Šis ir stāsts par Dmitriju, ukraiņu puisēnu, kurš piedzima ar nopietnām veselības problēmām, izraisot konfliktu starp viņa vecākiem, kuri gaidīja veselīgu un skaistu bērnu.
Diemžēl ne ārsti, ne vīrs jaundzimušā satriekto māti neatbalstīja. Tā vietā, lai sievietei sniegtu cerību uz bērniņa atveseļošanos, visi tikai vairoja viņas bailes, stāstot, ka viņas mazulis ilgi nenodzīvos.
Tik milzīga psiholoģiska spiediena dēļ jaunā māmiņa pieņēma grūtu lēmumu – pamest savu bērnu.
Dmitrija lielā galva bija vairāku problēmu rezultāts, kas noveda pie hidrocefālijas – stāvokļa, kad smadzeņu šķidrums pastiprināti uzkrājas smadzeņu vēderiņos.
Līdz brīdim, kad māte atstāja puisēnu, viņa pat neiedeva viņam vārdu. Par Dmitriju puiku nosauca ārsti.
Ne ārsti, ne vecāki neticēja, ka Dmitrijs izķepurosies un dzīvos ilgi, neraugoties uz viņa nopietnajām veselības problēmām. Tomēr puika izrādījās īsts cīnītājs!
Viņa veselība arvien uzlabojās, un, vērojot viņa progresu, ārsti izrakstīja Dmitriju no slimnīcas un nosūtīja uz bērnu namu.
Tur zēns nodzīvoja četrus gadus, bet adoptēt viņu neviens negribēja.
Četru gadu vecumā Dmitrijs nespēja staigāt un patstāvīgi ēst. Toties viņš iemācījās pateikt dažus vārdus un veidot īsus teikumus.
Kādu dienu sižetu par viņu parādīja televīzijā, un Dmitrija dzīvē viss mainījās…
Uzzinājuši par zēna likteni, laulāts amerikāņu pāris Ruta un Ernests Čaversi nekavējoties devās uz Kramatorsku Ukrainā, lai palīdzētu nelaimīgajam bērnam.
Viņi aizpildīja visus nepieciešamos adopcijas dokumentus un aizveda Dmitriju uz savām mājām ASV.
Jaunajā ģimenē Dmitrijs kļuva par septīto bērnu, un vecāki nosauca zēnu bibliskā vārdā – par Zebadiju. Visu ģimenes locekļu mīlestība un rūpes ātri palīdzēja viņam iemācīties lietot karoti un runāt. Viņa jaunākās fotogrāfijas liecina par patiesu laimi!
Adoptētāji rūpējas arī par puisēna ārstēšanu. Šobrīd eksperti konstatējuši, ka hidrocefālija nav skārusi smadzeņu frontālo daļu, un puikas dzīvībai briesmas nedraud.
Lai arī Zebadijam priekšā ir garš un grūts ārstēšanās ceļš, viņš ir gādīgās rokās un zēna priecīgais smaids liek cerēt, ka ar viņu viss būs kārtībā!
Kā tev patika šis aizkustinošais stāsts? Īsta mīlestība spēj veikt brīnumus, vai ne? Dalies savā viedoklī/pieredzē komentāros!