UNIVERSITĀTES RAKSTI - DSpace - Latvijas Universitāte

LATVIJAS 

UNIVERSITĀTES RAKSTI 

ACTA UNIVERS I T A T I S LATVIENSIS 

ĶIMIJAS 

FAKULTĀTES SERIJA 

m SĒJUMS 

TOMUS 

. 

JSJo s—B 

LATVIJAS UNIVERSITĀTE 

RIGA, 1936

LATVIJAS 

UNIVERSITĀTES RAKSTI 

ACTA UNIVERSITATIS LATVIENSIS 

ĶĪMIJAS FAKULTĀTES 

SERIJA III. 5. 

Daži dati par cilvēka zarnu parazītu izplatīšanos 

Latvijā (sevišķi Latgalē). 

V. Šķilters. 

Ievads. 

lesākot šo darbu, gribēju noskaidrot: 1) 

izplatīšanos Latvijā vispāri, 2) kādi šie parazīti 

izplatīti starp mums, un 3) vai starp 

mums vēl nav zināmi. 

menti, 

cilvēka zarnu parazītu 

un cik bieži tie 

tiem nebūtu arī tādi, kas 

Ja gribam konstatēt zarnu parazītus, tad jāizmeklē ekskrē- 

vai tie nesatur parazītu oliņas. Lai savienotu nepieciešamo 

ar derīgo, tad šim nolūkam izvēlējos pamatskolēnus. 

Dabiski radās jautājumi: 1) 

skolēnu starpā, 2) kāds procents parazītu 

v. t. t. 

Kā pirmo posmu 

kādi parazīti visvairāk izplatīti 

katrā skolā, apriņķī 

materiālu ievākšanai izraudzīju Latgali. Pēc 

tam biju nodomājis tādos pašos apmēros iegūt 

jām Latvijas dalām. 

datus arī no pārē- 

Bet tā kā šie vienā otrā vietā iegūtie dati neko daudz neat- 

šķīrās no Latgalē iegūtiem datiem, tad izmeklējumus izdarīju šau- 

rākos apmēros. 

Lai stātos pie nodoma reālizēšanas, vispirms iesniedzu skolu 

departamentam lūgumu atļaut vākt no skolām materiālu man no- 

domātam darbam. Atļauju pēc 

kāda laika arī saņēmu. 

Pēc tam Latvijas ķīmijas biedrības valde atvēlēja man līdzek- 

ļus nepieciešamo izdevumu segšanai. Izraudzītām pamatskolām 

nosūtīju skārda kārbiņas 

ar attiecīgu paskaidrojumu un lūgumu 

sekmēt šā darba reālizēšanu. Pēc izdarītām analizēm vienu 

eksemplāru ar analizēs rezultātiem nosūtīju attiecīgas skolas pār- 

zinim. 

LŪR. Ķīmijas fakultātes sērija 111 10

146 

Jāatzīmē, ka lielākā dala skolu atsūtīja materiālu apm. 

1 mē- 

neša laikā. Dažas skolas turpretim tik pēc pirmā atgādinājuma. 

Bija arī tādas skolas, kas pēc otra atgādinājuma 

materiālu, vai tukšas kārbiņas, jeb neatsūtīja ne vienu, 

vai nu atsūtīja 

ne otru. 

Pēc vairāk kā simts Latgales skolu skolēnu materiālu izmek- 

lēšanas ievācu materiālu arī no dažām Vidzemes, Zemgales un 

Kurzemes pamatskolām. 

legūtos materiālus sakārtoju tabulu un dažu diagrammu veidā. 

lekām minu dabūtos datus, gribu apskatīt pie mums sastopa- 

mos zarnu parazītus, īsumā aprakstīt to dzīvi, attīstību, vairošanos, 

kā notiek cilvēka inficēšanās ar šiem parazītiem, kādas slimības 

tie rada un kādus medikāmentus lieto, lai atbrīvotos no tiem. 

LITERĀTŪRA. 

Cilvēka zarnu parazīti. 

Zarnu parazīti jau sirmā senatnē ir bijuši uzticīgi cilvēka pa- 

vadoņi, un senie ēģiptieši jau zinājuši par cērmēm, spalīšiem un 

lenteņiem. Arī vecžīdu, grieķu 

un romiešu literātūrā var atrast 

norādījumus par zarnu tārpiem un slimībām, kam sakars ar šiem 

tārpiem. Viduslaikos valdīja doma, ka zarnu tārpi rodoties no ne- 

labām sulām, sliktām asinīm un saslimušām ķermeņa dalām. 

Līdz XVIII. gs. ziņas par zarnu parazītiem bija trūcīgas. 

XVIII. gs. otrā pusē un XIX. gs. sākumā tika atrasti un aprakstīti 

lielākā daļa 

Goeze, Rudolphi). 

no tagad mums zināmiem zarnu parazītiem (Linne, 

Mūsu laikos ir nākuši klāt daudz jaunatrastu tārpu. Beidzamo 

gadu bioloģiskie pētījumi mums pašķir jaunu skatu un rāda citā 

gaismā dažas slimības, ko rada parazīti (nekā tas tika agrāk uz- 

tverts un izskaidrots). 

Kas ir parazīti? 

Parazīti jeb liekēži ir zemākie stādu un dzīvnieku organismi, 

kas izmanto citas sugas dzīvniekus barības iegūšanas un vairoša- 

nās nolūkā. Parasti parazīti barojas ar savu saimnieku ķermeņu 

sulām, audiem jeb jau sagremotu barību. Šāds citu izmantošanas 

dzīves veids ir īpats parazītiem, kas, atšķirībā no plēsīgiem zvē- 

riem, savu saimnieku izmanto kā barošanās objektu daudzkārtīgi.

To radījumu, uz kura vai kurā parazīts uzturas un kas viņu 

baro, sauc par parazīta saimnieku. Jāizšķir šķietamie parazīti no 

īstajiem un īstie parazīti 

Plēsonis ir stiprāks par 

no plēsoņiem. 

turpretim parazīts ir vājāks par 

savu upuri 

— nogalina 

to un aprij; 

savu upuri un izvēlēto dzīvnieku 

jeb cilvēku izsūc, izmanto daudzkārtīgi, dažreiz nenodarīdams vi- 

ņam nekādu jūtamu zaudējumu. 

Krasi atšķirt parazītismu 

no plēsonības nevar (parazītus no 

plēsoņiem). Bieži mēs te ņemam vērā attiecīga dzīvnieka izturē- 

šanos pret citu dzīvnieku. 

Ja dēle uzbrūk vardei un, izsūcot no viņas asinis, to nokauj, 

tad attiecībā pret vardi dēle būs plēsonis. 

Ja dēle sūc asinis no cilvēka, tad attiecībā pret viņu mēs to 

saucam par parazītu. 

Svarīgi vēl ir arī tas, 

dzumā parazīti ieved un atstāj 

kādus blakusproduktus un kādā dau- 

sava saimnieka organismā (siekalas, 

atkritumi, toksīni). Parazītisms var būt īslaicīgs un pastāvīgs, 

īslaicīgs — 

dēle, 

tiem pieder — 

blusa, blakts, knislis v. c. Pie pastāvīgiem parazī- 

visi iekšu tārpi cērmes, lenteņi v. c. 

Par šķietamiem parazītiem sauc brīvi dzīvojošus dzīvniekus, 

kas var nejauši iekļūt kopā 

ar barību cilvēka jeb dzīvnieka ķer- 

menī (piem. zarnās), kādu laiku tur dzīvot un tā kaitēt savam 

pagaidu saimniekam. 

Šie šķietamie parazīti parasti ir istabas, gaļas, mēslu un citu 

mušu kāpuriņi. 

Šo mušu kāpuriņi ir ļoti izturīgi pret visām gremojamo orgānu 

sulām, un tādēļ tie var kādu laiku dzīvot viņiem neparastos ap- 

stākļos. 

audos. 

Maitu mušas kāpuriņi var arī dzīvot brūcēs un citādi bojātos 

Praktiskā nozīmē šķietamie parazīti (savukārt) var būt īsti 

un neīsti. 

īstie šķietamie parazīti atrodas organismā, un tos var pierā- 

dīt vai nu tieši organismā jeb ekskrēmentos. Bet ja 

ekskrēmenti kādu laiku stāv neapsegti, tad mušas sadēj 

nu siltā laikā 

uz tiem 

oliņas, no kurām pēc neilga laika attīstās kāpuri. Un te tad nu, 

meklējot ekskrēmentus, var notikt pārpratums. Tāpēc arī pret 

visiem atrastiem šķietamiem parazītiem jāizturas ar zināmu skepsi. 

10* 

147 

iz

148 

Tāpat bieži sarecējušas zarnu gļotas pieņem par 

cērmēm. Arī dažu 

stādu atliekas (loki v. t. t.) atgādina tārpus vai to daļas. Sakritušas 

stādu audu daļas, augu puteksnīši, sēnīšu sporas 

tārpu oliņām. 

v. t. t. bieži līdzinās 

Radījumu, kas baro parazītus, sauc par to saimnieku. Par 

starpsaimnieku sauc radījumu, kurā vai nu dzīvo, vai vairojas 

bezdzimumu ceļā kāpuriņš. 

kurā parazīts 

sasniedz dzimumgatavību. 

Par galīgo saimnieku sauc to radījumu, 

Dažiem parazītiem saimnieku ir daudz. Piem., odu mātītes 

sūc asinis no dažādiem zīdītājiem un putniem. 

Kā pretstats tiem stādāmi parazīti, kas dzīvo un pārtiek no 

viena saimnieka. Piem., galvas uts (Pediculus capitis). 

zarnā. 

1. attēls. Dažādu sēnīšu sporas. (Langeron et Rondeau du Noyer.) 

Ancylostoma duodenale dzīvo tikai cilvēka divpadsmitpirkstu 

Tāpat arī apbruņotais lentenis (Taenia solium) pieaugušā stā- 

voklī dzīvo tikai cilvēkā. 

lekšu parazītiem bieži sastopam saimnieku maiņu, un to dzī- 

ves cikls neaprobežojas ar vienu saimnieku vien, bet ar vairākiem 

starpsaimniekiem, līdz tie sasniedz pieaugušu stadiju, piem., Di- 

bothriocephalus latus, Distomum hepaticum v. c. 

Gadās arī, ka daži parazīti, apstākļiem sagadoties, nenokļūst 

savā saimniekā, bet gan citā organismā un turpina tur tālāk savu

dzīvi. Piem., Dipilidium canium — 

dzīvo suņa un kaķa zarnās. 

putraimi — 

lentenis, 

Starpsaimnieks te ir blusa, kurā 

cisticerkoidi. 

Suņi blusojoties norij inficētas blusas, 

kas pieaugušā stāvoklī 

no norītām oliņām attīstās 

un viņu zarnās no cisti- 

cerkoidiem attīstās lenteņi. Ja nu cilvēkam gadās nejauši norīt 

šādu inficētu blusu, tad arī viņa 

zarnās attīstās minētais lentenis. 

Šis parazīts mūsu ķermenī būs tikai viesis. Tāpat arī ar suņa 

cērmēm cilvēks var aplipt. 

Izšķir īslaicīgu un pastāvīgu parazītismu. īslaicīgs parazī- 

tisms, kad parazīts dzīvo svabadi dabā un kad izsalcis, tad uzbrūk 

savam upurim — 

Tādi ir — 

odu 

saimniekam. 

mātītes (Culicidae), aklie dunduri (tēviņi un 

mātītes) Tabarddae. Šo kukaiņu kāpuriņi nepavisam 

Tālāk seko parazīti, kas dzīvo sava saimnieka tuvumā — 

vokļos, ligzdās, alās, piem., blusas, blaktis, ērces. 

Pastāvīgs parazītisms — 

kad 

parazīti 

nav parazīti. 

dzī- 

visu savu dzīvi pavada 

uz jeb tieši saimniekā. Piem., utis (piestiprina oliņas pie matiem 

— gnīdas) 

niezi — 

un trichīnas. 

orgānā — 

Tāpat izšķir dažādus parazītus pēc to atrašanās vietas: 

1) ārējie parazīti — 

odi, 

dunduri, dēles, utis; 

2 zemādas parazīti, kas ierokas ādā, taisa tur ejas 

kašķi 

(Sarcoptes scdbiei); 

3) parazīti, kas dzīvo acs ābolā, degunā, ausīs; 

un rada 

4) iekšu parazīti, kas var atrasties un dzīvot katrā saimnieka 

plaušās, 

dzenēs v. c. 

zarnās, mīzalpūslī, asinīs, muskuļos, sma- 

Daži parazīti var pabūt pēc kārtas vairākos ķermeņa orgā- 

nos. Piem., Ancylostoma duodenale pēc kārtas ir: 1) ādas para- 

zīts, 2) asins sistēmas iemītnieks, 3) plaušu 

un elpojamo ceļu pa- 

razīti un beigās divpadsmitpirkstu zarnas pastāvīgs iemītnieks. 

Parazīti, dzīvodami saimnieka organismā, 1) patērē audus un 

ķermeņa sulas barībai, 2) 

mēchaniski darbojas uz apkārtējiem au- 

diem jeb tuvumā esošo orgānu un 3) bojājot audus, padara orga- 

nismu uzņēmīgu pret dažādām lipīgām slimībām. 

Uz visām šīm parādībām organisms reaģē 

nīs un sulās rodas pretvielas parazītu 

višķi kāpuriņi — 

parazīti 

tiek pārklāti 

ar pretsoļiem (asi- 

izdalītiem toksīniem, atse- 

ar kaļķa kārtu). 

149

150 

Galu galā: 1) parazīts un saimnieks sadzīvo bez kāda ļaunuma 

sev (saimnieks paliek vesels), 2) saimnieks ir cietējs, 

sakarā ar pa- 

razīta dzīves veidu (saimnieks saslimst), un 3) tiek radīti nelabvē- 

līgi apstākli parazīta dzīvei, un tas priekšlaikus aiziet bojā (saim- 

nieks paliek vesels). Piem., miega slimības radītājas tripanozomas 

dzīvo antilopēs, nenodarot tām ne mazākā ļaunuma. 

pārnes šīs tripanozomas 

saslimst ar miega slimību. 

Muša Ce-Ce 

no antilopēm cilvēka organismā, un tas 

Cērmju un Trichocephalus trichiurus oliņas spējīgas attīstī- 

ties par tārpiem cilvēka organismā tikai tad, ja norītajās oliņās 

atrodas attīstījies dīglītis — 

kāpuriņš. 

Dizentēriju pašas amoibas neizplata, bet gan viņu cistas. 

Blusas izvazā slimības tikai pieaugušā stadijā. 

var saslimt katrā laikā, ja 

tik lieto trichīnozu cūkas galu. 

Ar trichīnām 

Ziemā ar cērmēm un pātagveidīgo tārpu mūsu klimatā gan- 

drīz nemaz nesaslimst, jo oliņas parasti atrodas uz zemes kopā ar 

mēsliem. Ar malāriju var saslimt tikai tad, ja ir slimību pārne- 

sējs ods — 

Anofiles, 

un tad arī tikai siltā gada laikā. 

Saslimšanas avoti var būt dažādi. 

Piem., trichīnas dzīvo tikai muskuļos. Ar kašķi saslimst, ja ir 

kāds kontakts ar kašķaino. Arī pats saimnieks var kļūt par sa- 

slimšanas avotu ar parazītiem (pašinfekcija). Piem., ja bērni, kas 

slimo ar spalīšiem, košļā nagus (zem kuriem iekļuvušas oliņas 

kašājot tūpli). 

Parazīti var iekļūt saimnieka organismā aktīvi — 

(Ancylostoma kāpuriņi) jeb pasīvi — 

nelietojot 

caur ādu 

no savas puses ne- 

kādas pūles (kad cilvēks norij cērmju oliņas, ēdot zaļus nemazgā- 

tus dārzājus). 

Retāk parazīti iekļūst saimnieka organismā caur ādu, bet 

īpaši un pa lielākai daļai gan pa muti un gremošanas aparātu. le- 

kļūstot caur ādu, daži parazīti izmanto bojāto ādu (pušumus, au- 

goņus, skrambas), citi paši pārurbj ādu. 

Neviens no parazītu tārpiem nav spējīgs vairoties sava galīgā 

saimnieka organismā, jo dzimumspējīgo individu skaits organismā 

vienmēr ir ierobežots ar tur iekļuvušo oliņu 

vai kāpuriņu skaitu. 

Par cilvēku netiešu aplipšanas pirmavotu (parazītu izplatītājs) jā- 

uzskata pa lielākai daļai pats cilvēks. Tā tas ir inficējoties ar cērmēm, 

pātagveidīgu tārpu, spalīšiem, apbruņoto 

un neapbruņoto lenteni.

Šie ir tārpi, kuru galīgais saimnieks ir cilvēks. Tas ir tāpat 

kā cilvēkam inficējoties ar mikrobiem, kur pa lielākai daļai pirm- 

avots ir cilvēks. 

Par tiešu aplipšanas avotu ar cērmēm, pātagveidīgo tārpu un 

strongvlata tipa tārpiem ir jāuzskata zeme, dārzāji 

un ūdens, kas 

saķēzīti ar cilvēku un dzīvnieku izkārnījumiem. Ar plato, apbru- 

ņoto un neapbruņoto lenteni cilvēks inficējas ēdot attiecīgo dzīv- 

nieku gaļu (zivis, cūkas un liellopi), kas satur tārpu kāpuriņus. 

Pasaules karš, kur miljoniem cilvēku pārvietojās no vienas 

vietas uz otru, katrā ziņā veicināja dažu tārpu sugu izvazāšanu pa 

jauniem rajoniem. 

Jādomā, ka pie mums Latvijā kara gados ievazāts no Krie- 

vijas Hymenolepis nana. 

Agrāk (un arī vēl tagad) nepiegrieza sevišķu vērību zarnu 

parazītiem un daudzus no tiem uzskatīja par tīri nevainīgiem. 

Ja ņemam kādu atsevišķu cilvēku, kas slimo ar zarnu parazī- 

tiem, un viņu novērojam, tad skaidri redzam, ka šie tārpi cilvēka 

veselību, labsajūtu 

un darba spējas ļoti jūtami ietekmē. 

Ja parazīti atrodas zarnās, tad tie var radīt caureju, 

cietu vē- 

deru, sliktu dūšu, nemieru, sāpes vēderā (ap nabu), pamazinātu 

jeb paaugstinātu ēstgribu, siekalošanos, niezi degunā v. t. t. Tā kā 

nav neviena orgāna, ne audu, kuros nevarētu atrasties parazīti, 

tad skaidrs, ka parazītu iedirbei uz organismu jābūt dažādai. Jā- 

ņem vērā, ka parazītu iedirbe uz organismu izpaužas divējādā 

veidā — 

1) 

tīri mēchaniski un 2) ķīmiski. 

1) Parazīti var ievainot zarnu gļotādu un tā pašķirt ceļu mik- 

robiem. Tāpēc saslimšana ar vēdera tīfu un zarnu tuberkulozi aiz- 

vien gadās biežāk slimojošiem 

ar tārpiem. Tāpat parazītu kāpu- 

riņi bojā alveolas un plaušās rada parādības, kas sekmē tuberku- 

lozes un pneumonijas (plaušu karsoņa) attīstību. 

Ja tārpu ir daudz, tad tie var aizsprostot zarnas un radīt pat to 

pārplīšanu. 

cinözi. 

Aknās parazīti var aizsprostot šults ceļus, radot strutojumus un 

Tad vēl var radīt nieru atrofiju un var aizsprostot arī mīzalvadus. 

Daudzas operācijas ir tieši šo parazītu darbības sekas. Piem., 

parazīti ielien aklās zarnas piedēklītī, ievaino gļotādu, kurā tad 

iekļūst mikrobi, 

un rada aklās zarnas iekaisumu. 

151

152 

— 2) Parazīti izdala indīgas vielas toksinus. Liela nozīme ir tai 

izdalītai vielai (haimolitiskam toksīnam), kas šķīdina 

ķermenīšus, stipri 

sarkanos asins 

maina asins sastāvu un tā pazemina pēdējā pre- 

timturēšanās spējas dažādiem kaitīgiem aģentiem. 

Nereti rada augoņus, flegmönu, niezi. 

Muskuļos rodas sāpes, un to funkcijas 

tiek traucētas. 

Nervu sistēmu parazīti mēchaniski un ķīmiski ietekmē. 

Mēchaniskā ietekme — 

parazīta 

dzenēs un vieglākos gadījumos 

aklumu. 

Ķīmiskā ietekme — 

daži 

kāpuriņš 

var apmesties sma- 

rada epilēpsiju, galvas sāpes un 

parazīti izdala toksīnus, kas saindē 

nervu sistēmu un traucē kā juteklības, tā kustības rēgulētāju nervu 

dalu. 

Rodas paaugstināts — 

nervu uzbudinājums 

stura maiņa, kas sevišķi novērojams bērnos. 

Tad tālāk — 

galvas 

nervozitāte 

un rak- 

sāpes, trokšņi ausīs (džinkstēšana), slikta 

dūša, vēmiens, bojāta oža un garža, nospiests gara stāvoklis, domā- 

šanas trūkums v. t. t. 

Arī daudzām sieviešu slimībām par cēloni var būt parazīti. 

Piem., spalīši bieži ieceļo sieviešu dzimumorgānos 

un var sasniegt 

ne tikai vaginu un dzemdi, bet var nokļūt pat tālākos orgānos. Tā 

kā tārpiņi nes līdz arī mikrobus, tad skaidrs, ka tie var radīt iekai- 

sumus vienā otrā vietā dzimumorgānos. Bieži izdara nevajadzīgas 

aklās zarnas operācijas 

tāti ar dārgām 

un bezsekmīgi ārstē mazasinību un nervozi- 

un nevajadzīgām zālēm, iepriekš nemaz nepaintere- 

sējoties, vai pacients neslimo ar zarnu parazītiem. 

Tā kā parazītu dzīvi cilvēka organismā sāk izprast arvienu la- 

bāk, tad jau kļūst daudz vieglāk atšķirt dažu baktēriju radītās slimī- 

bas no parazītu radītām. 

Ekskrēmentos var būt vai nu paši parazīti, to daļas jeb to oliņas. 

Oliņas ir saredzamas tikai ar mikroskopa palīdzību. 

Parazītiem ir stipri attīstīti fiksācijas (piestiprināšanās) orgāni, 

jo citādi tos varētu izvadīt laukā no zarnām kopā 

ar ekskrēmentiem. 

Arī vairošanās orgāni parazītiem ir stipri attīstīti. Lenteņi pumpuro- 

šanas ceļā rada jaunus un jaunus proglotidus (vairākus dienā), un 

galviņa ar kakliņu var dzīvot desmitiem gadu. (Var vairoties arī 

starpsaimniekā partenoģenetiskā ceļā.) Parasta pieaugusi cilvēka 

cērmju mātīte ražo gadā ap 64 miljoni oliņu.

Taenia solium — 

vairāk kā 80 miljonu oliņu. 

Nobrieduši lenteņu proglotidi un spalīšu 

ņus, kas pildīti oliņām. 

mātītes atgādina maisi- 

Kādēļ gan vajadzīga tāda kolosāla vaislība? Tādēļ, ka loti daudz 

oliņu ārpus saimnieka ķermeņa iet bojā, un ja tārps izdalītu maz 

oliņu, tad drīz vien viena otra tārpu suga — 

varētu iznīkt izmirt. 

Oliņu attīstībai ir vajadzīgs skābeklis, un ja oliņas varētu attīs- 

tīties turpat saimniekā, tad organismā savairotos tik daudz tārpu, 

ka pats saimnieks nobeigtos un līdz ar viņu ietu bojā arī visi tur 

esošie parazīti. Pieaugušie tārpi pēc sava saimnieka ķermeņa at- 

stāšanas nobeidzas jau pēc dažām stundām. Turpretim oliņas un 

kāpuriņi ir ļoti izturīgi pret fizisko un ķīmisko ietekmi. 

Lenteņi ir hermafroditiski dzīvnieki. 

Hermafroditisms vajadzīgs tādēļ, ja parazīts atrastos galīgā 

saimnieka ķermenī tikai viens pats. 

Tādā gadījumā tārps apaugļo pats sevi. Bet parasti gan herma- 

froditiskie tārpi apaugļo viens otru, jo ar ilgāku pašapaugļošanos 

parazīts deģenerējas. 

Visiem parazīttārpiem nav elpojamo un pārvietošanās orgānu. 

Lielāku vai mazāku atrofiju uzrāda nervu sistēma un gremošanas 

aparāts. Tā kā parazīti uzņem jau sagremotu barību, tad attiecīgo 

orgānu arī nevajag. Sevišķi labi tas redzams lenteņos, kuriem ne- 

maz nav gremojamā aparāta, jo tie uzsūc barību ar visu ķermeņa 

virsu, t. i. barība iespiežas tārpā difūzijas (osmozes) ceļā. 

Cīņā ar parazītiem darbojas uz tiem vai nu tieši to atrašanās 

vietā saimniekā (piem., operātīvā ceļā atsvabinoties no echinoko- 

kiem un firmām; ar dzīvsudraba ziedi uz simtkājiem; 

ar klizmām 

uz dažiem zarnu parazītiem) jeb darbojoties netiešā ceļā ar dažā- 

dām zālēm, kuras ieved per os, zem ādas jeb asinīs. Dažos gadī- 

jumos ārstēšana nav iespējama. Tādēļ cilvēkam jo lielāka nozīme 

ir izsargāties 

no aplipšanas (inficēšanās) ar parazītiem. 

Profilakses ceļi var būt: 

1) tieša vai netieša parazītu un to aizmetņu iznīcināšana dabā 

un saimnieka organismā; 

2) aizsarglīdzekli, kas neļauj cilvēkam saslimt ar dažiem pa- 

razītiem, un 

3) uzlabot, radīt jaunus 

teikumus. 

153 

un izplatīt pastāvošos sanitāros no

154 

Lai sekmīgi to varētu veikt, jāzina: 

1) parazīti, 

kas cilvēkā rada slimības, 

2) viņu attīstība un dzīves veids, 

un to attiecības pret cilvēku, 

3) parazīta 

ietekme uz cilvēku un otrādi un 

kā ari viņu starpsaimnieki 

4) kā parazītu, tā saimnieka izturēšanās pret lietotiem aiz- 

sarglīdzekļiem. 

Mācību par zarnu parazītiem apzīmē ar vārdu h c 1 m i n t h o- 

-1 o g i a. Helminthes nozīmē „i c k š v tā r p i", t. i. visi cilvēka or- 

ganismā dzīvojošie apaļ- 

un plakantārpi. 

Cilvēkā sastopamos iekšu tārpus (zarnu parazītus) pēc to for- 

mas iedala divi šķirās: 

1) — 

2) — 

Platodes (Plathelminthes) 

plakanie 

Aschelminthes (Nemathelminthes) 

tārpi (apaltārpi). 

tārpi un 

velte 

niskie 

Mums interesantos plakantārpus varam iedalīt divi kārtās: 

a) Trematodes — 

b) Cestodes — 

sūcēji, 

lenteņi. 

No apaltārpiem mūs interesē vienīgi Nematodes — 

tārpi (auklas t.). 

TREMATODES. 

Sūcēji. 

diegu 

Visi sūcējtārpi ir parazīti. Viņu ķermenis nav sadalīts seg- 

mentos, bet ir viengabalains un pārklāts 

ar biezu, gludu kutikulas 

apvalku, kas pasarga parazītu no saimnieka ķermeņa sulu gremo- 

tājas 

ietekmes. Pie sava saimnieka piestiprinās ar piesūcekņiem 

(muskuļaini diski ar dzeloniņiem, āķīšiem jeb bez tiem). Mutes pie- 

sūceknis ietver mutes dobumu, citi, ja to ir vairāk, atrodas ķer- 

meņa vēdera pusē, un tiem nav nekāda savienojuma ar parazīta 

gremojamo orgānu. Sūcējiem ir zīmīgs tas, ka viņiem ir tikai mu- 

tes caurums, kas kalpo barības uzņemšanai 

šanai (os — 

anus). 

un atkritumu izme- 

Asinsvadu sistēmas sūcējiem nav. Tā tad iesūktās un sagre- 

motās barības izplatīšanās organismā notiek „piesūcināšanas" ceļā 

(imbibicija).

Ekskrēciju izdalītāju orgānu uzdevumu veic labi veidota ūdens- 

vadu sistēma pēc prötonefridija tipa. Parazīta ķermeņa pakaļgalā 

atveras 

uz āru galvenais ūdensvads. 

Ir diezgan 

labi attīstīta nervu sistēma. 

Pieaugušiem parazītiem 

(miracidijam) 

acu nav. Toties viņu kāpuriņiem 

un arī cerkarijam ir redzes orgāni, jo viņi savā at- 

tīstības ciklā dzīvo brīvi ūdenī. 

Liela dala no sūcējiem — 

šanās orgāni 

orgāni 

ir stipri 

ir hermafrodīti 

abu 

dzimumu vairo- 

atrodas vienā individā. Vispār parazītam vairošanās 

attīstīti. Sūcējtārpu nobriedušajām oliņām ir no- 

teikta forma, lielums un iekšējā struktūra. Oliņas meklē divpa- 

dsmitpirkstu zarnas saturā, ekskrēmentos un ūrīnā. Dažiem sūcēj- 

parazītiem embrionālā attīstība sākas pēc viņu oliņu 

saimnieka ķermeņa. 

izmešanas no 

Citiem parazītiem zem olu apvalka atrodas jau pilnīgi attīstī- 

jies kāpuriņš. 

Oliņā attīstās īpats kāpuriņš, ko sauc par m i r a c i d i j v. Tas 

var dzīvot tikai ūdenī. Tikko oliņas nokļūst ūdenī, miracidijs atver 

oliņas vāciņu 

un iepeld ūdenī. 

Miracidijs apklāts skropstām. 

Citām formām šis process norit jau dzemdē. Ja dažu sugu pa- 

razītu oliņas norij dīķu un zemes gliemeži, tad viņu zarnās, sulas 

ietekmēts, 

no oliņas izlien kāpuriņš. 

Miracidijs, kas pārklāts skropstām un apveltīts acīm, peld 

ūdenī un aktīvi ieurbjas kādā starpsaimniekā, parasti kādā glie- 

mezītī, pēc kam zaudē savu apvalku un pārvēršas par sporocistu. 

Sporocistas dobumā attīstās nākošā kāpura paaudze, t: s. re d i j a s. 

Viņas rodas vienkārši partenoģenetiskā ceļā. Redijas atsva- 

binās, pārraujot sporocistas sieniņu, un paliek tanī pašā starp- 

saimniekā. Rediju uzbūve komplicētāka — 

bums, rīkle un barības vads. Rediju ķermenī 

viņām 

ir mutes do- 

no dīgļu šūniņām 

attīstās astaini c c r ka r i j i, kas ir nākošā parazīta kāpura forma. 

Cerkariji aktīvi atstāj gliemeža ķermeni. Viņiem ir aste (peldēša- 

nai) un divi piesūcekņi (mutes un vēdera). Arī citi orgāni ir stipri 

attīstīti. Brīvi peldoši cerkariji dažām parazītu formām iekapsu- 

ļojas — 

pārvēršas 

cistā un piestiprinās pie ūdenī esošiem augiem. 

Citām parazītu formām cerkariji aktīvi ieurbjas tieši saimniekā 

jeb iepriekšējā starpsaimniekā (te tie iekapsulojas un tiek saukti 

par metacerkarijiem). 

155

156 

Cerkariji, iekļūstot savā galīgajā saimniekā (aktīvi vai pasīvi), 

attīstās par pieaugušu parazītu, pie kam dažreiz ceļo diezgan tālu, 

līdz nokļūst savā pastāvīgajā atrašanās vietā — 

saimnieka 

ķer- 

menī. Kā pirmais starpsaimnieks sūcējtārpiem ir gliemeži; otrs — 

gliemeži, kukaiņu kāpuri, zivis, abinieki, retāk citi (zīdītājus ie- 

skaitot). Otra starpsaimniekā 

ir mugurkaulainie. 

var arī nebūt. Galīgais saimnieks 

Pieaugušie sūcējtārpi parazītē visdažādākos orgānos, sākot ar 

barības kanāli, aknām, plaušām, mīzalu orgāniem un beidzot ar 

eustachija kanāli un acu apkārtējiem audiem. Priekšējais mutes 

piesūceknis kalpo parazīta piestiprināšanai, barības uzņemšanai un 

atkritumu izmešanai. Barojas 

ar gļotām, epitēlija šūnām, ar saim- 

nieka zarnu saturu un nereti arī ar asinīm. Vairošanās orgāni at- 

rodas ķermeņa vidū — 

beidzas. 

starp 

zarnu atzarojumiem. 

Ja 1 dienas laikā kāpuriņš neatrod starpsaimnieku, tad tas no- 

Viens miracidijs partenoģenetiskā ceļā (vairošanās bezap- 

augļošanās ceļā) ražo 100—400 cerkariju, un tādā ceļā parazīts 

aizstāj nobeigušos kāpuriņus, kas nav atraduši starpsaimnieku. 

Fasciola hepatica. 

Distomum hepaticum. 

Aknu divmute, aknu dele. 

Parazīts pazīstams ar vārdu „aitu blakts". Pieder pie nikniem 

aitkopju ienaidniekiem. Ķermenis iegarenas lapas formā, 

garš, 

3—5 cm 

ar īsu konveidīgu priekšgalu, uz kura atrodas mutes pie- 

sūceknis apm. 1 mm diametrā. Rumpis plats un plāns. Vēdera 

pusē, tūlīt aiz konveidīgās daļas, atrodas pavēderes piesūceknis 

1,6 mm caurmērā. Abu piesūcekņu dēļ tad arī cēlies vārds „div- 

mute", jo agrāk pavēderes piesūcekni arī noturēja par muti, kas, 

kā domāja, saistīts tālāk ar barības vadu. Dzīvs parazīts tumši 

brūnā krāsā. Parasti gan parazītam vidus laukums balts jeb sārts 

(ja sūcis asinis), malas tumšas. Parazīts ir hermafrodīts. Viņa 

oliņas dzeltāni-brūnā krāsā. Oliņām ovāla forma, un to garums 

0,13—0,145 mm, platums — 

vienā galā atrodas vāciņš. 

0,07—0,09 

mm. Apvalks divkontūrains; 

Pieaugusi divmute dzīvo zīdītāju žults kanālos un žults pūslī. 

Parasti sastopama aitās, cūkās, govīs, zirgos, kazās, trušos v. c.

Retos gadījumos tā atrasta arī cilvēkā. Diagnozi nosaka pēc tārpu 

oliņu atrašanas ekskrēmentos. Ēdot saslimuša dzīvnieka aknas, 

ekskrēmentos var atrast arī Distomum hepaticum oliņas, jo tās iz- 

iet cauri gremojamiem orgāniem bez redzamām pārmaiņām. Ja 

pastāv aizdomas, tad labāk izmeklēt divpadsmitpirkstu zarnas 

sulu. Aknu divmute aknās ražo daudz oliņu, kas kopā 

iekļūst 

ar žulti 

zarnā un no turienes līdz ar ekskrēmentiem tiek izmestas 

laukā (ganībās, pļavās). Tad sākas arī dīglīša attīstība oliņā. 

Pēc oliņu iekļūšanas ūdenī (pavasarī pļavām applūstot) no 

tām izšķiļas garens, skropstiņām apklāts kāpuriņš — 

miracidijs, 

kas peld ūdenī un izdevīgā gadījumā ieurbjas starpsaimniekā 

mazā gliemezītī — 

Limnaeus 

truncatula, L. minutus. Te miracidijs 

pārvēršas par maisveidīgu ķermeni, kura dobums pildīts dīgļa ka- 

moliem. 

Šādā stāvoklī kāpuriņu sauc par sporocistu. No dīgļu kamo- 

liem attīstās otra paaudze — 

redijas. 

Redijas izlien no sporocistas 

un apmetas tai pašā starpsaimniekā. Redijā partenoģenetiskā ceļā 

savukārt rodas vai nu redijas, vai astaini cerkariji. 

Pēdējie patstāvīgi atstāj kā rediju, tā starpsaimnieku 

dzīgi vardulēniem peld 

— 

un lī- 

ūdenī. Kādu laiku peldējis, cerkarijs piestā- 

jas pie zāles stiebriņa vai cita ūdenī esoša auga un iekapsuļojas — 

pārvēršas c i s tā. Ūdenim krītoties, cista nu atrodas sausumā. Līdz 

ar zāli tiek apēstas arī šādas cistas. 

Jāatzīmē, ka, dzerot netīru ūdeni, ēdot skābenes, kuras augušas 

zemākās vietās gar upēm un ezeriem jeb vienkārši košļājot turpat 

augošas smilgas, mēs viegli varam inficēties ar šo parazītu, jo kā 

uz skābenēm, tā smilgām 

var atrasties pārplūduma laikā pieķēries 

un iekapsuļojies cerkarijs. Tādēļ arī viegli izskaidrojams, kādēļ 

aknu blakšu sērga izplatīta slapjās vasarās, sevišķi apgabalos ar 

zemām ganībām, kuras bieži pārpludina upes 

Divpadsmitpirkstu zarnā cista atveras 

un ezeri. 

un jaunā divmute caur 

žults vadu ielien žults kanālos, kur attīstās par pieaugušu divmuti. 

(Skat. 2. attēlu). 

Domā arī, ka jaunā divmute ieurbjas zarnas sieniņā 

un tad 

tālāk pa asinsvadiem nokļūst aknās. Divmutes barojas asinīm un, 

aizsprostodamas žults kanālus, rada dzeltāno kaiti. Mazinās ēst- 

157 

griba, attīstās mazasinība un iestājas vispārīgs nogurums. Aknas

158 

saraujas (sarūk), un nāve iestājas aiz vispārīga nodēdējuma. Zinot 

Distomum hepaticum attīstības ciklu, 

mēs varam šā parazīta attīs- 

tību zināmos etapos pārtraukt. Kā šāds aizsarglīdzeklis būtu starp- 

saimniekā — 

gliemezīšu 

iznīcināšana. Gliemezīšus var iznīcināt ar 

ķīmiskiem līdzekļiem (piem. vara vitriola — 

CuSO4 

šķīdums, kas 

mājkustoniem nekaitē), grāvju tīrīšanu, meliorāciju, drenāžām un 

audzējot gliemežu ienaidniekus — 

A — 

pieaudzis 

pīles. 

Lai iznīcinātu pie zāles stiebriņiem piestiprinātās cistas, tad 

ar ķīmiskiem līdzekļiem ir jau grūti 

— lai 

nekaitētu barībai. Tādēļ 

ārstē tieši slimos lopus, lai nokautu oliņu producētāju parazītu 

žults ceļos. 

2. attēls. Distomum hepaticum. Attīstības cikls (Hellers). 

— 

— parazīts, B oliņa, C 

ar cerkarijiem, F — 

veidīgs 

cerkarijs, 

G — 

suļošanās), H — 

miracidijs, 

D — 

sporocista, 

E — 

redija 

cerkarija pārvēršanās adoleskarijā (iekap- 

adoleskarijs. 

Distomum lanceolatum. 

Dicrocoelium lanceatum, Fasciola dentritica. 

Lancetveidīga divmute. 

Parazīts ir daudz mazāks par aknu divmuti. Ķermenis lancet- 

ar tievāku priekš- un resnāku pakaļgalu. Garums 5—15 

mm, platums 1,5—2,5 

mm. Olas ovālas ar biezu apvalku un mazu

vāciņu vienā galā. Oliņu garums 0,038—0,045 mm, platums 0,022— 

0,030 mm. 

Sākumā oliņas 

ir iedzeltānas, vēlāk kļūst tumšbrūnas. Para- 

zitē aitu, govs, cūku, zaķu aknās. Atrasta šī divmute arī cilvēkā 

(reti). Attīstības gaita pilnīgi vēl nav zināma. (Atgādina Distomum 

hepaticum attīstības gaitu.) Izmeklē divpadsmitpirkstu zarnas 

saturu. 

CESTODES. 

Lenteņi. 

Šie plakantārpi vēl lielākā mērā nekā sūcēji piemērojušies 

parazītiskai dzīvei. Viņiem nav ne mutes, ne zarnu. Šie parazīti 

pieaugušā stāvoklī uzturas vienīgi cilvēku un kustoņu zarnās, kur 

jau sagremoto gatavo barību viņi uzņem ar visu ķermeņa virsu 

tāpat kā koka saknes iesūc ūdenī izšķīdušos sājus. 

Lentenis atgādina ķēdi, kas sametināta no vairākiem gaba- 

liem. Priekšējo no šiem gabaliem 

visus tālākos — 

sauc par galviņu jeb skoleku, 

par locekļiem jeb proglotidiem. Galviņai ir ieapa- 

ļa forma, un tā apbalvota ar vairākiem piesūcekņiem, ar kuru 

palīdzību tārps piestiprinās pie zarnu gļotādas. Daudzām sugām 

galviņas priekšgalā ap tā saucamo snuķīti ir sagrupējušies rozetes 

veidā mikroskopiski mazi āķīši, kas iegremdējas gļotādā, un tādā 

ceļā tārps it kā noenkurojas (āķīši atbalsta piesūcekņu darbību). 

Āķīšu formai, lielumam un daudzumam ir nozīme cestožu klasifi- 

kācijā. 

Tārpa galviņai seko tievs kakliņš, kam daloties pastāvīgi rodas 

arvienu jauni loceklīši. Šo proglotidu skaits dažiem tārpiem nav 

liels, dažiem sasniedz 3000—4000. Tādēļ arī tārpu garums svār- 

stās no dažiem mm līdz 12 metriem. 

Maņu orgāni reducēti. Elpojamo orgānu un asinsvadu sistē- 

mas cestodēm trūkst. Ekskrēcijas orgāni 

ir hermafrodīti — 

katrs 

attīstīti labi. Visi lenteņi 

pieaudzis proglotids satur abu dzimumu 

orgānus. Apaugļošana notiek vai nu blakuslocekļiem krustojoties, 

vai arī katrā loceklītī notiek pašapaugļošanās. Pēc apaugļošanās 

vaislas orgāni panīkst, 

kopā 

159 

un atliek vienīgi ar oliņām pildīta dzemde. 

Oliņas saturētāji loceklīši atdalās pa vienam vai vairākiem 

no kopējās ķēdes un līdz ar saimnieka ekskrēmentiem tiek

160 

izmesti laukā. Izdevīgos apstākļos dažām parazītu formām locek- 

līši uzturas vēl dažas dienas pie dzīvības un ir spējīgi 

kustēties un 

rāpot. Pēc kāda laika loceklīši sadalās (sapūst), un no dzemdes 

izveļas oliņas (normālos apstākļos oliņas saimnieka zarnās neie- 

kļūst). Gadās tomēr, ka loceklīši sāk sadalīties jau zarnās (se- 

višķi, ja ir kādi traucējumi 

rast oliņas ekskrēmentos. 

zarnu darbībā), un tad tik varam at- 

Oliņā, kura atrodas vēl dzemdē, jeb arī vēlāk, 

attīstās mazs 

bumbveidīgs kāpuriņš, apbruņots sešiem āķīšiem. Šo cestodes kā- 

puriņu sauc par onkosfēm. Cestožu attīstības cikls ir izpētīts ne- 

daudziem tārpiem. Pa lielākai daļai, lai sasniegtu savu galīgo 

saimnieku, viņi maina vienu, 

retāk divus starpsaimniekus. Galvenā 

saimniekā dzīvojošais tārps vairojas dzimumceļā. Starpsaimniekā 

oliņas iekļūst pasīvi — 

norijot 

tās ar barību jeb ūdeni. 

Onkosfēra, iznākot no oliņas, izurbjas caur zarnas sieniņu, 

iekļūst starpsaimniekā dažādos audos un pārvēršas nākamā kāpura 

stadijā, ko sauc par f i nn v jeb tulznas tārpu. Šo firmu forma 

ir dažāda. 

Atšķir šādas formas: 

1) Cisticerks (tipisks tulznas tārps). 

Sastāv no bumbveidīga 

pūslīša, piepildīta ar šķidrumu. No pūšļa sieniņas vēlāk izdīgst gal- 

viņa. Tādu pūsli ar skoleku sauc par pūšlasti — 

Cysticercus. 

2) Cisticerkoids. Finnas uzpūstā priekšgala sieniņa ieliekta uz 

iekšu kā cimda pirksts cimdā, 

pakaļgala piedēklītī redzami embrionālie āķīši. 

kur redzams skoleks. Astveidīgā 

3) Cenurs. Še pūšļa sieniņā ir daudz izdīgušu, uz iekšu 

ieliektu galviņu. 

4) Echinokoks. levērojams ar savu apmēru (sasniedz bērna 

galvas apmēru). Echinokoks piepildīts ar šķidrumu, kurā peld 

daudz mazāku pūslīšu, un tikai uz šo pūslīšu iekšējām sienām at- 

tīstās galviņas. (Skat. 3. attēlu.) 

Galīgā saimnieka inficēšanās notiek, ja apēd starpsaimnieku ar 

firmām (putraimiem). Saimnieka zarnās no norītām firmām bez- 

dzimumu ceļā attīstās lenteņi. Cikls ar diviem starpsaimniekiem ir 

tipisks pie Pseudophyllidea. Viņu firmu stadijā neviens dobums nav 

pildīts 

ar šķidrumu. 

Pirmā starpsaimniekā kāpuru sauc par procerkoidu, 

starpsaimniekā par plerocerkoidu. 

bet otra

Tulznas tārpi bija zināmi jau sen. Agrāk tos uzskatīja par 

augoņiem jeb tulznām. 

Firma attīstās no dīglīša, kas atbrīvojies 

ras čaula izšķīdusi gremošanas 

no norītas oliņas, ku- 

sulā. Onkosfēra ar āķīša palīdzību 

izurbjas caur zarnas sieniņu, iekļūst asinsvados un tiek iznēsāta pa 

visu ķermeni. Ķermenī onkosfēra iekapsulojas 

un pārvēršas firmā 

(firmas var vairoties arī bezdzimumu ceļā kā echinokoki). Kad 

tagad firmu norij galīgais saimnieks, tad kuņģa sula sagremo pūs- 

līti, bet galviņa paliek vesela. Skoleks, iekļuvis zarnās, piestiprinās 

ar savu piesūcekni un āķīšiem pie zarnu gļotādas 

loceklīšus — 

proglotidus. 

nedzila iežņauga, 

a — 

cisticerks; 

Galviņas tievajā galā — 

kakliņā 

un sāk attīstīt 

rodas 

kas skoleku sadala divās dalās (kakliņa šūniņu 

vairošanās). Beidzamā iedaļa nu ir jauns proglotids. Kakliņš pie- 

aug garumā, rodas atkal iežņauga v. t. t. Tādā ceļā pirmais locek- 

lītis tiek atbīdīts vienmēr tālāk nost no galviņas. Pats beidzamais 

loceklītis ir arī visvecākais. Katrs proglotids attīsta par sevi her- 

mafrodītiskus orgānus. Šāds tārpa īpats bezdzimuma vairošanās 

veids nodrošina viņa dzīvi tik ilgi, kamēr dzīvs skoleks atrodas 

saimnieka zarnās. 

3. attēls. Lenteņu kāpuriņu (finnu) 

b — 

cenurs; c — 

echinokoks 

uzbūves schema. 

ar vaislas kapsulām (redzami 

bērnu — — un bērnu bērnu pūslīši ar skolekiem);d cisticerkoids; e 

plerocerkoids. 

(No Fibigera.) 

LŪR. Ķīmijas fakultātes sērija 111 11 

161

162 

Izdzenot lenteņus jāraugās, lai iznāktu pati galviņa. Tā mēs 

redzam, ka skoleks cēlies apaugļošanas ceļā no oliņas. Pats, tālāk 

pumpurošanas ceļā, rada dzimumdzīvei spējīgus proglotidus. 

Šādu dzīves parādību zemāko dzīvnieku starpā sauc par paaudžu 

maiņu (metagenesis). 

Cestodes parasti dzīvo saimnieka tievajā zarnā. Barību uzņem 

osmozes ceļā ar visu ķermeņa virsu. (Sagremošana norit paren- 

chimā — 

speciālos 

audu elementos.) 

līdz ar barību sagremotājām 

sagremot arī katru lenteni. 

Tā kā barības te ir pārpilnam 

sulām un fermentiem, tad tie varētu 

Ir pierādīts, ka tārpi izdala antikināzi, kas neutrālizē pankreāta 

sulu un tā rada savai dzīvei piemērotus apstākļus. Šāda īpašība 

piemīt tikai veseliem tārpiem. Ja tārps kaut kādā ceļā bojāts, tad 

viņš tiek zarnās sagremots. Šādas pretfermentu īpašības piemīt 

arī citiem tārpiem. 

Cestodes patērētais barības daudzums var būt diezgan jūtams 

saimniekam. Bez tam lentenis izdala toksīnus, kas iesūcas saim- 

nieka organismā 

un tādējādi rada anaimiju, traucējumus nervu sis- 

tēmā un citus slimības simptomus. Ekskrēmentos var atrast oli- 

ņas un proglotidus. Tulznas tārpu diagnosticēšana grūta. Jālieto 

rentgenoskopjja 

un punktācija. 

Dibothriocephalus latus. 

Botriocephalus latus, Diphyllobothrium latum. 

Zivju lentenis, platais lentenis, šķirbgalvis. 

Parazīts dzīvo cilvēka un dažu mājkustoņu tievajā zarnā. Ga- 

rums 2—B m un nereti sasniedz 15—20 metru. Satur vairāk kā 

4000 loceklīšu — 

proglotidu. 

Proglotidu platums — 

1,5 

cm. Gal- 

viņa vāles veidā, ieplakana, 2—5 mm gara. Galviņas sānos pa 

vienai garenai šķirbveidīgai piezīšanās bedrītei — 

botridijai. 

Kak- 

liņš loti tievs. Loceklīši plāni un daudz platāki nekā gari. Apmē- 

ram 60. loceklītī (skaitot no galviņas) tārps sasniedz dzimumu or- 

gānu gatavību. Nobriedušo loceklīšu vidū vijas apaugļotām oliņām 

pildīta dzemde. Tā redzama cauri tumši brūnganas rozetes veidā. 

Loceklīši, kas atsvabinājušies no oliņām, pieņem vairāk kvad- 

rātisku formu. Oliņas ovālās, dzeltāni-brūnā jeb tumši iepelēkā

krāsā ar sīkstu divkārškontūrainu apvalku. Oliņu garums vidējs 

— 0,070 

pretējā galā — 

mm un platums 0,045 mm. Oliņai vienā galā mazs vāciņš, 

mazs 

29 g.). (Skat. 4. attēlu.) 

uzkalniņš. Tārps 

4. attēls. Dibothriocephalus latus. 

a — tārpa 

zīmējums sastāv no atse- 

višķiem gabaliem, b — 

galviņa 

niem un priekšas, c — 

no sā- 

oliņa. 

(Leuckart's.) 

var dzīvot ļoti ilgi (līdz 

5. attēls. Dibothriocephalus latus. 

Attīstības cikls (Brumpts). 

— 1 oliņa ar vāciņu, 2 — 

līti, 3 — 

oliņa ar dīg- 

Cilvēkā var atrasties vairāk desmit pieaugušu parazītu. Zarnas 

neaizsprosto. Dzīvo arī suna, kaķa un citu zīdītāju tievajā zarnā. 

Oliņas dēj jau cilvēka zarnā, kuras līdz ar ekskrēmentiem tiek iz- 

vadītas laukā. Te tās ar lietu var tikt ieskalotas dažādos ūdens- 

koracidijs 

— 

pārklāts ar skropstiņām, — 

brīvs 

strenuus, vēzītis; 5—6 — 

4 

dīglītis 

— 

Cyclops 

koracidijs, kas 

pazaudējis savu skropstu apvalku vēzīša 

ķermenī, 7 — 

procerkoids, 

kas vēzīša 

ķermenī 18—20 dienu laikā sasniedzis 

savu maksimālo lielumu, 8 — zivs, 

aprij ciklōpus, 9 — 

plerocerkoids, 

kuŗa 

kas 

attīstās zivs muskuļos dažu nedēļu laikā. 

11* 

163

164 

baseinos. Lai oliņā attīstītos dīglītis, kas var notikt tikai ūdenī jeb 

šķidrā ekskrementu masā, tad tai vajag, skatoties pēc temperā- 

tūras, 3—5 nedēļas. 

Nogrūžot vāciņu, — 

no oliņas izlien koracidijs 

sešāķains garām 

skropstām pārklāts dīglītis. Ar šīm skropstām koracidijs peld 

ūdenī citu planktonu pulkā. Saldūdeņos (upēs, ezeros, dīķos) dzīvo 

mazi vēzīši — 

Cyclops 

apēst šos koracidijus. 

savu skropstu segu, 

strenuus un Diaptomus gracilis, kas var 

Šo vēzīšu barības kanālī koracidijs nomauc 

un tādā ceļā svabadībā tikusī onkosfēra, ar 

savu āķīšu palīdzību izurbjoties caur zarnas sieniņu, iekļūst vēzīša 

ķermenī. Te 2—3 nedēlu laikā onkosfēra izaug par iegarenu tārp- 

veidīgu kāpuriņu. Kāpuriņa vienā galā atrodas sūcekņveidīgs do- 

bumiņš, otrā — 

bumbveidīga 

piedeva 

Kāpuriņa garums 0,050—0,060 

ar 6 āķīšiem. 

mm. Parasti vēzītī attīstās 

I—21—2 kāpuriņi. Šo kāpuriņa stadiju sauc par procerkoidu. 

Ciklopi un diaptomi ir pirmie platā lenteņa starpsaimnieki. 

Tālāk šos inficētos vēzīšus var viegli aprīt zivis, kas barojas 

ar planktonu. Zivs kuņģī vēzīši tiek sagremoti. Brīvi tikušie pro- 

cerkoidi (dažu dienu laikā) izurbjas 

tas dažādās ķermeņa dalās — 

muskuļos, 

cauri zarnu sieniņai un apme- 

olvados, aknās v. c. Te 

kāpuriņš pārvēršas par plerocerkoidu (firmu stadija). (Līdaka var 

inficēties ar platā lenteņa plerocerkoidiem, ja tā aprij mazākas 

zivis, kas savukārt ir paspējušas aprīt ciklopus ar procerkoidiem. 

Pēc aprītās zivs sagremošanas rijējas zivs kuņģī procerkoids at- 

tīstās tālāk. Tādu parādību, kad no viena saimnieka parazīts tiek 

pārnests otrā, varētu saukt par parazīta metastāzi.) (Skat. 5. attēlu.) 

Plerocerkoids, kas izskatās kā balta serde un atgādina paša 

lenteņa galviņu, ir apm. 6 mm un vairāk garš. Tas ir diezgan kus- 

tīgs. Priekšējā galā viņam ir 2 piesūcekņu vadziņas. 

Pēc Fur m a n n'a datiem plerocerkoids var arī vairoties dalī- 

šanās ceļā. 

Zivs tā tad ir otrs starpsaimnieks (transportsaimnieks). Ja šis 

plerocerkoids iekļūst cilvēka jeb kāda zīdītāja dzīvnieka tievajā 

zarnā (kas atgadās, ja 

ēd labi neizvārītas, neizceptas jeb kaltētas 

zivis), tad tur brīvi tikušie plerocerkoidi piestiprinās pie zarnas 

sieniņas un pumpurošanas ceļā attīstās par pieaugušu tārpu. 

Cilvēks (arī daži citi zīdītāju kustoņi) tā tad ir platā lenteņa 

galīgais saimnieks.

No zivīm ar šo parazītu var tikt inficētas līdakas, asari, ķīši, 

foreles, vēdzeles, laši, salakas, sīgas, zandarti, stagari 

v. c. 

Līdakām plerocerkoids sastopams pavēderes muskulātūrā 

2 reiz biežāk nekā muguras galā. Rumpja dala 4—lo reizes bie- 

žāk inficēta nekā astes daļa. 

Platais lentenis rada (ne visiem) ļaundabīgo mazasinību — 

anaemia perniciosa dibothriocephalica. Tārpu daudzumam nav no- 

zīmes. Literātūrā ir atzīmēti gadījumi, 

kur atrasti vairāk desmit 

(līdz 100) lenteņu bez kaut kādas ārējās pazīmes par viņu saim- 

nieka saslimšanu. Turpretim viens vienīgs tārps 

miju. 

var radīt anai- 

„Tärpu mazasinība" rodas no parazīta izdalītiem toksīniem, 

kurus organisms uzsūc. Toksīniem piemīt haimolitiska īpašība. 

Sagremojot deģenerējošos 

un beigtos tārpus, cilvēka zarnās rodas 

vielas ar toksiskām īpašībām. Šīs vielas organisms pamazām uz- 

sūc, 

un tā chroniski cilvēks saindējas. 

Eritrocītu skaits krītas līdz 2 miljoniem. Parādās kodolainie 

eritrocīti un poikilocīti. Leukocītu daudzums mazinās. Eozīnofilija 

palielināta. Haimoglobīns samazinās līdz 25. Seja — 

vasku 

krāsā, 

un jūtams ārkārtīgs nespēks. Tā tad sarkanie un baltie asins ķer- 

menīši tiek iznīcināti un kaulu smadzeņu darbība bojāta. Diagnozi 

pamato uz parazītu oliņu atradumu ekskrēmentos. Tārpu izdzen 

ar paparžu ekstraktu. Pēc parazīta izdzīšanas jākontrolē, vai pa- 

razīts satur galviņu. Ja galviņa nav atrasta, tad pēc 3—4 nedēļām 

jākontrolē faeces. 

Lai izsargātos no inficēšanās, zivis jālieto izvārītas jeb krietni 

izceptas. Sālīšana, saldēšana ( —lo° C) un marinēšana arī nobeidz 

plerocerkoidus. 

Hymenolepis nana. 

Pundurlentenis. 

Visa tārpa garums svārstās no 1 līdz 3 cm, 

lielākais platums 

0,7—0,9 mm. Bumbveidīga jeb nedaudz iegarena galviņa (platums 

0,25—0,32 mm) nes īsu ievelkamu snuķīti ar 20—24 īsiem āķīšiem. 

Katrs no 4 piesūcekņiem ir 0,08 mm plats. Kakliņš garš 

Proglotidu 100—200 gab. (Skat. 6. attēlu.) 

un tievs. 

Oliņas apaļas jeb plati ovālas. Lielums dažāds: 0,040—0,046 X 

X0,03—0,048 mm. Onkosfēras caurmērs 0,016—0,019—0,029— 

165

166 

—0,030 mm. Oliņa ietērpta 2 caurspīdīgās čaulās. Dīglīša āķīši 

0,016 mm gari. Oliņas ir vārīgas un tādēļ diezgan grūti atrodamas 

ekskrēmentos. Parazīts dzīvo cilvēka tievajā zarnā. 

Oliņas nonāk zarnās, ja loceklīši sadalās. Tā kā tārpiņa locek- 

līši ir loti vārīgi, tad to sadalīšanās zarnās notiek daudz biežāk 

nekā tas novērojams ar lieliem tārpiem. Ja cilvēks norij oliņas, kas 

notiek, ja neievēro roku un produktu tīrību, tad no oliņām cilvēka 

zarnās izšķiļas kāpuriņi, kas ar saviem āķīšiem ieurbjas zarnu 

bārkstiņās 

un pārvēršas cisiicerkoidos (firmu stadijā). Pēc kāda 

laika bārkstiņās iznīkst un cisticerkoidi izlien, piestiprinās pie zarnu 

sieniņas un 2 nedēlu laikā izaug par dzimumspējīgiem tārpiem. 

Oliņas var atrast ekskrēmentos jau 19. dienā pēc inficēšanās — 

dzerot netīru ūdeni, ēdot nemazgātus augļus 

v. t. t. 

Tādā veidā cilvēks sākumā ir starpsaimniekā lomā — 

kad 

kā- 

puriņš dzīvo zarnu bārkstiņās; pēc tam galīgā saimnieka lomā — 

kad parazīts dzīvo zarnās. 

Šis tārps rada saindēšanās pazīmes, piem., nervu traucējumus 

(bezmiegu, epilēptiskās lēkmes, konvulsijas), sāpes vēderā, caur- 

eju, cietu vēderu, novājēšanu 

v. t. t. Literātūrā aprakstīts gadī- 

jums, kur slimniekā atrasts līdz 1500 gab. tārpiņu. 

molu. 

6. attēls. Hymenolepis nana. 

Diagnozi nosaka pēc šā tārpa oliņu atrašanas ekskrēmentos. 

Ārstēšanai lieto paparžu ekstraktu, 01. Chenopodii, ti- 

Ar ārstēšanas paņēmieniem šos pieaugušos tārpus var izdzīt, 

bet cisticerkoidi, kas atrodas zarnu bārkstiņās, paliek neaizkārti. 

No cisticerkoidiem attīstās jauni tārpi. Tā tad pēc apm. 2 nedē- 

ļām ārstēšana (dzīšana) jāatkārto. Var notikt arī pašinfekcija. Nav 

izslēgta ari inficēšanās no pelēm un žurkām, kas ar saviem eks- 

krēmentiem var saķēzīt produktus. 

Šis tārps pa lielākai daļai parazitē bērnos; pieaugušos mazākā 

mērā. Visvairāk tas izplatīts dienvidu zemēs. 

(Pavlovskis.)

Taenia solium. 

Cūkas lentenis, apbruņotais lentenis. 

Ķermenis 2—3 m garš (retos gadījumos līdz 8 m). Galviņa 

apaļa, 1 mm caurmērā, apm. 

kniepadatas galviņas lielumā. Galvi- 

ņas galā īss strups snuķītis, kuru aptver 2-rindu āķīši (īsāki un ga- 

rāki) skaitā no 22—32. Ap galviņu 4 apaļi piesūcekņi, katrs apm. 

0,5 mm diametrā. Kakliņš 

1 cm garš. Loceklīšu līdz 900. Pirmie 

loceklīši ir plati un īsi. Apmēram 1 m no galviņas loceklīši pieņem 

kvadrātisku formu, un arī no šās vietas sākot proglotidi sasniedz 

dzimumgatavību. 

Nobriedušie proglotidi ir apmēram 1 cm gari un 

0,5 cm plati. Dzemde izstiepta gareniski pa 

piepildot dzemdi, 

loceklīša vidu. Oliņām 

no tās atdalās atzarojumi (sānu kabatas), katrā 

pusē pa 7—12. Tā kā loceklīši ir plāni, tad oliņām pildīta dzemde 

caurspīdīgā gaismā atgādina žuburotu zaru. Oliņas ir bumbveidī- 

gas ar biezu, radiāli svītrotu apvalku brūnganā krāsā. Patiesībā 

šis ir iekšējais oliņas embrija apvalks. Ārējais apvalks ir loti vā- 

rīgs, un tas parasti iznīkst. Oliņu caurmērs 0,031 —0,038 mm. 

Oliņas biezajai kārtai spīd 

ņotais 

cauri onkosfēra ar 6 āķīšiem. Apbru- 

lentenis dzīvo vienīgi cilvēka tievajā zarnā. Kosmopolīts. 

Sastopams visur tur, kur ēd jēlu un pusjēlu (žāvētu) cūkas galu. 

(Skat. 7. attēlu.) 

No saimnieka līdz ar ekskrementiem tiek izmesti laukā arī 

notrūkušie proglotidi. Loceklīšiem satrūdot, oliņas atsviabinās. 

Dažreiz, kad zarnu darbība ir nenormāla, proglotidi satrūd jau 

zarnās un tad, izmeklējot ekskrēmentus, mēs varam 

tur atrast oli- 

ņas. Oliņas, kuras cilvēki izplata ar ekskrēmentiem, nejauši apēd 

dažādi dzīvnieki. Oliņā esošā kāpuriņa (t. s. onkosfēras) tālākai 

attīstībai nepieciešams, lai tas nokļūtu starpsaimniekā (cūkas) zar- 

nās. Kuņģī oliņu biezā čaula izšķīst, sešāķainās onkosfēras atsva- 

binās un ar savu apbruņojumu izurbjas 

caur kuņģa jeb zarnas sie- 

niņu un iekļūst asinsvados jeb limfas ceļos. Tālāk kāpuriņi nonāk 

lielā asinsapļa artērijās un tiek iznēsāti pa visu ķermeni. Apmeties 

muskuļos jeb saišķaudos, kāpuriņš 

šas par firmu — 

Firma — 

iegareni 

167 

nomet savus āķīšus un pārvēr- 

pazīstamo cūkas putraimu (Cysticercus cellulosae). 

apaļš, ar šķidrumu pildīts, 15 mm garš un 

7—B mm plats pūslītis (zirņa jeb rieksta lielumā). Pūslīša vienā, 

uz iekšu ieliektajā sieniņas vietā attīstās galviņa, kas apbruņota

168 

ar 4 piesūcekņiem un āķīšiem. Finnas attīstībai vajag 

2V2—4 mē- 

nešus. T. sol. cisticerkas ir audu parazīti un kā tādi nevar izkļūt 

no sava starpsaimniekā. 

Bez cūkas, kas ieņem izcilu stāvokli, apbruņotā lenteņa firmas 

var attīstīties mežcūkā, sunī, kaķī un arī pašā cilvēkā. 

Firmu liktenis var būt divējāds. 

Ja starpsaimnieks aiziet bojā dabiskā ceļā, tad viņā nobeidzas 

arī firmas. Firmas var nobeigties 

arī dzīvā starpsaimniekā, pie kam 

tās izrādās sarecējušas jeb piesātinātas kaļķa sāļiem (pārkaļķo- 

jušās). 

Cilvēks, ēdot jēlu, nepietiekami novārītu jeb izžāvētu putrai- 

7. attēls. — 1. Taenia 

solium galviņa; 2 — 

saginata galviņa; 4 — 

mainu cūkas galu, var inficēties ar cūkas lenteni. Ja firma nebo- 

jātā veidā nonāk kuņģī, tad te pūslītis tiek sagremots 

un tālāk 

divpadsmitpirkstu zarnā, žults ietekmē, izliec galviņu. Pārejot tie- 

vajā zarnā, galviņa piesūcas pie zarnas sieniņas, 

ar āķīšiem ieurb- 

jas gļotādā un tālāk pumpurošanas ceļā (ar kakliņa dalīšanos) at- 

tīstās par pieaugušu tārpu. 

Traucējumi, kurus T. sol. rada cilvēkam, ir apm. tādi paši kā 

platā lenteņa, tikai ļaundabīgā mazasinība sastopama daudz retāk. 

Cilvēkam daudz bīstamākas par pašu tārpu ir viņa firmas, kuras 

cilvēkā var attīstīties tikpat labi kā starpsaimniekā — 

nobriedis 

cūkā. 

T. sol. oliņas attīstās, ja kaut kādā ceļā iekļūst cilvēka kuņģī. Tas 

var notikt, vispirms, ja lieto netīru ūdeni, nemazgātus dārzājus, 

galviņa 

ar kakliņu; 3 — 

proglotids. 

Taenia

uz kuriem nejauši var atrasties oliņas. Netīrīgi cilvēki var aplipt, 

ja viņi 

ar netīriem pirkstiem grābstās gar muti, košļā nagus un 

brauka ūsas (ja tādas ir). 

Beidzot iespējama pašinfekcija tādā gadījumā, ja (vemjot) 

kuņģī iekļūst zarnu saturs ar gataviem proglotidu gabaliņiem. 

Firmas atrastas cilvēka dažādos orgānos, bet visiemīļotākā 

vieta ir smadzenes un acis. Rada gara slimības un aklumu. Par 

laimi inficēšanās gadījumi cilvēkos reti sastopami. 

Lai izsargātos no inficēšanās, nevajaga ēst jēlu vai pusjēlu 

cūkas galu. Tāpat nepirkt un nelietot nekontrolētu galu. 

Uz lau- 

kiem ierīkot slēgtas ateju bedres, lai savvaļā skraidelējošas cūkas 

nevarētu piekļūt tām. Vasarā cūkām ierīkot aplokus. 

Taenia saginata. 

T. rnediocanellata, Taeniorhynchus mediocanellata. 

Vērša lentenis, neapbruņotais lentenis. 

Tārpa garums sniedzas no 4 līdz 10 m. Galviņa bumbiervei- 

dīga, I—2 mm caurmērā. Āķīšu nav. 4 elīpsveidīgi 0,8 

piesūcekņi. Snuķīša vietā atrodas nedzila bedrīte — 

piesūceknis. Kakliņš stipri izstiepts 

mm gari 

neattīstījies 

un tievs; ja sarāvies, tad pēc 

platuma neatšķiras no galviņas. Loceklīšu vairāk par 1000. No- 

briedušie loceklīši ir 16—20—30 mm gari un 5—7 mm plati. Spē- 

jīgi lielā mērā sarauties, un tad atgādina ķirbja sēklas, kas loti 

tipiskas neapbruņotajam lentenim. Dzemde svaigam eksemplāram 

nespīd cauri. Tai 20—35 blakus zari, 

kas savukārt atkal zaroti. 

Nobriedušie loceklīši no kopējās ķēdes atraujas pa vienam, un 

oliņas pa dzemdes vaļējiem atzarojumiem izveļas laukā. 

Proglotidi ir spējīgi kustēties un paši 

var atstāt zarnu. Tādēļ 

inficētiem individiem viņus var atrast apakšdrēbēs un gultā. Ir 

bijuši gadījumi, kur viņi atrasti pat rāpojam pa grīdu. 

T. saginata hermafrodītiskie dzimumorgāni pēc uzbūves līdzīgi 

T. sol. orgāniem. Tikai T. sag. dzemdes atzarojumu ir no 20 līdz 

35. Oliņas kā pie T. sol. — 

bumbveidīgas, 

nedaudz ovālas; viņu 

lielums 0,03—0,04 mm gari un 0,02—0,03 mm plati. 

Pie T. sag. ir novērojamas arī dažas anomālijas. Tā daži tārpi 

ir tumšā krāsā, kas ceļas 

169 

no bismuta, dzīvsudraba un dzelzs sālu 

lietošanas. Dažiem nav novērota lentes dalīšanās atsevišķos lo-

170 

ceklīšos. Dažiem proglotidi ir caurumoti. Ir ari tādi, kas izskatās 

it kā divi tārpi būtu saauguši blakus kopā. 

T. saginata dzīvo vienīgi cilvēka tievajā zarnā. Kosmopolīts. 

Par starpsaimnieku 

var būt liellopi, retāk kazas. No norītām 

oliņām viņu muskuļos attīstās firmas (Cysticercus bovi). 

Firmu attīstībai vajadzīgi 

3—6 mēneši. 

Cilvēks inficējas ar šo tārpu, ja ēd jēlu putraimainu galu, kurā 

vēl firmas ir dzīvas. Tārps ļoti izplatīts. Piem., Abesinijā šis pa- 

razīts izplatīts tādā mērā, ka tur pastāv nerakstīts likums — 

iera- 

dums, ka katram abesinietim vismaz vienu reizi mēnesī jāieņem 

„kusso" (līdzeklis pret lenteni) un pēc tam caurejzāles. 

Arī pie mums tie slimnieki, kuriem ārsts ieteicis ēst jēlu galu, 

bieži vien iemanto šo parazītu. Parazīts rada tādas pašas slimī- 

bas parādības 

kā T. sol. 

T. sag. un T. sol. oliņas ekskrēmentos nevar atšķirt. Visdro- 

šāk, ja saskaita dzemdes atzarojumus proglotidā. Ārstē ar pa- 

paržu ekstraktu. 

Lai izsargātos 

lēta gala. 

no šā parazīta, jālieto apzīmogota un kontro- 

Liellopi inficējas, ja nejauši norij 

šo tārpu oliņas. Tas var no- 

tikt kā ganībās, tā arī dzerot netīru ūdeni. Bioloģija līdzīga ar 

T. sol. bioloģiju. 

Atšķirība: 1) no zarnām iznāk ne veseli gabali, bet atsevišķi 

loceklīši (arī patstāvīgi). Loceklīši var aktīvi kustēties. 

2) Starpsaimnieks — 

liellopi. 

3) Cilvēks nevar būt par starpsaimnieku. 

Taenia echinococcus. 

Echinococcus granulosus, E. polymorphus. 

Suņa lentenis, trijloceklainais lentenis. 

Šis ir ļoti mazs tārpiņš. Viņa garums 3—6 mm, 

loceklīšu 

skaits 3, reti 4. Pēdējais loceklītis aizņem pusi no visa ķermeņa. 

Dzīvo lielā daudzumā suņa zarnās. Galviņa maza, apm. 0,5 mm 

caurmērā, ar 4 piesūcekņiem un snuķīti, apbruņotu 

2 rindu āķī- 

šiem. To skaits 20—50. Pēdējā loceklītī, kas ir 0,6 mm plats, 

atrodas dzemde ar 400—800 oliņām. Oliņu forma nedaudz ovāla. 

To garums 0,032—0,036 mm, platums 0,021—0,030 mm. Oliņu ap-

valks radiāli svītrots. Kā starpsaimnieks minams — 

lopi, peles, paši suni, kaķi, zirgi, 

cilvēks, 

liel- 

cūkas v. c. dzīvnieki. Oliņas no- 

nāk zarnās, ja loceklīši sadalās. Parasti no zarnām izdalās ne 

oliņas, bet nobrieduši loceklīši. Kopā 

tiek izmesti laukā jeb aizķeras — 

pielīp 

ar ekskrēmentiem loceklīši 

pie spalvām tūpļa apkaimē. 

Ja loceklīši nokļūst uz zemes, tad tos jeb tikai oliņas 

cūka, aita, govs, zirgs 

var apēst 

un kaza kopā ar zāli. Ja loceklīši aizķeras 

suņa tūpļa apkaimē, tad no tiem izveļas oliņas un aplipina tūpļa 

un muguras gala apkaimi. Kad suns blusojas un tīrās, tad tas apli- 

pina arī savu purnu ar oliņām. No turienes tad oliņas var nokļūt 

arī uz citām ķermeņa daļām. Cilvēks tādā gadījumā 

var uzņemt 

oliņas ļoti viegli. Vajag tik noskūpstīt suni (ko bērni nereti dara), 

lai oliņas no suņa nokļūtu cilvēka mutē. Tāpat glaudot netīru suni 

var aplipināt rokas ar oliņām un tā viegli ievadīt tās mutē. 

Jāatzīmē, ka suņi, vispār, ja viņus kārtīgi nemazgā un neuz- 

skata, ir ļoti netīrīgi dzīvnieki kā ēšanas, tā arī ķermeņa tīrības ziņā. 

Neļaut bērniem spēlēties ar suņiem; ievērot tīrību ēšanā un 

dzeršanā. Nejaut suņiem aizkārt barības vielas. Visbiežāk gan 

saslimst sievietes tā starp 20—40 gadiem, tad vīrieši un retāk 

bērni un veci cilvēki. 

Cilvēka kuņģī no oliņas izlien kāpuriņš, kas izurbjas caur 

kuņģa jeb 

zarnu sieniņu un iekļūst limfu ceļos jeb asinsvados. Ar 

asins straumi kāpuriņš tiek iznēsāts pa 

visu ķermeni un beigās no- 

nāk dažādos orgānos, visbiežāk aknās, kur izaug par lielu pūšl- 

veidīgu parazītu (bērna galvas lielumā). 

Mūsu laime, ka echinokoks nav pārāk bieži izplatīts starp cil- 

vēkiem. Toties liellopos viņš sastopams līdz 83% (Kubaņas apga- 

balā). 

Cilvēkam tulznas tārps parasti apmetas aknās. Echinokoka 

attīstība norit lēni. Tikai pēc 

— 1 

5 mēnešiem sasniedz nelielu pūslīti 

cm caurmērā. Ap šo laiku arī iesākas pirmās vaislas kap- 

sulas un galviņu attīstība. Kapsulas biezā sieniņa 

vām kārtām: no ārējās sīkstās chitīnveidīgās — 

nas parenchimas. No iekšējās kārtas rodas — 

un iekšējās 

izaug 

sastāv no di- 

irde- 

vaislas kap- 

sulas, kuras uz tieviem kātiņiem karājas dobumā (kātiņi piestip- 

rināti pie pūšļa sieniņas). Šinīs kapsulās tad nu izdīgst apmēram 

10—30 galviņas. Katrai galviņai ir piesūceknis un ap 

to 30—40 

āķīši. No pūšļa iekšējās (tikai cilvēkā) jeb ārējās sieniņas (dzīv- 

171

172 

niekā) augošie pumpuri var 

atraisīties un dot sekundāras firmas, 

kas attīstās par tipiskiem tulznas tārpiem ar vaislas kapsulām, gal- 

viņām 

v. t. t. 

Aprakstītā ceļā no vienas pašas onkosfēras var attīstīties liels 

daudzums galviņu, no kurām katra izdevīgos apstākļos var pār- 

vērsties par trijloceklu lenteni. 

Ja jaunradušās kapsulas plīst — 

bumā un peld 

galviņas 

ieplūst pūšļa do- 

tur esošā šķidrumā. Echinokoka pūslis ir piepildīts 

ar dzeltānu šķidrumu, kas satur daudz sāls, bez tam cukuru, ino- 

zītu, dzintarskābi un leukomaīnu. Ja parazīts vairāk kā vienu 

pūsli nerada, tad to sauc par Echinococcus Simplex. 

cilvēkam novērota vēdera dobumā, kaulos v. c. orgānos. 

Tāda forma 

Pēc skoleku sairšanas to āķīši atbrīvojas, un tos var atrast 

mikroskopiskā izmeklēšanā, kam liela diagnostiska nozīme. Echi- 

nokoka dzīves cikls izbeidzas, ja šos pūšļus, kas pildīti 

ar dzīvām 

galviņām, apēd galīgais saimnieks, piem., dodot suņiem ēst jēlas 

tulznainas aknas un plaušas, viņu zarnās atsvabinās tūkstošiem 

skoleku, no kuriem 4—lo nedēļu laikā izaug jauni suņa lenteņi. 

Cilvēks, apēdot echinokoka pūsli, neinficējas. Kāpuriņu attīs- 

tība norit tikai suņa zarnās. Tā kā tārps (tulzna) aug ļoti lēni, tad 

uzstādīt diagnozi tūlīt nav iespējams, tikai vēlāk, kad jau radies 

sataustāms uztūkums. 

Laimīgos gadījumos notiek organisma pašizārstēšanās. Para- 

zīts nobeidzas. Pūšļa šķidrums uzsūcas un echinokoka atliekas pār- 

kaļķojas. Tā kā echinokoks pieaug ļoti lēni, tad tas sākumā nerada 

nekādas slimības pazīmes. Pieaugušais tārps spiež 

audiem, radīdams audu atrofiju. 

ceļš — 

uz apkārtējiem 

Ar zālēm karot pret echinokokiem nav iespējams. Vienīgais 

operātīvais. 

Echinococcus multilocularis. 

Daudzpereklu echinokoks. 

Sastāv nevis no vienkārša pūšļa, bet gan 

no liela daudzuma 

mazu un pavisam mazu pūslīšu, kas ietverti īpašā starpaudu maisā. 

Pats echinokoks, kas var sasniegt galvas lielumu, ir ciets, līdzīgs 

skrimslim, un to var noturēt par audzēju.

Minētie pūšļi rada tikai galviņas, bet nekad vaislas kapsulas. 

Diagnozi uzstādīt grūti. Punktācijas ceļā dabūtā šķidrumā pie- 

rāda dzintarskābi. Mikroskopiski meklē galviņas 

Tad vēl pierāda seroloģiski 

Ārstēšana tikai operātīva. 

un rentgenoskopiski. 

NEMATODES. 

Diegu tārpi, apaļie tārpi. 

Šie tārpi samērā ar savu resnumu ir ļoti gari 

ieapaļi. Ķermenis 

un āķīšus. 

un šķērsgriezumā 

nav sadalīts atsevišķos loceklīšos. Nematožu 

garums svārstās no 1 mm līdz 1 m un vairāk. Dažām sugām 

priekš- vai pakaļgals vienmēr zīmīgi izlocīts jeb pat spirāliski sa- 

griezts. No ārpuses ķermenis pārklāts 

ar sīkstu gludu vai rievainu 

ādu. Lielākām tārpu formām redzam caurspīdīgas garenas līnijas 

(stīgas) — 

ik 

pa vienai katrā sānā jeb muguras un vēdera pusē. 

(Nervu vadi un izvadkanālis.) Zem kutikulas stiepjas muskuļu pa- 

vedienu kārtā, vienāda ar ķermeņa garumu. Šie pavedieni ir sa- 

kārtoti sarežģītos kūlīšos, kas ar savām gareniskām sieniņām ie- 

spiežas ķermeņa dobumā. Cērmēm šo muskuļu loti daudz. Ne- 

matodes kustība var būt loti enerģiska un ātra. Zīmīgi, ka pat lie- 

las nematodes var izlīst caur loti maziem caurumiņiem. 

Barošanās orgānu sistēma, neskatoties uz parazītisko dzīves 

veidu, nematodēm ir palikusi. Zarna gul svabadi ķermeņa dobumā 

bez blakus saitēm. Nervu sistēma sastāv no resna rīkles gredzena, 

no kura iziet kā uz mutes, tā astes galu īsāki vai garāki nervu 

vadi. Jušanas orgāni attīstīti vāji. Elpojamo orgānu un asinscir- 

kulācijas sistēmas nematodēm nav. Parasti apaļie tārpi ir šķirta 

dzimuma, pie kam tēviņi arvienu mazāki par mātītēm. Tēviņiem 

vaislas orgāni ir adatveidīgi (spicula). Šis orgāns atrodas pakaļ- 

galā kopā ar tūpļa atvaru. Bez tam mātītes pieturēšanai dažām 

formām noder īpaši spārnveidīgi izveidojumi tēviņa tūpļa galā. 

Ovāriji sastāv no loti garām caurulītēm, kuras 

no smalku 

diegu veida pāriet resnākos olvados un tālāk dzemdē, kas atrodas 

nematodes ventrālā pusē. 

Nematožu oliņas pārklātas ar plānu divkārškontūrainu apval- 

ku. Citu sugu oliņām apvalks ir biezs. 

173

174 

Ir arī tādi diegu tārpi, kas dzemdē dzīvus pēcnācējus (kāpu- 

riņus). Tomēr lielākā dala dēj oliņas. Nematodes dzīves cikls 

sākas ar dīglīša attīstīšanos oliņā. Mātīšu dētas oliņas vai nu sa- 

tur vēl neattīstītu dīglīti, kura tālākā attīstība notiek ārpus saim : 

nieka, jeb oliņa satur jau pilnīgi attīstītu kāpuriņu, kas spējīgs in- 

ficēt attiecīgu saimnieku. Kāpuriņu attīstības laiks svārstās no 

dažām stundām (Oxyuris vermicularis) līdz vairāk nedēļām (Tri- 

chocephalus t., — 

Ascaris I.). Oliņas, kas nesatur kāpuriņa 

kur 

embrijs vēl nav attīstījies, nevar radīt invāziju. Kāpuriņa tālākā 

attīstība norit dažādi, skatoties pēc tā, vai minētajam tārpam ir 

starpsaimnieks jeb nav. Tālāk svarīga ir arī paša saimnieka infi- 

cēšanās ar vienu vai otru tārpu. 

ceļā, bez starpsaimniekā. 

1) Mātīte dēj oliņas, kuras, ja 

viņu inficēt. 

Dažas nematodes attīstās taisnā 

saimnieks tās norij, spējīgas 

2) Izdētajām oliņām vēl jāattīstās. Attīstība atkarīga 

no tā, 

kur, kādā vidē un kādos ekoloģiskos apstākļos nokļūst 

oliņa, izmesta no saimnieka organisma kopā ar ekskrēmen- 

tiem. 

Labvēlīgos apstākļos (temperātūra, mitrums v. t. t.) 

oliņā pēc zināma laika attīstās kāpuriņš, kas spējīgs infi- 

cēt saimnieku, ja viņš oliņu norij. 

3) Citām nematodēm attīstījies kāpuriņš izlien no oliņas un 

dzīvo zemē, ja apstākli tam ir labvēlīgi. 

Zemē kāpuriņš 

„met ādu" un sasniedz invāzijas spējas, pie kam savā saim- 

niekā iekļūst — 

vai nu pasīvi 

ar 

aktīvi ieurbjas saimniekā caur ādu. 

barību jeb ūdeni, 

vai tieši 

4) Galīgā saimnieka inficēšanās notiek, ja viņš noēd starp- 

saimnieku ar attiecīgām apaļā tārpa attīstības stadijām. 

Starpsaimnieks ir tikai nematožu iznēsātājs, 

nieka inficēšanās nav saistīta ar starpsaimniekā nāvi. 

Diegu tārpi barojas 

liekām zarnās, tad gļotām, asinīm jeb 

un galīgā saim- 

ar sava saimnieka sagremotām barības at- 

arī ar audu sulām. 

Uz savu saimnieku nematodes darbojas dažādi. Viņas aiz- 

sprosto zarnas, 

žults vadu, limfas ceļus, izurbjas cauri zarnu sie- 

niņai, spiež uz orgāniem, rada audu atrofiju (no parazītu spiediena) 

v. t. t. Liela nozīme ir arī viņu izdalītiem toksīniem, kas iznīcina 

asins ķermenīšus. Piestiprinoties pie 

zarnas viņi viegli var sabo-

jāt gļotādu un tā atbrīvot ceļu patogenām baktērijām. Tad liela 

patoloģiska nozīme ir dažu nematožu kāpuriņu migrācijai cilvēka 

organismā, pie kam tāda migrācija norit pa noteiktiem ceļiem. Da- 

žas nematodes veicina pampuma rašanos orgānos. Nematodes pie- 

augušā stadijā dzīvo zarnās, plaušās, nieros, saišķaudos un limfu 

ceļos. Nematožu kāpuriņi dzīvo asinīs, limfā un dažādu orgānu 

saišķaudos. Nematožu kāpuriņu formas nekad nevairojas starp- 

saimniekā ķermenī, kā tas ir trematodēm un cestodēm. 

Ascaris lumbricoides. 

Cilvēka cērme. 

Cilvēka cērme pieder pie visplašāk izplatītiem cilvēku zarnu 

parazītiem. Cērmes krāsa sarkani-dzeltāna vai pelēki-dzeltāna; 

pēc nāves — 

bālganā 

tēviņš 15—25 cm garš 

krāsā. Mātīte 20—40 cm gara, 6 mm resna; 

un 3 mm resns. Cērme uz galiem sašauri- 

nās. Tēviņa ķermeņa pakaļgals āķveidīgi saliekts. Mātīte parasti 

S-veidīgi izliekta. (Skat. 

8. attēlu.) 

Mute cērmēm ar trim lūpām — 

8. attēls. Ascaris lumbricoides. 

Augšā — 

mātīte, 

apakšā — 

1 

tēviņš. 

(Skŗabins.) 

dorsāla un 2 ventrālas. Lū- 

pas apbalvotas taustāmām kārpiņām. Ķermenis pārklāts 

ar plānu, 

sīkstu, muskuļainu ādu. Tēviņam zarna un dzimumorgāni nobei- 

dzas kloākā, no kuras stiepjas ārā divas vienāda garuma spīkulas. 

Tēviņa tūpļa galu apņem 70—75 kārpiņas. lekšējie dzimumorgāni 

abēja, dzimuma cērmēm gari, izlocīti, cauruļveidīgi vadi, kuru 

175

176 

1—27 — 

9. attēls. Zarnu parazītu oliņas. 

— Ascaris lumbricoides; 1, 11—19 neapaugļotas oliņas; 2—l0 apaug- 

ļotas oliņas; 20—27 — 

oliņās 

redzams attīstījies kāpuriņš; 28—30 — 

— riocephalus latus; — 31—32 Trichocephalus trichiurus; 33 

laris; 34 — 

Taenia 

saginata (sol.); 35—36 — 

Hymenolepis 

Oxyuris 

nana; 

Diboth- 

vermicu- 

nezināmā parazīta oliņas. (Orīģināls.) 

37—38 —

augšgali producē dzimumproduktus, bet apakšgali tos izvada. Sēk- 

linieks viens, un tas atveras kloākā. 

Mātītes dzimumorgāni 

— 

ovāriji ir pāroti un pamatos saplūst 

kopīgā dzemdes makstī, kas atveras ventrālā pusē. Oliņas 

0,050—0,075X0,040—0,060 mm lielas. Oliņu apvalks parasti sastāv 

no 5 kārtām. Izdētās oliņas apklātas ar grumbuļainu kārtu, kas 

satur olbaltumu. Šī kārta ekskrēmentos no žults pigmenta nokrā- 

sojas tumši brūnā krāsā. Dažreiz šī tik tipiskā grumbuļainā kārta 

nokrīt pavisam vai pa daļai, un oliņu kontūra, raugoties mikrosko- 

pā, izskatās ar divkāršām sieniņām un gluda. Apaugļotajās oliņās 

starp oliņu apvalku 

un šūniņām paliek caurspīdīga tukša josla. 

Neapaugļotās oliņas (kuras atrod ekskrēmentos, ja 

zarnās nav tē- 

viņa) atšķiras ar savu garumu (0,081 mm un vairāk), nesimmet- 

risku formu un rupjiem graudiem (oliņas un dzeltānuma šūniņām), 

kas aizpilda visu oliņu, neatstājot brīvu starpu. (Skat. 9. attēlu.) 

Apaugļotās oliņas, pasargātas 

ar olbaltuma apvalku, ir ļoti 

izturīgas pret fizisku un ķīmisku ietekmi. Tās neiet bojā izžūstot 

un sasalstot. Ūdenī patur dzīves spējas vairākus gadus. 3% for- 

malīna šķīdumā vēl ļoti labi attīstās. No citām dezinfekcijas vielām 

oliņas nonāvē fenols. Oliņas pēc to izmešanas kopā ar ekskrēmen- 

tiem attīstās mitrā zemē vai ūdenī. Mūsu klimatā oliņu attīstība 

ilgst 30—40 dienu. Ziemā vajag vairākus mēnešus. +35° C tem- 

perātūrā dīglītis attīstās oliņā jau 9—13 dienu laikā. Labvēlīgos 

apstākļos cērmju oliņas mitrā zemē var uzglabāt savu dzīves spēju 

5—6 gadus. 

Cilvēks inficējas ar šo parazītu, ja norij 

ar barību vai dzē- 

rienu oliņas, kurās atrodas attīstījies embrijs. Kāpuriņš atsvabinās 

no oliņas apvalka tikai saimnieka zarnās, no kurienes tad tas uz- 

sāk savu migrāciju. (Izņēmuma gadījumos kāpuriņš labvēlīgos 

temperātūras apstākļos var atstāt oliņas apvalku jau agrāk un 

iekļūt saimniekā tieši — 

izurbjoties 

cauri ādai.) 

Ir izdarīts ļoti daudz mēģinājumu ar pelēm, žurkām, jūras cū- 

ciņām, cūkām v. c, 

lai noskaidrotu komplicēto cērmes kāpuriņu 

migrāciju un attīstību. Šai laukā plašus pētījumus izdarījuši 

Ransoms, Forsters, Fülleborns un Joshida. Mums 

jāpieņem, ka cilvēkā cērmju kāpuriņu migrācija norit tāpat 

mēģinātos dzīvniekos, jo cita izskaidrojuma nav. 

LUR. Ķīmijas fakultātes sērija 111 12 

177 

kā iz

178 

Cilvēka zarnā no oliņas izlien mikroskopiski mazs kāpuriņš, 

kas izurbjas cauri zarnas sieniņai un iekļūst vēnā. Jau 2. jeb 5. 

dienā tas sasniedz aknas kapillares. (Skat. 10. attēlu.) 

Caur aknas venu ar asinsstraumi kāpuriņš nonāk sirds labajā 

kambari, tad plaušu artērijā un pēc dažām dienām sasniedz plau- 

10. attēls. 

Cērmju kāpuriņa migrācija 

caur aknām. 

(Smirnovs.) 

šas, kuru kapillares aizķeras. 7. diena pec invāzijas kāpuriņš pār- 

rauj kapillārītes un iekuļas plaušu alveolās (gaisa pūslīšos). 

(Skat. M. attēlu.) 

Pēc tam ar ņirbepitēlija šūniņu palīdzību paceļas pa bronchio- 

lām, bronchām un tracheju uz augšu, 

ar siekalām tiek norīts. Un tikai tagad, ticis tievajā 

nonāk rīkles galā un kopā 

zarnā (cilvē- 

kam kāpuriņš apmetas tievajā zarnā), kāpuriņš pieaug par dzi- 

mumspējīgu tārpu. Ar cilvēkiem ir izdarīti mēģinājumi un ir no- 

vērots, ka kāpuriņu migrācijas laikā ķermeņa temperātūra ceļas 

līdz 39,5—40° C, elpošana ir nekārtīga 

un atgādina plaušu karsoni. 

Krēpās tad atrod arī cērmju kāpuriņus (Koino). Interesanti, ka 

cērmju kāpuriņi, kas iekļuvuši 

no plaušu kapillarem sirds kreisajā 

pusē, tiek iznēsāti pa lielo asinsvadu un aizķeras kā smadzeņu 

kapillārēs, tā arī citos orgānos. 

11. attēls. 

Cērmes kāpuriņš plaušu elpojamos ceļos, 

Attēlā redzami eritrocīti, kas izplūduši no kāpuriņa 

pārrautiem asinsvadiņiem. 

(Smirnovs.)

Joshida norijis jūras cūciņas plaušu gabaliņu 

riņiem un pēc 

ar cērmju kāpu- 

76 dienām atradis savos ekskrēmentos cērmju oli- 

ņas. Tā tad tārps sasniedz vaislas gatavību pēc ne mazāk kā 89 

dienām, skaitot no tā momenta, kad kāpuriņš 

(Skat. 12. attēlu). 

iznācis no oliņas. 

Pēc oliņu daudzuma ekskrēmentos var apmēram spriest par 

tārpu mātīšu daudzumu zarnās. Katru reizi, ja 

zarnās atrodas 

tikai tēviņi, ekskrēmentu analizē būs negātīva. Bieži vien cērmju 

tēviņi paši (bez medikāmentu lietošanas) iznāk ārā kopā 

mentiem. Turpretim, ja 

ar ekskrē- 

12. attēls. Cērmju kāpuriņu migrācijas schēma cilvēka organismā. 

(Pēc Pavlovska.) 

zarnās atrodas neapaugļota cērmju mātīte 

viena pati, tad tārpa izdzīšana nereti ir nesekmīga (sevišķi bēr- 

niem, kur jāņem minimālas medikāmentu devas). Slimojošiem ar 

cērmēm parādās viena, otra jeb vairākas šādas pazīmes: aplikta 

mēle, skāba smaka no mutes, ēstgribas zušana jeb pārmērīga 

ēstgriba, sāpes kuņģī un ap nabu, slikta dūša, vēmiens, nekārtīgs 

179 

vēders (caureja), uzpūsts vēders, nieze ap tūpli un degunā, ne- 

12*

180 

kārtīgs pulss, zema temperātūra (līdz 36° C) un naktīs zobu grie- 

šana. Ja cērme ielīdusi aklās zarnas piedēklītī, tad rodas piepe- 

šas sāpju lēkmes. Pēc tārpa izlīšanas no piedēklīša lēkmes pār- 

iet. Bet ja nu tārps uzturas vairākas dienas piedēklītī, tad bojātā 

gļotādā iekļūst baktērijas, 

un rodas īsts apendicīts. 

Slimiem (sevišķi bērniem) mainās sejas krāsa, zem acīm pa- 

rādās zilganpelēki apli. Rodas pagurums un izdēdēšana. Parādās 

krampji. Haimoglobīna saturs krītas, 

mazinās un eozīnofilie pavairojas. 

izdalītie toksīni. 

sarkanie asins ķermenīši sa- 

Visas šīs parādības rada tārpu 

Cērmju daudzums organismā var būt dažāds. Parasti viņu ir 

1, 2 līdz 12, 20 gab. Literātūrā ir aprakstīti gadījumi, kur atrasts 

sevišķi daudz parazītu. Piem., 4 brāļiem pēc 

iznākuši 34, 59, 175 un 449 tārpi. Tad 5 g. 

santonīna lietošanas 

vecas meitenītes līķītī 

atrasts apm. 100 cērmju. Un kā sevišķi rets gadījums ir aprak- 

stīts, kur slimnieks pēc zāļu pieņemšanas izdalījis 

vienā dienā 

600 cērmes, un pēc tam 3 gadu laikā no tā paša slimnieka izdzī- 

tas vēl 5126 cērmes. 

Kā redzējām, tad cērmes var sakrāties diezgan lielā daudzu- 

mā un var ne tikai aizsprostot zarnas, bet arī radīt zarnu pārplī- 

šanu. Jāatzīmē, ka cērmes kaut kāda iemesla dēl mīl ielīst tievos 

caurumiņos. 

Literātūrā ir aprakstīts gadījums, kur kādam gara slimniekam 

bijusi paraža rīt stikla pērlītes. Tā kā slimniekam bijušas cērmes, 

tad nereti dažām izdzītām cērmēm bijušas uzmauktas šīs pērlītes. 

Tā paša iemesla dēl cērmes ielien arī aklās zarnas tārpveidīgā pie- 

dēklītī, — 

caur žultsvadu 

žultspūslī 

Dažreiz cērme iekuļas kuņģī 

(radot dzeltāno kaiti) un aknās. 

un caur barības vadu (naktīs guļot) 

iekļūst elpojamos ceļos (degunā, barības rīklē) un tālāk eusta- 

chija kanālī un ausī. Caur deguna asaras kanāli var iekļūt arī acs 

dobumā. Nereti iekļūst arī dzemdes makstī un mīzalu pūslī. Ir 

bijuši gadījumi (arī pie 

mums Latvijā), kur cērmes izurbjas cauri 

zarnu sieniņai un iekļūst vēdera dobumā. Cērmes ir atrastas arī 

smadzenēs, mīzalu vados, ādas augoņos v. d. c. v. 

Kā illustrāciju par cērmju nodarītiem ļaunumiem minēšu vienu 

gadījumu, kas noticis Krievijā 1918. g. Slimnīcā nogādāta kāda 

bēgle pussamaņas stāvoklī. Saslimusi pēkšņi priekš 2 dienām. 

Visu laiku bijušas stipras sāpes vēdera labajā pusē un nācis vē-

miens. Vēders uzpūsts. Aklās zarnas rajonā sataustāms uztūkums 

dūres lielumā. Pulss 120—140. Temperātūra 38,4° C. Acu zīlītes 

paplašinātas, elpošana nevienmērīga. 

Pēc 8 stundām iestājusies 

nāve. Sekcijā atrasts: vēdera dobumā daudz šķidru strutu, aklā 

zarna stipri uzpūsta, vēdera dobumā 2 cērmes, aklajā zarnā 2 

apaļi caurumi 0,5 

cm diametrā. Aklajā un augšupejošās zarnas 

galā cērmju kamols ar vairāk kā 100 tārpiem. 

200 cērmju. 

Zarnās vairāk kā 

Kā jau agrāk minēts, cērme dzīvo parasti cilvēka tievajā zar- 

nā. Barojas — 

ar zarnu gļotādu (vai sūc arī asinis 

vēl 

nav zi- 

nāms). Ar savu kustīgo darbību cērmes ievaino zarnu gļotādu 

un tā atver tanī ceļu pūžņu radītājām baktērijām. Kā sekas — 

augoņu rašanās, patogeno mikrobu iekļūšana šo orgānu audos, kas 

var radīt vēdertīfu, dizentēriju un zarnu tuberkulozi. 

Tāpat, bojājot plaušu alveolas, kāpuriņu stadijā, cērmes vei- 

cina plaušu tuberkulozi un plaušu karsoni. 

Cērmes ķermenī esošais šķidrums ir ļoti indīgs, un cilvēki, kas 

preparē cērmes, dabū uz rokām izsitumus, saslimst ar tūsku un 

pat astmu. 

Pašas cērmes arī var saslimt. Slimību rada baktērijas (Bact. 

Ascaridianum), kuras saēd cērmes audus. 

Šim tārpam starpsaimniekā nav. Tomēr tārpa nesējs orga- 

nisms vienā laikā ir saimnieks un arī starpsaimnieks. Oliņas ie- 

kļūst cilvēkā ar netīru ūdeni un nemazgātiem dārzājiem. Arī pil- 

sētās, bērniem rotaļājoties smilšu laukumos, oliņas kopā ar smil- 

tīm var iekļūt mutē. Diagnozi pamato uz tārpu oliņu atrašanu 

ekskrēmentos. Lai izsargātos 

no aplipšanas, jāievēro tīrība. Ja 

ekskrēmentus lieto lauku mēslošanai, tad iepriekš 

apstrādāt ar vārītu ūdeni, lai iznīcinātu oliņas. Aizsargāt 

tos vajadzētu 

zemi un 

ūdeni no oliņu iekļūšanas tanīs. Sargāt ūdens rezervuārus. Iznī- 

cināt mušas un prusakus, kas mēchaniski pārnes oliņas uz barības 

vielām. Izdzītās cērmes jāsadedzina, nevajag mest atejā. 

Tā kā ārpus ķermeņa visas izsētās oliņas nav iespējams pada- 

rīt nekaitīgas, tad parasti piegriež vērību parazītu iznīcināšanai 

paša saimnieka organismā. 

Ārstēšana: santonīns, „c ē rm j v zāles" (Flores cinae), 01. 

Chenopodii, Askaridols, Helminals, biškrēsliņi (Tannacetum 

vulg.) 

v. c. 

181

182 

Trichocephalus trichiurus. 

Tr. dispar., Trichuris trichiura. Patagveidigais tārps. 

Tārpam vairāk kā pusi no visa garuma 

aizņem diegveidīgs 

galvas gals. Ķermenis ar savu resno astes galu atgādina pātagu. 

Tēviņa astes gals spirālveidīgi saritināts. Tēviņa garums 30—40 

mm, mātītes 35—50 mm. Tārpu tievajā daļā atrodas tikai barības 

vads, bet resnajā — 

zarna 

un dzimumorgāni. Tēviņam tikai viena 

spīkula. Oliņas loti tipiskas, muciņveidīgas, 0,05—0,054 mm ga- 

ras 

a — 

tēviņš, 

un apmēram 0,023 platas. Parazīts parasti dzīvo cilvēka aklajā 

zarnā. Retāk jau sastopams resnajā zarnā un pavisam reti — 

vajā zarnā. Dzīvo arī mērkaķī un cūkā. (Skat. 

13. attēlu.) 

tie- 

Šis tārps pieder pie loti izplatītiem cilvēku parazītiem un sa- 

stopams visās pasaules malās. Visvairāk izplatīts siltajās zemēs. 

Attīstās bez starpsaimniekā. Kopā 

ar ekskrēmentiem oliņas tiek 

izmestas laukā ar vēl neattīstītu dīglīti. Ūdenī un mitrā zemē 

28 —30° C temperātūrā oliņā 28 dienu laikā attīstās sīks kāpuriņš. Tā- 

das oliņas tad ir spējīgas inficēt cilvēkus. Ūdenī 22° C temperā- 

tūrā, kā novērojumi rāda, 41 dienas laikā attīstās tikai 19% oliņu, 

bet 30° C — 

64%. 

Oliņā esošais kāpuriņš 

13. attēls. Trichocephalus trichiurus. 

kas ar priekšgalu ieurbies zarnas gļotādā, b — 

mātīte, c — 

(Leuckart's.) 

oliņa. 

var palikt dzīvei spējīgs vairākus mē- 

nešus. Pēc oliņu norīšanas no tām izlien kāpuriņi un novietojas

savas parastajās apmešanas vietas — 

dēklītī. 

aklajā 

zarna un tas pie- 

No kāpuriņa 1 mēneša laikā izaug- tārps. Tārps ar 

galvas dalu ieurbjas 

ādas kārtu, un dažos gadījumos arī tārpa 

savu tievo 

zarnas gļotādā (nereti aizsniedz arī zemglot- 

resnais gals iegremdējas 

gļotādā) un pārtiek no asinīm. Tā kā tārps ir pamatīgi piestipri- 

nājies, tad viņu izkārnījumos nevar atrast. Tāpat viņa izdzīšana 

gandrīz nav iespējama. Parazītu skaits cilvēkā nav liels — 

I—lo eks. Literātūrā tomēr ir aprakstīts gadījums, kur atrasts 

cilvēka zarnās vairāk kā 1000 tārpu (pēc sekcijas). Aklās zarnas 

iekaisumus taisni piedēvē šiem tārpiem. leurbjoties dziļi zarnas 

sieniņā, tiek pavērts brīvs ceļš baktērijām, kuras vienmēr piemīt 

zarnās lielā vairumā. Ja patogenie mikrobi iekļūst zarnas sieniņas 

audos, tad bieži vien rodas dažādas infekcijas slimības — 

tīfs, dizentērija, 

pātagveidīgo tārpu 

no 

vēder- 

zarnu tuberkuloze. Izgriezto aklo zarnu piedēkļos 

atrod daudz retāk nekā spalīšus. 

Tārpi izdala toksīnus, kas iesūcas asinīs. Ja tārpu ir maz, tad 

tos it kā nemana, bet ja viņu ir daudz, tad tie sacel lielākus vai 

mazākus traucējumus nervu sistēmā un gremojamos orgānos (uz- 

budina simpātiskā nerva galus). Bieži atgadās krampji 

un histē- 

rija ar samaņas zaudēšanu. Tad tālāk novērojama zobu griešana 

guļot, nieze tūpļa galā un degunā, izsitumi uz miesas, acs augšējo 

plakstiņu raustīšanās, nemiers un slikts miegs. Rada arī mazasi- 

nību. 

B r v m p t s apraksta šadu gadījumu: 

Zēns 3 gadus vecs. Bāls. Cieš no stipras caurejas 

vairāk reizes stundā (citos momentos retāk). 

— iziet 

Ekskrēmenti satur 

asinis. Biežas žēlabas par sāpēm. Nedaudz sāp galva. Neskato- 

ties uz labo barošanu, mazais slimnieks nevar slimības laikā ne pie- 

celties, ne staigāt. 1 grams ekskrēmentu satur vidēji 

3000 Tricho- 

cephalus tr. oliņas. Pēc 4 mēnešiem zēns nomirst. Sekcijā zarnās 

atrastas 442 Trich. tr. mātītes un 447 tēviņi. 

Diagnozi pamato uz tārpu oliņu atrašanu ekskrēmentos. Pie- 

augušie vairāk inficēti ar šo tārpu nekā bērni. Ar cērmēm redzam 

pretējo. 

Izdzīšana grūta. 

Lieto timola ārstēšanu, tad 01. Chenopodii, santonīna un 

kalomela kombinācijas un ķirbju sēklas. 

183

184 

Lai izsargātos, jāievēro tīrība ēdot un dzerot, atceroties, ka ar 

netīru ūdeni un nemazgātiem dārzājiem var norīt oliņas. 

Atzīmējams, 

ka oliņas +52° C temperātūrā 5 minūšu laikā no- 

beidzas, turpretim tādos pašos apstākļos puse no cērmju oliņām 

paliek dzīvei spējīgas. Turot oliņas 1 nedēlu —12° C temperātūrā, 

tās nobeidzas. 

Nepieciešams 

ekskrēmentiem. 

aizkavēt zemes un ūdens sabojāšanu ar cilvēka 

Anguillula stercoralis. 

A. intestinalis, Strongyloides stercoralis. 

Anguillula stercoralis attīstība ir diezgan komplicēta. Divpa- 

dsmitpirkstu zarnas gļotādā un tievajā zarnā dzīvo Ang. sterc. mā- 

tīte, kura vairojas partenoģenetiskā ceļā. 

a) Šo tārpu forma ir tikko saskatāma neapbruņotām acīm. 

Viņa garums 2,5 —3 mm, resnumā tas sasniedz 0,034 —0,07 mm. 

Ap muti 3 mazi zobiņi. Barības vads aizņem X U no visa ķermeņa. 

Divi olvadi — 

viens priekšā, otrs pakaļā un aizņem 3 /4 no ķermeņa 

garuma. Olvadi savienojas kopējā dzemdē, kurā atrodas 5—9 ovā- 

las oliņas. Oliņas 0,05—0,058 mm garas un 0,03—0,034 mm platas. 

b) Mātīte dēj oliņas zarnas, dobumā. No oliņām turpat zarnā 

izlien kāpuriņi, kurus ekskrēmentos atrod loti daudz. To garums 

— 0,35 

mm. Viņiem zīmīga ir barības vada sašaurināšanās. Sa- 

šaurinājumu ietver 2 uzpampumveidīgi paaugstinājumi. Priekšgals 

neass. Tādā izskatā niecīgais rabditveidīgais kāpuriņš iznāk ar 

slimā ekskrēmentiem, kur arī norit tā tālākā attīstība. Ja šie rab- 

ditveidīgie kāpuriņi tiek aizturēti zarnās (ciets vēders), tad viņi 

turpat pārvēršas tālāk par diegveidīgiem (stīdzenis) kāpuriņiem, 

kas var izurbties cauri zarnas sieniņai 

un noslēgt savu tālāko at- 

tīstības ciklu cilvēka organismā. Tā notiek autoinvāzija. 

c) Kāpuriņi, iznākot laukā kopā 

ar cilvēka ekskrēmentiem, pēc 

ādas mešanas pārvēršas diegveidīgā formā jeb dzimumšķirtos tār- 

pos. Diegveidīgam kāpuriņam ir tievs, garš barības vads bez kā- 

diem sašaurinājumiem. Ķermenis tievs un garš. 

Šī stadija ir spējīga inficēt cilvēku, iekļūstot viņā per 

netīru barību vai ūdeni jeb aktīvi ieurbjoties ķermenī caur ādu. 

os ar 

d) Citos gadījumos šie mazie rabditveidīgie kāpuriņi attīstās 

zemē, sasniedzot dzimumgatavību, un pārvēršas tēviņos (0,7 mm

gari un 0,036 mm plati) un mātītēs (1 mm garas un 0,05 mm pla- 

tas). (Šai attīstībai vajag apmēram 30 stundu.) 

Barības vads abu dzimumu tārpiem 

ar iežņaugu. Tēviņam 2 

spīkulas. Astes gals nedaudz sagriezts. Mātītei nedaudz izliekts. 

Gandrīz viss viņas ķermenis aizņemts ar dzimumorgāniem. 

Pa kreisi — 

c) 

14. attēls. Anguillula stercoralis. 

pieaugusi 

vidū augšā — 

No zemē izdētām oliņām izlien kāpuriņi. Pēc 3—4 dienām 

pēc ādas mešanas kāpuriņi pārvēršas strongylus formā, kura, kā 

jau agrāk minēts, inficē cilvēku. (Skat. 14. attēlu.) 

Invāzija norit šādi: 

mātīte cilvēka zarnās; 

Rhabditis 

tipa kāpuriņš; vidū 

apakšā 

— 

Strongylus (filariveidīgs) tipa kāpuriņš; 

pa labi — brīvē dzīvojošas paaudzes 

tēviņš un mātīte; Sp. — 

(Pēc 

spīkules. 

Brauna un Brumpta.) 

15. attēls. 

Oxyuris vermicularis. 

Pa kreisi — 

Diegveidlgie kāpuriņi ieurbjas cilvēka ādā un iekļūst vēnā. 

Ar asinsstraumi tiek ievadīti sirds labajā priekškambarī 

un caur 

labo kambari iekļūst mazā asinsvada aplī un tiek aizturēti plaušu 

lābi — 

O — 

mute, 

tēviņš; 

mātīte; 

A — 

V — 

poruss. 

pa 

Anus, 

dzimum- 

(Claus's.) 

185

186 

kapillares. Te viņi izurbjas caur plaušu alveolu sieniņām 

un ie- 

kļūst elpojamo orgānu ceļos. Pa bronchiolām, bronchām un tra- 

cheju kāpuriņi 

beidzot nonāk rīkles galā, kopā ar siekalām tiek 

norīti (tāpat kā cērmju kāpuriņi) un tievajā 

mātīti — 

hermafrodītu. 

zarnā pārvēršas par 

17. dienā pēc nokļūšanas zarnās parazīti sāk vairoties, 

un pir- 

mie rabditveidīgie kāpuriņi parādās ekskrēmentos. Ja gadās no- 

rīt diegveidīgos kāpuriņus un tie nokļūst kuņģī un zarnās, tad tie 

izurbjas 

cauri gļotādai un nokļūst vēnā un tālāk savu migrāciju 

izdara tāpat kā iekļūstot organismā 

caur ādu. Kāpuriņu migrācija 

iespējama arī pa limfas ceļiem. Ang. sterc, pēc visa spriežot, ir 

īpats cilvēka parazīts. Tārps rada stipru caureju. Tārpa dzīve ir 

saistīta ar viņa attīstīšanos zemē. Kāpuriņam ieurbjoties ādā, tai 

vietā rodas nieze un nātru drudzis. Diagnozi pamato 

atrašanu ekskrēmentos. Parazīts dzīvo ilgi. 

uz kāpuriņu 

Literātūrā ir aprakstīts gadījums, kur slimnieks 13 gadus no 

vietas izdalījis šos kāpuriņus kopā 

Jāievēro vispārējā higiēna. 

ar ekskrēmentiem. 

Oxyuris vermicularis. 

Enterobius vermicularis. Spalis i, smailastes, sīkas 

cērmes. 

Tārpiņi baltā krāsā. Mātīte apm. 1 cm gara, bet tēviņš 2—5 

mm garš ar spirāliski sagrieztu asti. Mātītei gara smaila aste. 

Mutes caurums ierobežots ar trim mazām lūpiņām. Barības vads 

garš. Mātītei 2 olnīcas. Tēviņam 1 spīkula. (Skat. 15. attēlu.) 

Spalīšu oliņām ir nesimmetriski ovāla forma ar vienu iespiestu 

sānu. Oliņa 0,05—0,06 mm gara un 0,02—0,032 mm plata. Diez- 

1—4 — 

kāpuriņa 

16. attēls. Oxyuris vermicularis. 

attīstība oliņā, 5 — kāpuriņš, 

6 — 

tukšs 

oliņas apvalks. 

(Brumpts.)

gan 

biezais divkārškontūrainais apvalks ir bezkrāsains (kādēļ oli- 

ņas bieži palaižam garām neievērotas). 

Spalīši dzīvo tievās zarnas apakšdaļā, kā arī aklajā 

zarnā un 

tās piedēklītī. Visvairāk sastopams bērnos. Pēc apaugļošanas un 

oliņu nogatavošanās mātītes virzās lejup 

galā, radot tur neciešamu 

un nonāk tūpļa zarnas 

niezi un bieži dzimumorgānu uzbudinā- 

jumus sievietēm. Parasti naktīs smailastes izlien ārā un dēj oliņas 

tūpļa apkaimē. Izdējušas lielu daudzumu (vairāk tūkstošu) oliņu, 

mātītes nobeidzas. 

Izdētajās oliņās jau 

atrodas kulrkuļveidīgs dīglītis, kas pēc 

6 stundām pārvēršas pavedienveidīgā kāpuriņā. Šis process var 

noritēt tikai skābekli saturošā vidē (ūdenī oliņas ātri nobeidzas). 

Smailastes, kā jau minēts, rada tūpļa galā nepatīkamu niezi, 

kas dod iemeslu kasīties. Tādā gadījumā (sevišķi bērniem) oliņas 

pielīp pie pirkstiem un no turienes jau viegli var nokļūt mutē. In- 

ficēšanās var notikt arī ar spēļu lietām un traukiem. Arī mušas 

ar savām kājiņām 

iznēsā oliņas uz barības vielām. Oliņas var sa- 

stapt arī putekļos, uz grīdas, palodzes un citiem priekšmetiem. 

Daži autori aizrāda, 

ka inficēšanās notiekot taisni visvairāk ieel- 

pojot putekļus, kas satur oliņas. Tādēļ telpas jātur 

jāslauka 

ar mitru lupatu. 

Oliņu apvalks šķīst divpadsmitpirkstu 

tīras. Putekļi 

zarnas saturā. Tārpiņš 

attīstās bez migrācijas. Pēc 2—4 nedēļām no norītajām oliņām ir 

izauguši jauni tārpi. Barojas ar saimnieka zarnu saturu. Tā kā 

pašinficēšanās norit ļoti viegli, tad cīņa ar oxyuris nav viegla. 

Spalīši dzīvo tikai cilvēkā. Reti atradīsim cilvēku, kam nebūtu 

bijuši spalīši. 

Pa savu atrašanās laiku zarnās spalīši piesūcas zarnas gļot- 

ādai, kas parasti iekaist. Kā aklajā zarnā, 

tā tārpveidīgajā piedēk- 

lītī novērota gļotādas bojāšanās. Bojājumi var celties arī no izda- 

lītiem toksīniem. Bojātas gļotādas dēļ 

var notikt tālāka infekcija 

ar baktērijām. Tāpēc arī apendicītam ir sakars ar spalīšiem. Ir 

konstatēts, ka no 100 apendicīta operācijām 50 gadījumos 

rasti spalīši. 

jumi — 

tur at- 

Tā kā spalīši rada stipru niezi, tad var rasties nervu traucē- 

ar krampjiem, uz miesas rodas izsitumi 

nātru 

187 

drudzis, 

slikts miegs, bālums v. t. t. Naktīs savos ceļojumos spalīši ielien 

sieviešu dzimumorgānos un rada stipru niezēšanu. Bieži var no-

188 

vērot, ka meitenes pēc siltas vannas, apm. 2 stundas pēc aiziešanas 

gulēt pamostas un sūdzas par sūrstēšanu dzimumorgānos. Tādās 

reizēs, labi apskatot sūrstošo vietu, vienmēr var atrast ložņājam 

vienu vai vairākus spallšus. Ar sērkociņam 

uztītu un ar vazelīnu 

apziestu vati spalīšus viegli var izņemt. Tā kā tārpiņi 

zarnu baktērijas, tad viņi 

iekaisumus. 

Tārpiņu radītais kņudējums 

nes līdz 

var radīt dzemdes maksts un gļotādas 

var pavedināt meitenes ari uz 

onanismu. Ja daudz tārpiņu, tad rodas ādas iekaisums ap tūpli. 

Diagnozi pamato uz pašu tārpiņu un viņu oliņu atrašanu ekskrē- 

mentos. Ekskrēmentu izmeklēšanā spalīšu konstatēšana nav droša, 

jo parasti parazīti nedēj oliņas 

zarnās. Meitenēm bieži atrod oli- 

ņas arī ūrīnā. Skolēniem derētu izmeklēt arī netīrumus aiz nagiem. 

Lai droši atrastu oliņas, jārīkojas citādi. No rīta cieši jāno- 

slauka tūpļa gals un tā tuvā apkaime ar kociņam uztītu vates ga- 

baliņu, kuru pēc 

tam nodod laborātorijā izmeklēšanai. Var arī sēr- 

kociņam nodrāst 2 pretējas malas un uzmanīgi ar aso malu no- 

kasīt no rītiem tūpļa galu un apkārtējās krokas. Sērkociņu nodod 

izmeklēšanai. 

Ārstēšana: iekšā dod timolu, santonlnu, naftalīnu, helminālu. 

Katru vakaru ar klizmas palīdzību (ķiploka ūdens jeb tīrs silts 

ziepju ūdens) izskalo laukā taisnajā zarnā saradušās spalīšu mā- 

tītes. Nagus nedrīkst košļāt, un tādēļ nepieciešams tos īsi apgriezt. 

Kārtīgi mazgāt 

Tūpļa galu mazgāt 

ar ziepēm un birsti rokas (sevišķi priekš ēšanas). 

vakaros un no rītiem. Vakaros tūpļa galu var 

ieziest ar nelielu gabaliņu dzīvsudraba ziedes (pelēka zie- 

de), un bērniem pa nakti atstāt apakšbiksītes kājās. 

Trichina spiralis. 

Trichinella spiralis. Trichina. 

Trichīna pieder. pie vismazākiem un tomēr visbīstamākiem 

iekšu tārpiem. Mātīte 3—4 mm gara un 0,06 mm plata. Tēviņš — 

1,4—1,6 mm garš un 0,04 mm plats. Trichīnas ķermenis vienmē- 

rīgi sašaurinās uz galvas galu. Barības vads beidzas ar tūpli astes 

galā. Tēviņam spīkulu nav, bet tai nolūkā divi konveidīgi izaugumi 

astes galā. Mātītes dzimumorgāni atrodas vairāk ķermeņa priekš- 

galā. Pēc apaugļošanas 

no olražiem oliņas iekļūst dzemdes cau-

ulē. Te no oliņām izšķiļas dzīvi kāpuriņi un tūdaļ atstāj mātes 

ķermeni. Pieaugušas trichīnas nedzīvo ilgi zarnās. Pēc pārošanās 

tēviņi nobeidzas, bet mātītes ieurbjas 

zarnas zemglotādas kārtā 

(bārkstiņās) un pēdējo limfatiskos dobumos. Dzīvodama šais vie- 

tās apmēram 8 nedējas, 

0,09—0,1 mm garus 

mātīte dzemdē tūkstošiem mazu kāpuriņu 

un 0,006 mm platus. Kāpuriņi, urbdamies tā- 

lāk, iekļūst asiņu kapillāros un tiek iznēsāti pa visu ķermeni, un 

17. attēls. Trichina spiralis. 

Trichīnas kāpuriņi, iekapsuļojušies 

cūkas muskuļos (gaļā). 

beigās nokļūst muskuļu audos. Vislabprātāk viņi apmetas diafrag- 

mas, ribu, rīkles, kakla un acu muskuļos. lekļuvis muskuļu šķiedrā, 

kāpuriņš salocās divlīkumā un sāk diezgan ātri augt. Tālāk aug- 

dams, kāpuriņš trešajā nedēlā pēc invāzijas saritinās. lekaisušie 

muskuļu audi, apm. pēc 4 nedēļām, ap kāpuriņu sāk izveidot cistu 

(garenu čaulu). Pēc tam ap čaulu un pašā čaulā sāk nosēsties kal- 

cija sāļi, un apmēram 16 mēnešos čaula beidzot ir pārkalķojusies 

un radusies t. s. trichīnas kapsula. 

Muskuļu trichīna pati nekad neatstāj savu patvērumu. Viņa 

var atrasties tur ilgus gadus, nezaudējot dzīves spēju. Ir aprak- 

stīts gadījums, kur parazīts cilvēkā dzīvojis 31 gadu. 

Pēc saimnieka nāves trichīnas uzturas dzīvas tā pūstošajā 

ķermenī vēl 2—3 mēnešus. Lai inficētos ar trichīnām, jāapēd tri- 

chīnoza gala ar dzīviem kāpuriņiem. 

(Leuckart's.) 

189

190 

Trichīnas čaulas tiek kuņģa sulā šķīdinātas, un atbrīvotie kā- 

puriņi apmetas tievajā zarnā, kur ātri aug 

un sasniedz dzimumga- 

tavību. Parazīts sāk vairoties jau 7. dienā pēc trichīnozās gaļas 

apēšanas. Tādā veidā trichīnām vajadzīgi divi saimnieki, lai no- 

beigtu pilnīgi savu dzīves ciklu. Trichīnas ir kosmopolīti 

vēkā sastopamas vairāk tanīs apvidos, 

kautiem lopiem 

un cil- 

kur neizdara gaļas kontroli 

un lieto jēlu jeb pusjēlu galu plašos apmēros. 

Lai iečaulota trichīna varētu vairoties, tad tai jānokļūst par 

jaunu kādā zīdītājā. Piem., cūkas, žurkas, peles, kaķa vai suņa 

zarnās. Ta kā žurkas apēd citas nosprāgušas žurkas, tad ar tri- 

chīnām slimo gandrīz katra žurka. Cūkas atkal savukārt inficējas, 

apēdot ar šo parazītu inficētas sprāgušas žurkas jeb notiesājot in- 

ficēto dzīvnieku atkritumus lopkautuvē. 

Slimību pazīmes sākas ar kāpuriņu ieurbšanos zarnu gļotādā, 

kas rada vēdera graizes, stipru caureju, drudzi. Drīz pēc tam, kad 

kāpuriņi uzsāk savu migrāciju pa asinsvadiem un limfas ceļiem, 

var novērot ģīmja 

un acu plakstiņu uztūkumu. 

Muskuļos iekļuvušās trichīnas rada sāpes 

gremošana, elpošana 

un stipru drudzi; 

un rīšana apgrūtināta. Temperātūrā sasniedz 

40° C un vairāk. Balss čukstoša, mēle aplikta. Slimību bieži ārstē 

par vēdera tīfu. 

Diazoreakcija mīzalos spilgti manāma. 

Vieglākos gadījumos cilvēks atveseļojas pēc apmēram 3 ne- 

dēļām. Smagākos — 

slimība 

dažāda. Bērni vieglāk pārcieš trichīnozi. 

Kontrolējot cūkas galu, 

velkas apm. divus mēnešus. Mirstība 

no ribu, kāju un mēles muskuļiem iz- 

griež pa plānai šķēlītei, ko saspiež starp divi stikliņiem un mikro- 

skopē 50—100-kārtīgā palielinājumā. 

Staubli metode. 

No slima cilvēka ņem 0,3 —0,4 cm 3 

artērijas asiņu 

un sajauc ar 

10-kārtīgu daudzumu 3% etiķskābes, kas šķīdina eritrocītus. Šķī- 

dumu centrifugē, un nogulsnēs meklē trichīnas kāpuriņus. Kā bla- 

kus norādījums ir stipra eozīnofilija. Ārstē atsevišķus simptomus. 

Lai izsargātos no inficēšanās, būtu vēlams ēst vienīgi labi no- 

vārītu vai izceptu cūkas galu. Sālīšana un žāvēšana vēl nenokauj 

visas trichīnas. Arī ar saldēšanu nekas nav panākts. Kāpuriņi 

pārcieš labi zemu temperātūru (līdz —15° C) . 

iznīcina. 

Trichīnoza 

gala jā

Pie mums, kur diezgan stingra gaļas kontrole, trichīnozas cū- 

kas sastop ļoti reti, un tās pašas agrāk 

tas vēl nenozīmē, ka mums nav jābūt uzmanīgiem. 

No infūzorijām 

nāca no Latgales. Tomēr 

ar parazītisku dzīves veidu būtu minams 

Balantidium coli. 

Resnas zarnas balantīdijs, skropstaina infuzorija. 

Infūzorija 

visa apklāta sīkām skropstiņām (cilijām), kas vai- 

rāk attīstītas ap mutes dobumu, jo kalpo barības ievadīšanai (iedzī- 

šanai) mutē. Mutes dobuma dibenā atrodas pati mute ar īsu ba- 

rības vadu. Kodols nierveidīgs. Vakuolas pa 2 vai 3. Vairojas 

vienkārši ar šķērsdalīšanos. Vislielākais no vienkāršiem organis- 

miem — 

vidējais 

lielums 0,050 —0,070 

mm garumā un 0,040—0,070 

mm platumā. Ķermenis nav simmetrisks. Tuvu ķermeņa pakaļga- 

lam atrodas izvadpora. (Skat. 

18. attēlu.) 

Balantīdiji parasti uzturas resnajā 

vai aklajā zarnā. Barojas ar 

dažādiem atkritumiem ekskrēmentu masā. Lieto arī sarkanos un 

baltos asins ķermenīšus. Diagnozi pamato 

rašanu ekskrēmentos. 

18. attēls. Balantidium coli. 

(Pa labi cista.) a — 

(citoproct), b — 

c — 

mutes 

izvadpora 

barības kamols, 

dobums (citostom), 

k — 

(Casagrandi 

kodols. 

un Barbagallo.) 

191 

uz dzīvu infūzoriju at- 

Ekskrēmenti jāizmeklē tūlīt, jo pēc dažām stundām Balant. 

coli nobeidzas, un viņu ķermenis sairst, tā ka nav vairs iespējams

192 

tos konstatēt. Viņu cistas toties mitrā vidē istabas temperātūrā 

dzīvo apmēram 

2 mēnešus. 

Inficēšanās notiek, ja norij cistas. 

Infūzorija — 

parazīts 

atrasts Rīgā vairākas reizes. Ar savu 

fermentu palīdzību parazīts šķīdina gļotādas šūniņu sieniņas, ie- 

kļūst dziļāk, vairojas un rada zarnu gļotādā brūces pat sudraba 

Ls 5,— lielumā. Brūču audi pamirst. 

caureju. Mirstība pēc Stronga statistikas — 

Arī cūkas slimo ar balantīdijiem. 

Domā, ka cilvēki inficējas, ja gadās 

Slimnieks mocās ar stipru 

29%. 

norīt šās cistas no cūkām, 

kas var gadīties cūkas apkopjot, tīrot kūti, kā arī apstrādājot zar- 

nas, ja 

zarnas pūš ar muti. 

Ārstēšana grūta. 

Lieto slāpeklskābo sudrabu (1:3000) un slāpekļ- 

skābo chinīnu (0,75:300) klizmu veidā. 

Paša pētījumi. 

Pirms stājos pie materiālu ievākšanas, dabūju Skolu departa- 

mentā visu Latgales apriņķu pamatskolu adreses līdz ar skolēnu 

skaitu katrā skolā. Tad uz kartes pēc sarakstiem izvēlējos attie- 

cīgas skolas, kurām nosūtīju skārda kārbiņas. Līdz ar kārbiņām

nosūtīju arī formulārus ar šādiem jautājumiem: dzimums, vecums, 

laucinieks vai pilsētnieks un kādā pagastā vai pilsētā skolēns dzīvo. 

Šos datus (no Latgales skolām) līdz ar izmeklēšanas rezultātiem 

izlietoju tabulu sastādīšanai un dažu zīmējumu pagatavošanai. Iz- 

vēlējos pavisam 160 skolu (137 Latgalē un 23 pārējā Latvijā). 

Materiālu atsūtīja 137 skolas jeb 85,6%. Pieliktā kartē redzami 

ievākto analizējamo materiālu rajoni. 

Jāsaka, ka skolēni materiālu bija ievākuši apzinīgi. Loti reti 

atgadījās arī, kur vienā otrā kārbiņā bija ielikts vai nu sviests, 

māli, melna zeme, sūnas jeb vienkārši aiz pārpratuma ekskrēmentu 

vietā bija atsūtīts ūrīns. Atsūtīto materiālu pēc iespējas tūlīt cen- 

tos izmeklēt. Ja pirmajā pagatavotajā preparātā oliņas neatradu, 

tad pagatavoju vēl otru un trešo preparātu. Ja arī trešajā prepa- 

rātā oliņas neatradu, tad atzīmēju, ka oliņas nav atrastas. Tomēr 

dažos gadījumos parazīti varēja arī būt: piem., tēviņi. Tad, 1) daži 

tārpi uz 

kādu laiku var pārtraukt oliņu izdalīšanu, 2) ja lenteņu 

proglotidi zarnās nesadalās, 

un beigās spalīši, kas visbiežāk „ie- 

gāž" izmeklētāju, jo šie mazie tārpiņi parasti dēj oliņas ārpus res- 

nās zarnas — 

tūpļa 

apkaimē. Mikroskopējot bieži nācās sastapties 

ar dažādu stādu puteksnīšiem, sēņu sporām, stādu audu atliekām 

un citām līdzīgām barības dalām, kas atgādināja tārpu oliņas 

(1. attēls). īstajām oliņām parasti ir vairāk vai mazāk raksturīga 

sfēriska forma, turpretim šīm augu daļiņām ir plakana forma. 

No visām tārpu oliņām vislielāko dažādību uzrādīja cērmju 

oliņas. Tās stipri atšķīrās kā pēc sava lieluma, tā formas, ārējā 

apvalka un arī iekšējās struktūras (9. attēls). 

Pie citām oliņām tik liela dažādība nebija novērojama. 

Izmeklēšanas rezultātus, kā jau iepriekš minēju, sakoncentrēju 

tālāk sekojošās tabulās un zīmējumos. 

11., 111. un IV. tabulas un 1., 2. un 3. zīmējuma pagatavošanai 

izlietoju datus, iegūtus 

no 116 izmeklētām Latgales skolām. Pavi- 

sam izmeklēju 15.808 skolēnus. No tiem Latgalē izmeklēju 14.153 

skolēnus no 117 skolām un pārējā Latvijā no 20 skolām — 

skolēnu. 

LŪR. Ķīmijas fakultātes sērija 111 La 

193 

1781

194 

L Ta 

Vispārīgie izmek 

*) v nozīmē visi. **) Atrastas ne Anguillula sterc. oliņas, bet viņu kāpuriņi un pieauguši 

5 skoln., Trichocephalus trichiurus 2 skoln., Oxyuris vermicularis 3 skoln.; divu dažādu tārpu tipu 

bricoides 5-(-6=ll, Trichocephalus trichiurus 2+6=B, Oxyuris vermicularis 3. Kopā atrastas 22 dažāda

144 190 70 179 

bula. 

lešanas rezultāti. 

parazīti. ***) Piem.: 16 skolēnus izmeklējot atrastas viena tipa tārpu oliņas 

— 

10 Ascaris lumbricoides 

oliņas 6 — Ascaris lumbricoides + Trichocephalus trichiurus 6 skoln. Atrasts pavisam: Ascaris lum- 

tipa oliņas. 

13* 

195

70 

48 

63 

102 

122 

109 

196 

1. Tabulas

1. turpinājums. 

197

134 37 25 77 

198 

1. Tabulas

127 35 23 74 


199

93 54 59 84 

200 

1. Tabulas


201

57 76 

202 

I. tabulas

52 62 


203

226 14 67 37 38 

204 

11. tabula. 

Inficēto skolēnu skaits vecuma no 7—17 g. pa apriņķiem. 

(%°/o skaitji noapaļoti līdz 0,1)

1.013 207 400 335 361 

11. tabulas turpinājums. 

205

108 10 48 26 24 

206 

111. Ta 

Katra apriņķa skolēni sagrupēti pēc vecuma

ula. 

un atzīmēti viņiem atrastie parazīti. 

207

683 145 315 234 

208 

111. tabulas

Daugavpils Ilūkstes Ludzas Rēzeknes 

Jaunlatgales 

turpinājums. 


209

127 10 

210 

IV. ta 

Zeni un meitenes sakārtoti pec vecuma un atzīmēts,

ula. 

cik reizes un kadi tārpi katra vecuma atrasti. 

(gadi) 

11 12 13 14 15 16 17 

to to to 

to to 

to to 

o> v. t) Ü .9 tt ii 

c c c c n c c 

3j QJ flj £j ty qj 

£ 2 tI 3 £ | £ | 

£ I £ 3 I £ 

tsj 5. N ļ S N ! «5 N «i. NlļS N S N S, 

848 745 850 801 708 592 491 335 205 ' 125 100 42 38 15 

54 55 66 54 44 59 39 24 23 i 7 3 3 3 1 

1 0 10 0 1 

1 0 

2 0 0 1 1 2 

1 

0 

0 110 2 0 

134 180 154 184 123 118 62 59 25 25 8 10 4 3 

1 0 

0 2 

0 1110 1 10 

3 29234 1 301 20 

10 12 12 10 10 

0 2 3 4 4 0 

0 

13 110 10 

2 0 0 1 

1 0 

4 12 4 4ļ2 1011 0 2 ļ 0 

0 2 

10 0 1 10 

211 

14*

212 

1. zīm. Skolēnu skaits procentos dažādos vecumos no kopskaita. 

Tā kā izmeklēju skolēnus kā no L, tā 11. pakāpes pamatsko- 

lām, tad šo diagrammu plašākā mērogā iztulkot nevar, bet gan 

var apskatīt kā illūstrāciju attiecībā uz izmeklētiem skolēniem. 

2. zīm. Atsevišķos vecumos 

inficēto skolēnu skaits procentos no kopskaita.

Zīmējumā redzam, ka inficēto %, sākot ar 7 gadiem, pastā- 

vīgi aug un 11 g. — 

vecos sasniedz savu augstāko pakāpi 

93,5%. 

Tad pamazām samazinās (izņēm. 14 g.) un 17 g. veciem nokrītas 

līdz 90,2%. 

3. zīm. 12.968 skolēni, kam atrasti parazīti, sadalījums viengadu vecuma 

11. tabula redzam, ka visi 14.027 skolēni sadaļas 7316 zēnos 

un 6711 meitenēs, no kuriem 

tenes (92,3%). 

inficēti 6771 zēns (92,5%) un 6197 mei- 

I. tabulā redzam, ka viena tipa tārpu oliņas 

reizes, divu dažādu tipu tārpu oliņas — 

tipu tārpu oliņas — 

27 reizes. 

2262 

atrastas 10.679 

reizes un trīs dažādu 

Kopā pavisam atrastas 15.284 dažādu parazītu oliņas. Atrastas 

šādas parazītu oliņas: 

1) Dibothriocephalus latus 7 reizes jeb 0,04% 

2) Hymenolepis nana 12 

3) Taenia sag. et sol. 

4) Oxyuris vermicularis 

grupās un pēc dzimuma. 

24 

31 

5) Änguillula stercoralis 37 

6) Nezināma parazīta oliņas 95 

7) Trichocephalus trichiurus 2925 „ 

8) Ascaris lumbricoides 12153 

„ 0,07% 

„ „ 0,15% 

„ „ 0,23% 

„ „ 0,25% 

„ „ 0,62% 

„ 19,13% 

„ „ 79,51% 

213

214 

No minētā mēs redzam, ka no visiem atrastiem tārpiem cēr- 

mes sastāda turpat 80%. 

Izmeklējot ekskrēmentus, bieži vien trešajā pagatavotajā pre- 

parātā atradu tikai vienu vai vairākas oliņas visā preparātā. Bet 

nereti gadījās arī tāds materiāls, 

kur katrā pagatavotā preparāta 

redzes laukā atradās vairāk desmit oliņu. Lai konstatētu, cik tad 

1 gramā ekskrēmentu šādu oliņu atrodas, izvēlēto materiālu vien- 

mērīgi un labi samaisīju piestiņā, 

nosvēru uz speciāli kvadrātiņos 

sadalīta stikliņa zināmu daudzumu izmeklējamā objekta, pēc tam 

uzpilināju dažus pilienus glicerīnūdens un ar pārklājamo segstik- 

liņu vienmērīgi izziedu materiālu uz objekta stikliņa. Pēc tam visu 

pārklāju 

ar segstikliņiem un 74-kārtējā palielinājumā saskaitīju 

visas oliņas, kas atradās uz stikliņa. 

riāla. 

Saskaitīto oliņu daudzumu aplēsu uz 1 g izmeklējamā mate- 

Redzes laukā Redzes laukā Redzes laukā 

atrastas atrastas atrastas 

12-23 oliņas 

Ekskrementu daudzums 5,4 mg 

22—42 oliņas 

10 mg 

19-48 oliņas 

Atrasts oliņu 570 1226 1162 

7 mg 

1 grams ekskrementu satur 105.500 01. 122.600 01. 166.000 01. 

No minētā redzams, kādu vairumu oliņu izdala slimojošie ar 

parazītiem. 

Nākošais visvairāk izplatītais tārps ir Trichocephalus trichiu- 

rus. Kā IV. tabulā redzams, visvairāk tas izplatīts kopā ar Ascaris 

lumbr. Pārējie atrastie tārpi no kopskaita sastāda tikai 1,36%. 

Starp tiem atrodas arī man vēl nepazīstama parazīta oliņas, kuras 

atradu 95 reizes. Oliņas ovālas ar graudainu kompaktu saturu pe- 

lēkā, gaiši dzeltānā jeb dzeltāni-brūnā krāsā. Oliņu saturs ar ne- 

lielu tukšu starpspraugu 

atdalīts no apvalka. Apvalks gluds un 

divkārškontūrains. Oliņas stipri lielas, to garums 0,112—0,126 mm, 

platums 0,062—0,075 mm. Šādas oliņas esmu atradis vēl daudz 

plašākos apmēros Vidzemē un Kurzemē dzīvojošo skolēnu ekskrē- 

mentos (sk. 1. tabulu). Domāju, ka šīs oliņas nepieder cilvēku 

zarnu parazītiem, bet gan ar dažām barības vielām nejauši būs 

iekļuvušas 

cilvēka kuņģī. Pagājušajā gadā tepat Rīgā 2 bērniem 

(5 un 9 g. vecumā) atradu šādas oliņas. Abi bērni nežēlojās ne 

par sāpēm vēderā, ne sliktu dūšu, ne arī citādā ziņā bija kaut kā 

neapmierināti. Pēc nedēļas oliņas vairs neatradu, lai gan netika

dotas ne zāles, ne ar! kāds caurejas līdzeklis. Ari pēc apm. 4 mēn. 

pārkontrolēšanas oliņas neatradu. 

Anguillula stercoralis atradu 37 reizes. 

Pagatavotajos preparātos parasti atradu vienmēr loti daudz 

stipri kustīgus kāpuriņus, 

kā arī mazākā skaitā pieaugušus para- 

zītus. Oliņas ekskrēmentos neatradu. Tik divi reizes atradu pa- 

gatavotos preparātos loti resnas Anguill. sterc. mātītes, kurās va- 

rēja redzēt 6—B oliņas. Šinīs oliņās varēja novērot kustamies vēl 

neizšķīlušos kāpuriņus. 

Niecīgais Oxyuris vermicularis atrastais un minētais % dau- 

dzums nevar tikt uzskatīts par pareizu, jo izmeklējot faeces, oliņas 

var atrast tikai retos gadījumos (sk. Oxyuris vermicularis). Ņe- 

mot vērā lielo iespēju inficēties ar šo parazītu, kā arī viņa vien- 

kāršo un ātro attīstīšanos zarnās, jāpieņem, ka šis parazīts, droši 

vien, nebūs mazāk izplatīts kā Ascaris lumbricoides. Ir novērots, 

ka spalīši visvairāk parādās ziemas beigās. 

Taenia sag. et sol. atrasts 24 reizes, kas nav sevišķi daudz. 

Šai ziņā sava nozīme būs bijusi arī gaļas kontrolei. 

Hymenolepis nana atradu 12 reizes. Kādā skolā starp 58 sko- 

lēniem šis tārps atrasts trim. (Rīgā šo tārpu 

esmu atradis divas 

reizes.) Lai gan Latgalē ezeru daudz un zivju arī nav mazums, to- 

mēr zivju lenteni atradu tikai 7 reizes. Jāpieņem, ka skolēni 

(sevišķi laucinieki) zivis lieto maz, un ja lieto, tad vairāk vārītā, 

mazāk ceptā veidā (jo cepot zivis parasti labi apvārta ar miltiem 

un ne tik labi izcep, lai plerocerkoidi nobeigtos). 

Apskatot IV. tabulu, redzam, ka daudzi bērni slimo ar 2 un 3 

tipu tārpiem. 

Vai tādi bērni var sekmīgi sekot skolas mācībām, kā tas būtu 

vēlams? Skaidrs, ka ne. 

No viena skolotāja pēc analižu rezultātu nosūtīšanas saņēmu 

vēstuli, kurā tas raksta, ka nu viņš zinot, kādēļ daudzi no viņa sko- 

lēniem esot bāli, neuzmanīgi stundās, apātiski, bieži žēlojoties par 

sāpēm vēderā un vienu otru reizi pat paģībstot. 

Pēc šās vēstules saņemšanas nosūtīju 18 skolu pārziņiem rakst- 

veida lūgumu novērot vispārīgās pārmaiņas skolēnos pirms un 

apm. mēnesi pēc tārpu izdzīšanas un novērotos rezultātus atsūtīt 

man. Bez tam lūdzu arī aprakstīt vienu otru skolēnu sīkāk, atzī- 

215 

mējot arī, cik tārpu izdzīts v. t. t. (Sevišķi norādīju uz tiem skolē-

216 

niem, kuru ekskrementos atradu ļoti daudz oliņu.) Bet, diemžēl, 

nesaņēmu ne no viena atbildes. 

Pēc visa gribas jautāt, vai daudzi skolotāji ir visu iespējamo 

darījuši, lai skolas bērni tiktu atbrīvoti no parazītiem? Ja ārsts 

būtu izrakstījis skolēniem zāles, tad skolotāja pienākums būtu re- 

ģistrēt (aptaujas ceļā) katra inficētā skolēna izdzīto parazītu skai- 

tu, lai dati būtu pie rokas, ko varētu uzrādīt skolas ārstam. Pēc 

parazītu dzīšanas vispareizākais būtu pārkontrolēt ekskrēmentus, 

bet tā kā praktiski lauku skolās tas ir grūti izdarāms, tad orien- 

tēšanās nolūkam varētu noderēt reģistrētie dati. Jādomā, 

ka dau- 

dzos gadījumos tārpu dzīšanas rezultāti būs palikuši pilnīgi bez 

sekmēm. Man bija izdevība redzēt viena un tā paša Latgales sko- 

las ārsta izrakstītas receptes divām skolām. Un te nu ārsts kat- 

ram skolēnam (no 7 līdz 16 g. v.) bija parakstījis 

3 santonīna tab- 

letes ā 0,025 un pie tam vēl bez kaut kāda caurejas līdzekļa. 

Ar šādu devu cērmes ir grūti izdzīt. Bez tam vēl daži sko- 

lēni slimoja ar Hymenolepis nana, Trichocephalus tr. nemaz ne- 

skaitot. Tā tad dažāda vecuma skolēniem un dažādiem tārpiem 

viens un tas pats līdzeklis un viena un tā pati deva — 

0,025 g. 

Vai te izpaužas nolaidība, nezināšana jeb vienkārši ārsts ir 

bijis pārāk apkrauts darbiem? Bet viens ir skaidrs, — 

skolēniem 

tas par labu nenāk. Saprotams, ka šo vienu man zināmo gadījumu 

jau 

nevar vispārināt uz pārējiem skolu ārstiem. Bija arī gadījumi, 

kur skolas ārsts pēc pirmo izmeklēšanas rezultātu saņemšanas vē- 

lējās, lai izdarītu parazītu meklējumus arī citu viņa pārziņā esošo 

skolu skolēniem. Te skaidri redzam, ka skolas ārstam rūp skolēnu 

veselība un ka viņš apzinās morālisko atbildību sabiedrības priek- 

šā par viņam uzticēto skolēnu veselību. 

No iepriekš aprakstītajiem tārpiem mēs jau redzējām, kādu 

ļaunumu var atnest parazīti (kaut arī retos eksemplāros), dzīvo- 

dami cilvēka organismā. 

Lai viegli pārskatāmā un saprotamā veidā gūtu pārskatu par 

vispārējo 

zarnu parazītu izplatīšanos kādā zināmā apgabalā jeb 

starp zināma daudzuma ļaudīm v. t. t., loti parocīgi ir sakopot ie- 

gūtos datus kādā noteiktā formulā, kurai būtu zināma noteikta no- 

zīme. 

Šādu formulu varētu nosaukt par helmintocenotisko indeku. 

Tālāk minēšu indekus no dažādiem Latvijas apvidiem.

Indeks Latgale. 

14027; 1.10679 + 3.2262 +3.27= 15284 (108,9)* 

12968; (92,5) Ang.o,3 0xy.0,2 Tsg. o>2 Hym.o,i Diboth.o,os)B 

Indeks Vidzemē. 

1114; 1.774+ 2.158 + 3.3= 1099 (98,7) 

935; (84,0) (A5c.62,8 Tr.21,2 Xi4,3 0xy.0,4) 4 

Indeks Zemgalē. 

133; 1.94 + 2.19 + 1.1 = 135 (101,5) 

114; (85,8) (A5c.56,4 Tr.19,5 X23,3 Ang.l,s Oxy.o,s) 5 

Indeks Kurzemē. 

408; 1.227 + 2.87 + 3.5 = 416 (102,0) 

319; (78,2) (A5c.48,5 Tr.38,2 Xi2,7 Ang.l,7 0xy.0,5 Diboth.o,2) 6 

[* 14027 — 

izmeklēto skolēnu skaits. 

Tālāk redzam, ka ar viena tipa parazītu inficēti 10679, 

— 2262 un ar trīs — 

27. 

15284 apzīmē tārpu vienības. 

ar divi 

Dalot skaitli 15284 (pieliekot divi nulles) ar 14027, dabūjam 

tārpu vienības procentos — 

12968 — 

92,5 

— tas 

inficēto 

108,9. 

skolēnu skaits. 

pats procentos. 

A5c.86,6 Tr.20,9 Xo,e Ang.o,3 0xy.0,2 Tsg.o,2 Hym.o,l Diboth.o,os nozīmē, 

ka Ascaris — 

oliņas — 

0,6%, 

sag. et sol. — 

1. — 

0,05% 

86,6%, 

Trichocephalus — 

Anguillula st. — 

0,2%, 

0,3%, 

Hymenolepis n. — 

20,9%, 

nezināmā parazīta 

Oxyuris — 

0,1%, 

no izmeklējamo skolēnu skaita. 

Dažādu parazītu atrasts pavisam B.] 

0,2%, 

Taenia 

Dibothriocephalus 

Šādus indekus lieto Skrabins un Šulcs (SPRS). Tā kā 

viņu sastādītais indeks visu neizteic, tad modificēju šo Skrabina 

indeku. 

Piem., Vidzemes indeks pēc Skrabina : 

1114.(A5c.62,8 Tr.21,2 Xi4,3 0xy.0,4) 

(98,7 — 

84,0) 4 

217

218 

Vēlāk uzgāju, ka arī Carus ins (SPRS), sekojot tam pašam, 

ir modificējis Skrabina indeku. Čarušina modificētais indeks at- 

šķiras no manis modificētā ar to, ka viņš indeka augšējā daļā rak- 

sta absolūtos skaitļus, apakšējā — 

tikai 

procentus. 

Piem., Vidzemes indeks pēc Čarušina : 

1114; 935; 

1.774+ 2.158 + 3.3 = 

1099 

— 4 

84,0; 98,7; A5c.62,8 Tr.21,2 Xu,s 0xy.0,4 

Manis modificētajā indeka procentu radītāji skaitli ir ieslēgti 

iekavās un atrodas blakus absolūtiem skaitļiem. 

PRETTĀRPU LĪDZEKĻI UN TO DARBĪBA. 

Tārpus izdzenot parasti jāievēro (jāietur) I—2 dienas diēta. 

Saprotams, ka, ieņemot mazāk barības, 

zāles labāk darbojas uz 

parazītu, bet no otras puses parazīta izdalītie toksīni būs organis- 

mam vairāk sajūtami. Tādēļ labāk ar diētu organisms nebūtu jā- 

novājina. Tomēr, ieņemot zāles, gan būtu jāievēro speciāla diēta, 

lai pasargātu organismu no indīgu vielu uzsūkšanas. Piem., lietojot 

timolu, nedrīkst dot spirta saturētājus dzērienus. Lietojot kalomelu 

— nelietot 

neko skābu. Tāpat nelietot eļļas un taukus, kuros zāles 

labi šķīst. Ja indīgā viela labi šķīst ūdenī, tad lietot pēc iespējas 

maz ūdens. 

Ja medicīniskie līdzekli labi uzsūcas un tiek izdalīti caur nie- 

riem, tad jālieto pēc iespējas daudz ūdens. 

Jāatzīmē, ka parazītus ļauni ietekmē barības lietošana, kas sa- 

tur olbaltumu, kā arī tāda barība, kura mēchaniski un ķīmiski uz- 

budina tārpu. Te pieder — 

ķirbju sēklas, sīpoli, ķiploki, pipari, si- 

nepes, mārrutki, loki v. t. t. Dažas no šīm vielām parasti lieto 

pirms medikāmentu došanas. 

Pirms stājas pie ārstēšanas — 

jālieto 

caurejas līdzekļi, lai iz- 

tīrītu zarnas no barības un gļotām, kas bieži vien apsedz parazītus 

un tā aizkavē medikāmentu darbību uz viņiem. Caurejas lī- 

dzekļu izvēlē jābūt uzmanīgam. Lietojot timolu un tetrachlör- 

oglekli, kas šķīst taukos, 

nedrīkst dot ricīneļļu. Turpretim lietojot 

vielas, kas viegli uzsūcas organismā (01. Chenopodii, ß — 

dod priekšroku ricīneļļai, jo tā aizsargā 

naftols), 

zarnu gļotādu no šo vielu 

iedarbības un neutrālizē medikāmentu paralizi radošo darbību uz

zarnu muskulātūru. Lietojot paparžu ekstraktu, nedrīkst dot ricīn- 

ellu. 

Vislabāk lietot dažu salu caurejlīdzeklus, jo tie ir nekaitīgi or- 

ganismam, ātri iedarbojas, 

osmotisku plūšanu 

Tāpēc rūgtais un glaubersāls 

neveicina zarnu satura šķīšanu, rada 

zarnā (šķidrumu uzkrāšanos) un aizskalo gļotas. 

ir vislabākie. (Tomēr, ja pēc santo- 

nīna došanas dod ricīneļju, kurā santonīns labi šķīst, rezultāti ir 

labāki.) Pēc, kad jūt slāpes, ūdens jādzer ar mēru (tik lai nejustu 

slāpes). 

Parasti dienu pirms 

pusdienas, 

ēšanas slimniekam dod ne pārāk pilnas 

vakarā pienu jeb zupu un priekš iešanas gulēt kādu 

caurejas līdzekli. Lenteņu dzīšanai jāsagatavojas jau divas dienas 

iepriekš, un bez caurejas līdzekļa vakarā to dod arī vēl no rīta, 

1 stundu pirms medikāmentu ieņemšanas. 

Dažu medikāmentu kā 01. Chenopodii, tetrachlör-oglekļa lieto- 

šanai nav vajadzīgs iepriekš sagatavoties 

ar caurejas zālēm, jo 

tad šie medikāmenti par daudz enerģiski iedarbojas, sastopami pat 

vairāki nāves gadījumi. Visi tārpu dzīšanai lietojamie medikāmenti 

ir indes ne tikai parazītiem, bet arī pašam 

saimniekam. Tāpēc 

jāizvēlas un jālieto tās vielas, kas slikti uzsūcas zarnās, bet pie 

tam tomēr vislabāk iedarbojas uz domāto parazītu. Dodot zāles 

jāievēro kā pacienta vecums, tā arī viņa konstitūcija. 

Caurejas līdzekļu uzdevums ir izvadīt apdullinātos tārpus, kā 

ari medikāmentu atliekas no organisma. Caurejas līdzekli paāt- 

rina zarnu peristaltiku un veicina gremojamā aparāta dziedzeru 

darbību. (Stipra caureja 

dzemdības.) 

var radīt menstruāciju un priekšlaicīgas 

Rhizoma Filicis maris. 

Melno paparžu apakšzemes stublāji. 

(Augs: Aspidium filix mas.) 

Lieto: Extractum Filicis maris aethereum Volmarense 6,0. 

Darbīgā viela — 

kulātūru — 

fi 

1 iciris (filiksskābe). 

Paparžu ekstrakts ir muskuļu inde un tādēļ nomāc sirds mus- 

sirds pukstieni palēninās un kļūst vājāki. No toksiskām 

devām (vairāk kā 8,0 ekstr.) rodas sirds paralizē. Elpošanas centrs 

nospiests. Elpošana lēna un pavirša. Nāve var iestāties no elpo- 

jamā centra paralizēs (parasti pirms sirds paralizēs). Rodas gal- 

219 

vas sāpes, reibonis, slimais kļūst miegains un nespēcīgs. Ir bijuši

220 

vairāki nāves gadījumi. Zāles atstāj stipru ietekmi uz tārpu mus- 

kuļu šūniņām. Paparžu ekstrakts īpats lenteņiem (arīpun- 

durlenteņiem). 

Uz diegu tārpiem (cērmēm) neiedarbojas. 

Cortex Granati. 

Granātu miza. (Augs: Punica granatum.) 


Pelletierin (Punicin). 

Tā kā satur daudz ģērvielu, tad tas cilvēkam rada sliktu dūšu 

un vēmienu. Lielās devās var radīt elpošanas centra paralizi. 

Sākumā uzbudina, pēc atstāj drūmu ietekmi. Rodas galvas sā- 

pes, slimnieks kļūst miegains un nespēcīgs. 

Darbojas 

uz lenteņiem, īpaši uz Taenia sol. 

Lieto no mizas (40 —60 g) gatavotu novārījumu. 

Flores Koso (Kusso). 

Košo ziedi. (Augs : Hagenia abyssinica.) 


kosotoksīns. 

Lielas devas rada vemšanu un caureju. Stipra tārpu muskuļu 

inde. (Jo svaigāki ziedi, jo labāk darbojas.) Labi darbojas uz 

lenteņiem 

un diegu tārpiem. Pieaugušiem deva ir 15—20 

gramu pulvera veidā jeb kā species compressae. Pēc 3—4 st. ri- 

cīnellu vai glaubersāli. 


Kamala. 

Kama 1 a. (Augs: Mallotus phüippinensis.) 

Rottlerins. 

Labs līdzeklis pret lenteņiem (īp. Taenia sol.) un diegu 

tārpiem. Paātrina peristaltiku. Tārpu muskuļu inde. Pieaugušiem 

B—lo8—10 gramu (divās reizēs ieņemt) pulvera veidā jeb kapsulās, tab- 

letēs. Bērniem 1,5—2,0. 

Semen Cucurbitae. 

Lielo ķirbju seklas. (Augs: Cucurbita pepo.) 

Darbīgā viela nav zināma. 

Pat lielās devās nav kaitīgs un tādēļ labs līdzeklis bērnu 

praksē. Daži domā, ka sēkliņas iedarbojas mēchaniski, citi — 

ķī- 

miski. Lieto lenteņu izdzīšanai. Uz citiem tārpiem mazāk iedarbo- 

jas. Pieaugušam vajadzīgi 200 grami sēkliņu (lieto izlobītos ko-

dolus). Kam vesels kuņģis, tas varētu labāk lietot sēkliņas 

čaulu, izlaižot tās iepriekš 

sajaucot 

ar visu 

caur gaļas malamo mašīnu un pēc tam 

ar medu vai cukuru un pienu līdz putrveidīgai konsisten- 

cei. Pēc 5 stundām dod ricīnelļu. 

Flores Cinae. 

Cērmju zāles, C. „s ek 1 iņa s" (patiesība ziediņi). 

(Augs: Artemisia cina). 

Darbīga viela — 

santonīns. 

Santonin. 

Santonins. 

Ipati līdzekļi pret cērmēm un spalīšiem. „Sēkliņas" dod 

no 2 līdz 8 grami ar medu, sīrupu, cukuru. Pēc dažām stundām 

ricīneļļu. Otrā dienā ārstēšanu atkārto. Vieglāk saindējoties ar 

santonīnu, priekšmeti izskatās iezilganā krāsā. Otrā stadijā — 

gai- 

šie priekšmeti izliekas dzeltāni, tumšie zilgani. No lielākām devām 

rodas galvas sāpes, reibonis, krampjiem līdzīgas parādības un ģī- 

bonis. Var arī iestāties elpošanas centra paralizē un nāve. Daži 

bērni panes devas no 0,05 līdz 0,1, citiem bērniem jau ar 0,06 no- 

tiek stipra saindēšanās un pat nāve. Pieaugušiem 0,2—0,3 rada 

vieglus simptomus. 

Parasti bērniem dod 0,025—0,05, I—21—2 reizes dienā. Pieaugu- 

šiem pa 0,1 3 reizes dienā (jeb sani. un Calomel ā 0,1 3 pulv.). 

Labi ir dot ar santonīnu reizē ricīneļļu jeb, ja 

šo eļļu nepanes, tad 

dot mandeļellu vai zivju ell. Santonīnu tādā gadījumā kuņģis neuz- 

sāc, bet tas šķīst eļļā un viss nonāk zarnās un spēcīgāk iedarbojas 

uz parazītiem. 

Ja ricīneļļu nelieto, tad pēc pāra stundām jādod kāds cits caur- 

ejas līdzeklis. 

Thymolum. 

T i m o 1 s. 

Maza deva paātrina peristaltiku. Lielas devas rada siekalo- 

šanu, sliktu dūšu, vemšanu, sāpes vēderā, stipru caureju. Nomāc 

sirdi un elpošanas centru. Ja timols uzkrājies daudz asinīs, tad 

rodas kollaps — 

bāla 

221 

seja, auksti sviedri, auksta un mikla āda, 

pulss nekārtīgs, temperātūrā un asins spiediens pazeminās un ie-

222 

stājas nāve. Mīzali — 

iezaļganā 

krāsā. Galvas sāpes, džinkstē- 

šana ausīs, miegainība. ledarbojas diezgan spēcīgi uz cērmēm 

un spalīšiem. Nedrīkst lietot daudz ūdens. 

Carboneum tetrachloratum. 

Tetrachlorogleklis. 

Stipri indīgs, ar tā lietošanu jābūt uzmanīgam. Bojā aknas un 

nierus. Inde visiem dzīvniekiem un stādiem, jo nokauj šūniņu prö- 

toplazmu. Darbojas visstiprāk 

uz nematodēm. Cērmes izdzen 

labāk nekā timols. Spalīši visi iznāk laukā jau beigti. Deva līdz 

8 

4 cm . 

Chloroformium. 

Chloroforms. 

Prötoplazmas inde. Lielākās devās (30—45 pil.) rada vemšanu, 

dūrējus un caureju. Uz cērmēm neiedarbojas. Uz spalīšiem — 

mazākā mērā. 

Biškrēsliņu 

Darbīga viela — 

tanacetons. 

devā var iedarboties indīgi. 

Darbīga viela: — 

Ella ir loti indīga, 

Flores Tanaceti. 

ziedi. (Augs: Tanacetum vulgare.) 

Reti lieto. 01. Tanaceti liela 

Oleum Chenopodii. 

(Augs: Chenopodium ambrosioides.) 

askaridols. 

un ar tās lietošanu jābūt sevišķi uzmanīgam. 

Bērniem un veciem cilvēkiem šo eļļu labāk nevajadzētu lietot. Ja 

bērniem dod (sākot ar 6 g.), tad tik pilienu, cik viņam gadu, bet 

ne vairāk kā 10 pil. Eļļa jāiedod želatīna kapsulās jeb cukurūdenī 

un pēc tam tūlīt ricīnelļa (jeb 01. Chenopodii piemaisa jau pie ri- 

cīnelļas). Ricīneļļa pasargā organismu no saindēšanās. Saindējo- 

ties rodas galvas sāpes, reibonis, džinkstēšana ausīs, miegainība, 

auksti sviedri, nesamaņa un nāve. Paralizē tārpu nervu sistēmu. 

Deva pieaugušiem 0,5 2 reizes dienā, kopā ar ricīneļļu. Jārau- 

gās, lai pēc 

tam vēders izietu.

„Ascaridol." 

Satur 01. Chenopodii darbīgo vielu askaridolu. 

„Ascaridol" satur apm. 2,5% a s k a r i do 1 a, kas šķīdināts ri- 

cīnelļā. Nav tik indīgs kā 01. Chenopodii. Labi darbojas uz cēr- 

mēm un spalīšiem. 

Beta-Naphtolum. 

Beta-naftols. 

Lielās devās rada vemšanu, caureju; nomāc sirds darbību un 

vājina elpošanas centra darbību. Nāve var iestāties no elpošanas 

apstāšanās, lai gan sirds vēl pukst. Jālieto uzmanīgi. Ipats nema- 

todēm. 

Methylenum Caeruleum. 

Metīlenzilais (Methylenblau). 

0,1—0,3 3 reizes diena (oblatas). Parasti kombinē ar citiem 

tārpu līdzekļiem. Krāso ūrīnu un ekskrēmentus zili. 

Mentholum. 

Mentols. 

0,3—0,5 trīs reizes diena (3 dienas no vietas). Diezgan labi 

izdzen s pa 1 ī š v s. 

Helmināla tabletes. 

Sauss ekstrakts no Digenea spl. sapresēts tabletes (jeb dragēe). 

Dzen cērmes un spalīšus. 

Lietojot augšā minētos medikāmentus, jāraugās 

nieka vispārīgo veselības stāvokli. 

arī uz slim- 

Ja slimo ar aknām, kungi un zarnu katarru, tad nevar lietot 

paparžu ekstraktu, tetrachlöroglekli, Chloro- 

form v, 01. Chenopodii, ß-naftolu, timolu un kamalu. 

Košo, granātu, ķirbju sēklas (lobītas) un san- 

tonīnu var lietot. 

Ja slimo ar sirdi — 

var 

lietot kamalu un ķirbju sēklas. 

Slimojošiem ar nieriem un grūtniecēm aizliegts lietot papar- 

žu ekstraktu, timolu un 01. Chenopodii. Var lietot San- 

to 11 ī nu, Flores Ķoso. 

223

224 

Ja ir vispārīgs vājums, lietot tikai kamalu un ķirbju 

sēklas. 

Kā caurejas līdzekli nedot ricīneļļu ārstējot 

ar papar- 

žu ekstraktu, timolu, tetrachlöroglekli, ß -nafto- 

lu; nelietot ar taukvielām bagātu barību. Atturēties no spirta 

dzērieniem un spirtu saturošām zālēm. 

Ja ārstējas ar timolu, ka 1 o m c 1 v, tad pie barības nelietot 

etiķi; ja ar ß-naftolu, tad nelietot nātrija bikarbo- 

nātu, magnija oksidu. 

Ja vajadzīgs, ārstēšana jāatkārto apm. pēc 

Saindējoties: ja — 

sirds vājums 

dzert stipru pupiņu kafiju. 

Pavājinoties elpošanai — 

šanu, ieelpot skābekli. 

Ja ir krampji 

— ieelpot 

Katrā saindēšanā — 

m o rfī nu zem ādas. 

kofeīnu 

kamparu 

1 mēneša. 

eļļu 

zem ādas, 

zem ādas, mākslīgo elpo- 

ēteri un iekšā chlorālhidrātu. 

skalot 

Ja ir vemšana un slikta dūša — 

iekšā piparmētras pilienus. 

kuņģi un taisīt klizmu. Arī ap o - 

siltu 

Secinājums. 

kompresi 

uz kuņģa un 

Lietotie aizsardzības līdzekļi var būt vispārīgie (valsts, sabied- 

rības, pilsētas) jeb personīgie, ko lieto atsevišķi pilsoņi. 

Pirmais un galvenais būtu kārtīgu atejas 

vietu izbūvēšana (kā 

pilsētās, tā arī uz laukiem), kanālizācijas ierīkošana un netīrumu 

— atkritumu 

tāji 

novākšana, kas jāizdara sistēmatiski. (Lupatu lasī- 

un netīrumu novācēji ļoti bieži inficējas ar parazītiem.) 

Dzeramais ūdens jāsargā 

no pieķēzīšanas ar ekskrēmentiem, 

un tādēļ pareizi jāizbūvē avoti, akas, baseini un ūdens rezervuāri. 

Jācenšas izskaust visi starpsaimnieki ūdenī — 

zīši. 

Zeme būtu jāsargā 

ciklopi 

un glieme- 

no pieķēzīšanas ar cilvēku ekskrēmentiem. 

Skolēni un bērni (tāpat pieaugušie), kur nav atejas, atstāj sa- 

vus ekskrēmentus, kur pagadās — 

dārzos, 

grāvjos, aiz pakšiem 

v. t. t. Uzraudzības iestādēm vajadzētu raudzīties, lai dārzus un lau- 

kus nemēslotu ar cilvēku ekskrēmentiem. 

Ekskrēmentus, kopā 

ar kūdru, speciāli ierīkotās bedrēs vaja- 

dzētu pūdēt vairākus gadus un tad tik tos lietot mēslošanai. Tā

visas vērtīgās un lauku mēslošanai nepieciešamās vielas neietu zu- 

dumā. Vai mūsu Rīga arī nevarētu šo vērtīgo un dabisko mēslo- 

šanas līdzekli izmantot kaut kādā ceļā? 

Varētu jau lietot mēslošanai mākslīgos minerālmēslus, bet 

lauki šādu vienpusīgu mēslošanu ilgāku laiku nepanes 

būs pilnvērtīga. 

— raža 

ne- 

Tā iedzīvotāju dala, kura lieto labi izbūvētas atejas vietas, pa- 

reizi ierīkotas akas, loti 

maz slimo ar parazītiem. 

Katrā dzīvoklī vajadzētu ierīkot novadcauruli uz kanālizāciju 

(kur tāda būtu), atejas vietas un mēslu krātuves turēt kārtībā. Ja 

negribam inficēties ar tārpiem, tad sevišķi būtu jāievēro personīgā 

higiēna, un tādēļ nekad neēst labi nenomazgātus zaļus dārzājus 

(burkānus, salātus, ogas, ābolus v. t. t.). Dažus dārzājus labāk no- 

plaucēt ar karstu ūdeni, jo āboli, bumbieri, ogas 

v. c. pārklāti ar 

plānu vaska kārtiņu, pie kuras var būt pielipušas tārpu oliņas. 

Galu 

un zivis labi izvārīt un izcept. 

Cilvēki, kas vairāk lieto galu, biežāk slimo ar Taenia s., kas 

lieto zivis — 

biežāk ar zivju 1 c n-t c n i. 

Nedzert netīru vai nezināmu ūdeni. (Ja tas nav iespējams, tad 

vismaz ūdens jāuzvāra.) 

Nekošlāt nagus, nesākāt pirkstus 

un vispār negrābstīties ar ro- 

kām gar muti, kā to bieži dara bērni. Bērni vairāk slimo nekā pie- 

augušie. 

Nagi kārtīgi jāapgriež un jātīra. Rokas jāmazgā ar ziepēm un 

suku, sevišķi pirms ēšanas. (Pēc atejas apmeklēšanas jau katrā 

ziņā.) — 

Nemīlināties 

daudz ar suņiem. Tā kā no mājkustoņiem 

(sevišķi suņiem) varam iemantot vienu otru tārpu, tad arī tos va- 

jadzētu likt izmeklēt. Suņiem jādod ēst no atsevišķiem traukiem. 

Barība un visas ēdamvielas jāsargā no mušām, pelēm un žurkām. 

* 

Domāju, ka ari tīri materiālie zaudējumi, ko mums sagādā 

parazīti, nebūs mazi. Katru gadu sistēmatiski notiek jaunas infek- 

cijas ar zarnu parazītiem. 

Jāpieņem (lai gan noteiktu datu nav), ka slimojošo % no vi- 

siem iedzīvotājiem būs apmēram 25—40. 

LOR. Ķīmijas fakultātes sērija 111 16 

225

226 

Ja aplēstu, cik vienā gadā tiek kavētas darba dienas, staigājot 

pie ārsta, uz aptieku v. t. t., tad, ja to visu pārlēstu latos, domāju, 

summa neiznāktu maza. 

Tāpat katru gadu 

parazītu konta. 

ne mazums lieku nāves gadījumu nāk uz 

Visus zaudējumus savelkot kopā iznāktu, ka mūsu valsts un 

pilsoņi zaudē katru gadu lielas naudas summas (zaudētas darba 

dienas, zāles, ārstēšana un citādā veidā sniegta palīdzība) un daudz 

cilvēku dzīvības. 

Literātūra. 

1. Braun M. v. Seifert 0., Die tierischen Parasiten des Menschen, 1926. 

2. Flury, Archiv für experim. Pathologie und Pharmakologie, Bd. 67. 

3. Pawlowsky E., Qifttiere und ihre Giftigkeit, 1927. 

4. Pawlo w s k i j E. N., Kurs parazitologii čeloveka. 1934. 

5. Holodkovskij N. A., Učebņik zoologii. 1933. 

6. Sk rabin K. 1., Askaridi i ich značenije v media i veterin. M. 1925. 

7. Chopra and Chand 1 e r, Anthelmintics and Their uses in Medical 

and Veterinary Practice, 1928. 

8. Autenrieth W., Die Auffindung der Gifte. 

lesniegts fakultātei 1936. g. 1. aprīlī.

Einige Daten über die Verbreitung von Darmparasiten 

in Lettland (besonders in Latgale). 

V. Šķilters. 

Zusammenfassung. 

Ks wurden Schüler der Grundschule im Alter von 7—17 Jahren 

untersucht, 

Verbreitung 

und Häufigkeit. 

um Anhaltspunkte zu gewinnen: 1) über die allgemeine 

von Darmparasiten in Lettland und 2) über ihre Art 

Die erhaltenen Daten aus den Schulen von Latgale dienten zur 

Zusammenstellung von Tabellen und Anfertigung einiger Zeich- 

nungen. 

Das Material für die Untersuchungen lieferten 137 Schulen 

(siehe die Karte) mit einer Gesamtzahl von 15.808 Schülern, und 

zwar aus Latgale 14.153 Schüler aus 117 Schulen, und aus dem 

übrigen Lettland 1781 Schüler aus 20 Schulen. Zeichnung 2. zeigt, 

daß die Zahl der infizierten Personen vom 7. bis zum 11. Jahre 

ständig ansteigt und im IL Lebensjahre den Höhepunkt 

von 93,5% 

erreicht. Dann sinkt die Zahl allmählich (ausgenommen im 14. 

Jahre) bis auf 90,2% für Kinder im 17. Lebensjahre. Aus Tabelle 

11. ist zu ersehen, daß von 14.027 (7316 Knaben und 6711 Mädchen), 

6771 Knaben, d. h. 92,5%, und 6197 Mädchen, d. h. 92,3% infiziert 

waren. 

Im ganzen wurden 15.284 Parasiteneier gefunden, und zwar 

von Ascaris l. 79,51% und Trichocephalus tr. 19,13%. Der Rest von 

1,36% verteilte sich auf verschiedene andere Arten. 

Die Verbreitung der Parasiten in Lettland ist aus den helmin- 

tocenotischen Indexen ersichtlich (siehe den Originaltext). 

1. IV. 1936. 

15*

levads 

Literātūrā . . 

SATURS. 

Cilvēka zarnu parazīti 146 

Trematodes (sūcēji) 

Distomum hepaticum 

Distomum lanceolatum 158 

Cestodes (lenteņi) 

Dibothriocephalus latus 162 

Hvmenolepis nana 

Taenia solium 

Taenia saginata 

Taenia echinococcus 

Echinococcus multilocularis . 173 

Nematodes (diegu tārpi) 

Ascaris lumbricoides 175 

Trichocephalus tr 181 

Anguillula stercoralis 183 

Oxyuris vermicularis 186 

Trichina spiralis 

Balantidium coli 

Paša pētījumi 

Prettārpu līdzekļi un to darbība 218 

Secinājums 

Literātūrā 226 

Einige Daten über die Verbreitung von Darmparasiten in Lettland (beson- 

Lpp. 

ders in Latgale). Zusammenfassung 227 

145 

146 

154 

156 

159 

165 

167 

169 

171 

173 

188 

191 

191 

224

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI 


ĶĪMIJAS FAKULTĀTES SERIJA III. 6. 

Pētījumi par Kurzemes Meldzeres rajona 

brūnoglēm. 

M. Prīmanis. 

IEVADS. 

Latvija nav bagāta ar derīgiem izrakteņiem. Diemžēl arī tie 

izrakteņi, kas atrodas mūsu zemē, nav vēl pietiekami izpētīti: nav 

zināmas daudzas mūsu minerālvielu gultnes, 

krājumi un loti bieži arī to īpašības. 

nav izpētīti izrakteņu 

Sacītajam it kā pretim runā M. Glazenapa 1 slēdzieni par 

Latvijas ģeoloģisko pētīšanu, kad viņš saka, ka „var bez pārspī- 

lējumiem apgalvot, ka citkārtējās Baltijas provinces pieder pie 

ģeoloģiski vislabāk izpētītiem un izzinātiem apgabaliem Eiropā. 

Speciālistam ģeologam 

te vairs maz atlicies ko darīt. Zinātniski, 

varbūt, vēl daži sīkumi papildināmi, bet rūpniecībai no tādiem pē- 

tījumiem ... 

nav vairs nekas sagaidāms" 

„Vienīgais 

izņēmums va- 

rētu būt ar brūnoglēm Kurzemes dienvidrietumos, kur varbūt vēl 

iespējams atrast izmantošanai noderīgākus slāņus." 

Bet šķietamā pretruna izzūd, ja attiecinām Glazenapa vārdus 

uz teorētisko ģeoloģiju, kura tikai garām ejot nodarbojas ar derīgo 

izrakteņu gultnēm. 

Šo gultņu izmantošanas iespēju izseko praktiskā ģeoloģija 

kopā ar minerāloģiskiem, ķīmiskiem un technoloģiskiem pētīju- 

miem. Glazenaps sava raksta beigās saka, „ka minerālvielu gult- 

nes daudzkārt nezināmas un tāpēc arī izejvielas nepietiekami iz- 

mantotas", un ar to apstiprina, ka viņa minētie slēdzieni attiecinā- 

mi uz teorētisko ģeoloģiju un ka mūsu izrakteņi vēl nav pietiekami 

izpētīti. 

Vispārliecinošākais pierādījums šim apgalvojumam ir Latvijas 

pastāvēšanas laikā veiktais darbs derīgu izrakteņu pētīšanā. Šie

230 

pētījumi ir rādījuši, ka varam daudzus agrāk no ārzemēm ievestos 

izejmateriālus 

aizstāt ar mūsu pašu zemes izrakteņiem. 

Plašākus norādījumus par to sakopojis 

viens no mūsu pirma- 

jiem celmlaužiem šinī laukā, E. Rozenšteins, savā darbā 

„Latvijas derīgo izrakteņu pētīšana 

un izmantošana" 2 

. Meklējot 

Latvijas praktiskās ģeoloģijas pētīšanas darba nepilnības cēloņus, 

viņš min vairākus piemērus un ar nožēlošanu konstatē, ka „Valsts 

ģeoloģiskas iestādes mums vēl nav". Tādēļ apsveicams 1935. g. 

likums „par ģeoloģiskiem darbiem", kas, cerams, veicinās pēc per- 

sonīgās iniciātīvas iesāktos pētīšanas darbus un novedīs mūs pie 

vēlamiem rezultātiem. 

Kā vienu no tādiem neizpētītiem Latvijas izrakteņiem varam 

minēt Kurzemes brūnogles. Sekojošā vēsturiskā pārskatā mēs re- 

dzēsim, ka pagājuši jau vairāk kā 100 gadu no tā laika, kad at- 

rada brūnogles Kurzemē, bet vēl šodien mūsu rīcībā ir tikai ļoti 

nepilnīgas ziņas par to krājumiem un īpašībām. Šis apstāklis iz- 

skaidrojams no vienas puses ar to, ka Kurzemes brūnogles dabiskā 

stāvoklī ir mazvērtīgs kurināmais un to iegūšana, sakarā ar ogļu 

gultnes īpatnībām, nav visai izdevīga. No otras puses nav arī ne- 

kad, izņemot tikai pasaules kara laiku un pirmos gadus pēc pasau- 

les kara, kurināmā tirgū trūcis lētu augstvērtīgu kurināmo šķirņu, 

kādēļ arī neviens nepiegrieza nekādas vērības Kurzemes brūnoglēm. 

Bet mēs zinām, ka kara laikā daudzās zemēs augstvērtīgo 

kurināmo trūkuma dēļ atgriezās pie mazvērtīgās kūdras, kuras iz- 

mantošana palielinājās desmit- un simtkārtīgi pret normāliem ap- 

stākļiem. 

Nav arī izslēgts, ka tuvākajā vai tālākajā- nākotnē mēs kād- 

reiz būsim spiesti piegriezt vērību mūsu kūdrai un brūnoglēm, kā 

tas bija 1920. g. un 1921. kad 

g., 

kalnu inženieris A. Lielausis valdī- 

bas uzdevumā pētīja Kurzemes brūnogļu gultnes. 

Analizējot A. Lielauša ievāktos paraugus, jau toreiz atzinu, 

ka nebūtu lieki pilnīgāk izpētīt Kurzemes brūnogles, lai mums būtu 

noteiktāki materiāli pie rokas gadījumā, ja 

manto. 

mums tās būtu jāiz- 

Nav arī jāaizmirst, ka mazvērtīgo kurināmo uzlabošanas me- 

todes arvien top pilnīgākas un ka brūnogļu gultnēs atrodam ari 

citus vērtīgus izrakteņus, kā sērdzelzi, krītu, mālus v. c, kurus 

blakus izmantojot, varētu samazināt brūnogļu pašizmaksu.

Tālāk, ir ļoti svarīgi modernās technikas ieguvumi, kas rāda, 

ka ogles 

ne tikai noder siltuma iegūšanai, tās sadedzinot, bet ar- 

vienu jo vairāk izvēršas par svarīgu izejas materiālu ķīmijas rūp- 

niecībai. Benzīna, eļļu 

v. c. vērtīgu vielu ražošana no oglēm nav 

vairs nākotnes sapnis, bet īstenība, ar lieliem kapitāla ieguldīju- 

miem un labām sekmēm strādājoši uzņēmumi. 

Labu piemēru tam, ka neievērotiem izrakteņiem zināmos ap- 

stākļos var būt svarīga loma kādas tautas un valsts dzīvē, rāda 

mums Igaunijas degslānekļa kukersīta izmantošanas gaita. 

Arī te 

pagāja ap 100 gadu, līdz mazvērtīgo degslānekli (kā kurināmo) 

prata pareizi 

un lietderīgi izmantot, piemērojoties pasaules karā 

un pēckara laikā pārveidotiem, jauniem pasaules preču tirgus ap- 

stākļiem. 

Ogļu pētīšanas 

uzdevums ir sakopot pēc iespējas pilnīgus no- 

vērošanas materiālus un rādīt, kādā virzienā ir vispār kas iespē- 

jams un kam nav vispār izredzes uz pozitīviem rezultātiem. Rūp- 

niecībai tālāk jāpārbauda, kāds no jauniem ceļiem ir pareizs no 

3 

technikas un saimniecības viedokļa (Franz Fischer ). 

Aiz augšā minētajiem motīviem es uzskatīju Kurzemes brūn- 

ogļu tuvāku izpētīšanu par 

neatliekamu uzdevumu. Izdarot savu 

darbu es it nebūt nedomāju, ka tā rezultāti būs tūlīt praktiski iz- 

mantojami. 

Mana darba nolūks bija pievienot jau esošajiem pētījumiem 

jaunus materiālus un tā veicināt mūsu derīgo izrakteņu pētīšanu 

un varbūtēju Kurzemes brūnogļu vēlāku izmantošanu. 

L. Ū. ķīmijas fakultātei un Latvijas ķīmijas biedrībai izsaku 

pateicību par pabalstu šo pētījumu izdarīšanai. 

Kalnu inženieriem A. Lielauša un J. Gailīša kungiem izsaku 

savu sirsnīgu pateicību par laipno palīdzību brūnogļu paraugu no- 

ņemšanā uz vietas. 

Par palīdzību eksperimentālo darbu veikšanā sirsnīgu pateicību 

arī šinī vietā izsaku asistentiem J. Blaua un K. Švanka kungiem. 

Vēsturisks pārskats par Kurzemes brūnogļu pētījumiem. 

Brūnogļu gultnes Kurzemē ir jau 

Wansowitsch's 4 

231 

sen zināmas. 1826. gadā 

savā ziņojumā Krievijas finanču ministram 

par Kurzemes un Vidzemes ģeognostiskiem pētījumiem starp citu

232 

norada ari uz lignīta un brūnogļu gultnēm Kurzeme un ieteic tuvāk 

noskaidrot brūnogļu slāņu biezumu un to īpašības. 

C. Grew i n g k's5 

, pētījot 

plašāk pakavējies pie Meldzeres brūnoglēm, 

Kurzemes ģeoloģiskās formācijas, 

un pēc viņa norādīju- 

miem 1856. g. Aizputes apriņķa Meldzeres pagastā izurbti trīs cau- 

rumi. 

E. Krau s's 6 

, pamatojoties uz Grewingk'a pētījumiem 

un bij. 

Meldzeres muižas īpašnieka H. Kaula paskaidrojumeim, dod arī 

Grewingk'a 

dziļumus 

caurumu aprakstus. Minēšu šeit tikai ogļu atrašanās 

un atrasto kārtu biezumus. 

Pirmajā caurumā — 

0,5 

km mežā uz rītiem no Meldzeres ķie- 

ģeļu cepļa 56 pēdu dziļumā atrasts 4 pēdas ogļu (3 3 /4 p. cietas og- 

les, 74 p. lignīts). Otrā caurumā, pie Pulvernieku mājām, Lētīžas 

upes krastā apm. 12 pēdu dziļumā atrasts 5 pēdas brūnogļu. Tre- 

šajā caurumā (ca 100 m NN) pie Meldzeres ķieģeļu cepļa — 

pēdu dziļumā atrasts 7 pēdas brūnogļu. 

72 

Grewingk's minētajā darbā 5 688. lpp. ogles raksturo šādi: „Die 

Kohle ist gewöhnlich weich mit erdigem Bruche und führt nur hier 

un da holzförmige Pechbraunkohlestücke." 

Destillējot ogles devušas: 

zultātus : 

66,07% koksa, 

23,21% darvas v. c. šķidru destillācijas produktu, 

10,71% gāzējādu destillācijas produktu. 

C. Sch m i d t's 7 

, 

ogļu paraugus analizējot, ieguvis šādus re- 

a) 100 daļu gaisa sausuma ogles satur: 

50,089 organiskas ogļu vielas, 

39,113 pelnu, 

10,798 higroskopiskā ūdens (noteikts žāvējot 120° C tem- 

perātūrā). 

b) 100 daļu 120° temperatūrā žāvētas bezpeļņu ogles satur: 

63,99 oglekļa, 

4,23 ūdens („Wasser"), 

31,78 skābekļa un slāpekļa.

s c n's 8 

Nākošos pētīšanas darbus izdarījis 1874. g. G. v. Helm c r- 

, meklējot kurināmos izrakteņus (kūdru, ogles), ar kuriem 

varētu samazināt malkas patēriņu. Viņš 

uz savu urbumu pamata 

domā, ka Meldzeres ogles aizņem mazu platību un ka vispār nav 

cerības atrast izmantojamu ogļu 

slāni. Tomēr šie secinājumi nav 

pietiekami pamatoti, jo izdarīts mazs skaits urbumu nejaušās vie- 

tās. Arī pats Helmersen's neuzskata Meldzeres rajona ogļu gultnes 

pētīšanu par noslēgtu un saka sava raksta beigās (216. Ipp.): „Will 

man sich aber über diese Verhältnisse Gewißheit verschaffen, so 

würden sich für Anlage von Bohrlöchern vielleicht folgende Punkte 

eignen: Windauhof, Tittel und die Gegend zwischen dem Pulwerk- 

Gesinde und Niegranden ... 

Grewingks Arbeiten müssen jedenfalls 

etwaigen Untersuchungen zu Grunde gelegt werden." 

Kalnu inženieris A. Liela u s i s savā darbā 9 

min Meldzeres 

muižas īpašnieka Dr. phil. H. Kaula 1900. g. izdarītos pētījumus par 

brūnoglēm, kuros dažādos dziļumos (18,2 m 

ogļu slāņi no 2,1 m līdz 2,2 m biezumā. 

— 21,9 

m) atrasti brūn- 

No Kaula iegūtām oglēm izgatavoti paraugi, par kuriem Liel- 

ausis saka, ka nezinot, kurā vietā dabā paraugi 

īsti ņemti, un ka 

paraugiem īpaši ņemti tikai lignīta gabali, kas nekādā ziņā tā tad 

nevar raksturot visu slāni, jo pēdējā lignīta 

ir samērā maz. 

Prof. Bišofs, Visbādenē, analizējot 105° C temperātūrā izžāvē- 

tos paraugus, atradis šādu sastāvu %. 

Žēl 

i ii 

Pelnu ; 59,68 38,69 

Kopēja sera 5,31 0,83 

no kura sēra pelnos 1,00 0,65 

un gaistoša sera 4,31 0,18 

Koksa iznākums ap 79,81 68,24 

tikai, ka šādas analizēs, nezinot to iegūšanas 

sagatavošanas veidu, nevaram izmantot ogļu raksturojumam. 

Beidzot jāmin kalnu inž. A. Lielauša 9 

vēsturi un 

1920. g. un 1921. g. val- 

dības uzdevumā izdarītie Kurzemes brūnogļu pētīšanas darbi. 

Tas ir līdz šim visplašākais 

un visvērtīgākais darbs par šo 

jautājumu, lai gan pats autors saka, ka līdzekļu trūkuma dēļ tas 

nav galīgi pabeigts un ka vēl daudzi jautājumi palikuši nenoskaid- 

roti. 

233

234 

A. Lielauša ogļu pētīšanas rajons atrodas Aizputes apriņķī, 

Nīgrandas un Nīkrāces pagastā. Agrākais Meldzeres pagasts ta- 

gad ietilpst Nīgrandas pagastā. 

Rokot 

vairākus šurfus un urbjot caurumus, Lielausis savā 

darbā plaši apraksta katrā šurfā un caurumā izraktos slāņus un 

noskaidro ogļu atrašanās vietas, slāņa dziļumu un biezumu. Vis- 

biezākais ogļu slānis — 

2,4 m 

— atrasts 

8,6 m dziļumā pirmajā 

šurfā (195. lpp.), Lētīžas upes labajā krastā, „Cepļu" mežsarga tu- 

vumā un dažu simtu soļu attālumā no Grewingk'a cauruma. 

Šo ogļu slāni Lielausis raksturo šādi: „Ogles virsējā kārta, ap 

0,35 m, ir drupana; to var rakt ar lāpstu vien, bet izraktās ogles 

sadrūp mazos gabaliņos, kas pēc izžūšanas pārvēršas gandrīz pul- 

verī. 

Dziļāk uz leju ogles kļūst arvienu mālainākas un rokot atlec 

lieliem gabaliem. 

Virsējā 0,35 m biezā kārta ir pildīta 

ar ūdeni, bet apakšējās, 

mālainās kārtas ir sausas un pacietas, tā ka tās ar lāpstu vien nav 

izrokamas, bet jālieto arī kaplis. Pret sabrukšanu slānis ir iz- 

turīgs. Slāna kritums mainīgs, no 3° līdz 5° uz SSO, un grūti no- 

teicams, jo slāna virspuse 

nav līdzena. 

Oglēs atrodas sērdzelzs (Schwefelkies), kuras sevišķi daudz 

tieši virs oglēm tur, kur beidzas tumši pelēkā smilts. Še tās tik 

daudz, ka gandrīz katrā lāpstas dūrienā ieķeras viens vai vairāki 

sērdzelzs gabali. Daži no tiem līdz 40—50 kg smagi."... 

„Pasas ogles virsējās 

kārtās ari daudz sērdzelzs, sevišķi vir- 

sējā, drupanā daļā. Arī te sastopami diezgan lieli gabali, līdz 20 kg 

smagi." ... 

„Ogles apakšējas mālainas kārtas sērdzelzs paliek arvien ma- 

zāk, un pašā apakšā tās nav nemaz." 

No šā šurfa katras ogļu slāņa pēdas (0,3 m) ir ņemti 2 paraugi: 

„pinnais tuvāk slāņa ārējam galam, otrs — 

kādus 

2 metrus dziļāk 

iekšā kalnā. Paraugu iegūšanai ir nogriezta plāna ogļu kārtiņa 

šķērsām slānim visā tā biezumā, sadalot ogles pa atsevišķām pē- 

dām." 

1921. g. finanču ministrijas uzdevumā es šos paraugus anali- 

zēju L. Ū. ķīmijas technoloģijas laborātorijā. legūtie skaitli (tie 

uzrādīti arī Lielauša darbā 236. lpp.) sakopoti l.tab. (sk. 235. lpp.). 

Kokss iznāk pulverveidīgs, nesaķepējis.

4.479 3.533 2.520 3.994 2.958 4.360 

Paraugs Nr. 1 ir Meldzeres ogles pirmā pēda no virsas. 

Nr. 2 a „ „ 

Nr.3 „ „ 

Nr. 4 „ „ „ 

a 

otrā 

trešā 

Nr. 5 „ „ U astotā 

Nr. 6 „ Lejnieku ogles. 

Nr. 7 „ Sudmaļu ogles. 

Nr. 8 „ 

Zoslēnu ogles. 

1. tabula. 

„ 

piektā „ „ 

Siltumspēja noteikta ar Bahrdt'a kalorimetru gaisa sausuma 

ogļu paraugā. 

1. tab. rezultāti attiecas uz paraugiem, kas ņemti „kädus 2 m 

dziļāk iekšā kalnā". 

legūto rezultātu papildināšanai un salīdzināšanai minēšu vēl 

lO 

stud. ehem. M. Skuja s 

» 

vēl nepublicētus datus ari par parau- 

giem, kas ņemti „tuvāk slāņa ārējam galam", t. ir tuvāk Lētīžas 

upei, ap 

2 m tālumā no augšā analizētiem paraugiem. 

Paraugi tuvāk upei apzīmēti ar I un paraugi 

tālāk (apm. 2 m) 

no tiem ar 12, pie kam I, 12, 11, 112 v. t. t. apzīmē ogļu slāņa pēdas, 

no virsas lešot. 

Noteikšanas izdarītas 1925. g., sagatavojot analizēs paraugus 

no slēgtās stikla pudelēs uzglabātiem paraugiem, kurus 1921. g. 

laborātorijai laipnā kārtā nodeva A. Lielauša kungs. 

Izmēģinājumi izdarīti pēc vispār pieņemtām metodēm; siltum- 

spēja noteikta ar Kroecker'a kalorimetrisko bumbu. Rezultātus 

skat. 2. tabulā (236. lpp.). 

235

48,44 42,06 32,96 18,72 7,11 8,47 8,45 7,61 7,76 9,25 

236 

Lielās svārstības pelnu 

un sēra saturā un sakarā ar to ari sil- 

tumspējas svārstības starp vienas un tās pašas pēdas paraugiem, 

apm. 2 m attālumā, pa daļai izskaidrojamas ar svārstīgo, nejaušo 

mazāku vai lielāku sērdzelzs gabalu saturu oglēs. 

Stud. ehem. M. Skujas iegūtie rezultāti, analizējot 

gulošu pēdu pelnu, redzami 3. tabulā (236. lpp.). 

divu blakus 

No 3. tab. redzams, ka no ogļu slāņa virsas (A1203 + Fe2Ü3) 

saturs diezgan strauji samazinās, bet Sio2 saturs tikpat strauji 

pieaug. 

A. Lielausis ieguvis no sava šurfa ap 40 t ogļu un ap 

600 kg 

sērdzelzs virs oglēm un ap 300 kg sērdzelzs pašās oglēs. Līdzekļu 

trūkuma dēļ 

ne ogles, ne sērdzelzs nav praktiski izmēģināti. 

2. tabula. 

3. tabula. 

Darba beigās Lielausis aplēš uz savu un agrāko pētījumu pamata 

Meldzeres brūnogļu rajona platību (ap 2,5 līdz 3 km garumā zie- 

meļu 

dienvidu virzienā un ap 1 km platumā rietumu austrumu vir-

zienā) un saka, ka „līdz šim zināmo Meldzeres ogles slāņa platību 

var droši pieņemt 

tonnu. 

līdz 3 km2 

, 

t. i. 3.000.000 m 2." 

Sakarā ar šo platību viņš aplēš šo ogļu krājumus līdz ca 8.000.000 

E. Kraus's 6 

(57. lpp.) saka, ka terciārās Kurzemes brūnogles 

stiepjoties samērā platā un apm. 9 km garā joslā („auf einem ziemlich 

breiten, etwa 9 km langen Streifen") no Ventas uz vakariem starp 

Meldzeri - 

- Alšiem 

un Šķērveļa upītes lejas galu. Liekas tomēr, 

ka Kraus's pieskaitījis Meldzeres terciārās ogles rajonam arī tu- 

vumā esošas interglacialas kūdras gultnes, par kuram viņš pats 

saka, 

ka šis un tas šeit neesot vēl noskaidrots. 

Lielausis aizrāda, 

datu to vairuma aplēšanai 

ka Zoslēnu ogles vēl nav izpētītas, ka nav 

un ka Dēseles Lejnieku un Dēseles sud- 

malu ogļu rajoni ir mazi, un to krājumi ir niecīgi. 

Bez tam jaunākie P. Gale ll 

n i c k a 

pētījumi rāda, ka Dēse- 

les Lejnieku slānis nav uzskatāms par brūnoglēm, bet gan par in- 

terglaciālu kūdru. 

Ņemot vērā visus līdzšinējos pētījumus, vispār jāatzīst, ka, ru- 

nājot par Kurzemes brūnoglēm, par tādām jāsaprot tikai Meldze- 

res rajona brūnogles, kuras pēc savas atrašanās vietas, īpašībām, 

vecuma un arī ārējā izskata pieskaitāmas brūnoglēm. Grewingk's 5 

(689. lpp.) no sākuma pieskaitīja Meldzeres gultni īsto ogļu formā- 

cijai („der ächten Kohlenformation"), bet vēlāk sakarā ar Göppert'a 

pētījumiem pieņēma, ka „sistēma" pie Vormsātu akmeņlauztuvēm 

un Lētīžas laikam veidojot mūsu jūras formācijas visaugstākās kār- 

tas. 

J. Gailītis 12 

aizrāda, ka arī P. Galenieks, kaut gan mazāk 

noteikti, Meldzeres slāņus pieskaitot jūras formācijas nogulumiem. 

E. Kraus's 6 

Kohle") oglēm Meldzeres rajonā 

(58. lpp.) runā par jaunterciārām („jungtertiare 

un domā, ka mūsu brūnogļu for- 

mācija, kas savā veidojumā pilnīgi ir līdzīga Rītprūsijas brūnogļu no- 

gulumiem, ir šo pēdējo turpinājums un tādēļ pieskaitāma tāpat mio- 

cēnam, augšējās kārtas varbūt pat pliocēnam, kā to dara ar Rīt- 

prūsijas nogulumiem. 

Minētie ģeoloģiskie novērojumi tikai vēl pastiprina augstāk iz- 

teikto domu, ka, runājot par terciārajām Kurzemes brūnoglēm, par 

tādām jāsaprot tikai Meldzeres rajona brūnogles. Vienīgi 

uz tām 

attiecas visi līdz šim mums zināmie pētījumi un norādījumi, ka tās 

pieskaitāmas terciāram. 

237

238 

Tam pretim neruna arī šad un tad sastopamas ziņas, ka šur 

l3 

un tur konstatētas brūnogles. Tā J. Eid v k s 

šanu uz S no Meldzeres, Losa upes krastā, 1,5 

min brūnogļu atra- 

m biezumā zem 

2—3 m virssegas. Tikai turpmākie pētījumi mums rādīs, vai šeit 

ir brūnogles. 

A. Lielausis domā, ka Meldzeres brūnogļu rajonu patiesībā va- 

jadzētu nosaukt par Pulvernieku rajonu, jo Pulvernieku mājas tam 

ir vistuvāk. Viņš tomēr paturējis Meldzeres nosaukumu, jo visā 

līdzšinējā 

literātūrā tas arvienu tā nosaukts. 

Ņemot vērā visu augstāk sacīto, arī es apzīmēju savu pētījumu 

objektu par 

Kurzemes Meldzeres rajona brūnoglēm. 

Pārskatu beidzot minēšu še A. Lielauša 9 

par Meldzeres brūnogļu izmantošanas iespējām. 

(240. lpp.) uzskatus 

Viņš domā, ka Meldzeres brūnogļu rakšanā būtu jālieto tikai 

atklāti darbi ar bagariem. 

„Meldzeres ogles (pie mežsarga „Cepļi") ir ap 18,5 m dziļi."... 

„No kalnrūpniecības viedokļa šādi dziļumi ir niecīgi." ... 

„viens 

pats bagars var izrakt 16—36 m dziļu bedri". Tālāk viņš raksta: 

„Kaut gan bagars šādu dziļumu veiks, tomēr katram saprotams, ka 

tas nebūs lēti. Rakt ogles 

no šāda dziļuma varētu tikai tad, ja 

iegūtās ogles segtu rakšanas izdevumus. Tā kā tas, acīm redzot, 

nebūs, tad par Meldzeres oglēm jāsaka, ka to rakšana pašreizējos 

apstākļos ir neizdevīga. 

Šo neizdevīgumu stipri palielina tas apstāklis, ka Meldzeres 

oglēm visur, kur vien tās atrastas, ir virsū tekoša smilts, kas satur 

ūdeni un ar kuru grūtāk 

sausu smilti nemaz nerunājot." 

tikt galā, nekā ar cietu, sausu mālu, par 

Visumā nevaru pieslieties šādam A. Lielauša uzskatam. 

A. Lielauša negātīvais secinājums par 

Meldzeres brūnoglēm, 

ka to rakšana pašreizējos apstākļos ir neizdevīga, pamatots pa 

daļai uz grūtībām, ar kurām ir saistīta ogļu rakšana, un pa daļai 

uz ogļu mazvērtīgumu, kura dēļ rakšanas izdevumi neatmaksātos. 

Bet apstākļi var mainīties, ja ogles top vērtīgākas. 

Pie iemes- 

liem, kas Meldzeres brūnogles padara par mazvērtīgām, Lielausis 

pieskaita 

to lielo pelnu un sēra saturu. Viņš gan pats norāda uz 

degakmens lietošanu kurināšanai, kaut ari tā pelnu 

saturs sniedzas 

līdz 60%. Tomēr šis piemērs pelnu jautājumu neatrisina. Turpre-

tim modernie ogļu uzlabošanas paņēmieni gan var lielu dalu mi- 

nerālvielu atdalīt no oglēm. Nevar liegt, 

būtu saistīta ar jauniem izdevumiem, 

šķirt, vai to izlietošana ir saimnieciski pamatota. 

ka šāda ogļu uzlabošana 

un tikai kalkulācija var iz- 

Daudz vienkāršāka un lētāka ir sēra atdalīšana no Meldzeres 

brūnoglēm, jo sērdzelzs tais atrodas īpaši lielākos, pat līdz 40 kg 

smagos 

gabalos. Vēlāk redzēsim, ka Meldzeres brūnogles satur ne 

vairāk kā 1% sulfāta un organiskā sēra kopā, bet viss sēra vai- 

rums ir jāpieskaita sērdzelzs sēram. Ka sērdzelzs nav oglēs vien- 

mērīgi smalkā veidā sadalīta, bet gan atrodas nejaušos mazākos 

un lielākos gabalos, 

uz to arī norāda sēra satura lielās svārstības 

1. un 2. tab. uzrādītajās analizēs. Tādēļ arī A. Lielauša (239. lpp.) 

aplēstais vidējais — 

Aiz minētajiem 

sēra saturs 

4,3% 

nav pietiekami pamatots. 

motīviem loti lielas daļas sērdzelzs atdalīšana 

ir iespējama, to vienkārši no ogles izlasot, kā to jau sen dara 

Anglijā un Krievijā, rokot ogles 

ar lielākiem sērdzelzs ieslēgumiem. 

Ar to saistītos izdevumus pa lielākai daļai sedz iegūtā sērdzelzs. 

A. Lielausis novērtējis Meldzeres brūnogles īpaši 

tīgu kurināmo. 

ka mazvēr- 

levadā jau minēts, ka jaunākajā laikā ogles lieto ari kā izejas 

materiālu dažādu vērtīgu vielu ražošanai. Līdzīgs Meldzeres brūn- 

ogļu izlietošanas veids paceltu to vērtīgumu. 

Meldzeres brūnogļu 

izrakšana palētinātos, ja kopā ar tām iegūtu arī citus derīgus iz- 

rakteņus, kas atrodas virs vai zem brūnogļu slāņa. Kā tādus A. 

Lielausis 9 (241. lpp.) min tumšo smilti tieši virs oglēm, sērdzelzi 

virs oglēm un pašās oglēs, mālus tieši zem oglēm un 22 m dziļumā 

rakstāmo krītu, „baltu kā sniegu". 

Tumša smilts tieši virs mala, pec Kaula ziņām, esot noderīga 

metallurģijā kā formu zeme (Formsand). 

Sērdzelzs virs oglēm 

un pašās oglēs noder kā izejviela sēra, 

sēra dioksida (cellulözas fabrikās) un sērskābes iegūšanai. Sēr- 

dzelzs Meldzeres brūnoglēs sastopama minerāla markazita veidā. 

A. Lielauša noņemtos 2 paraugus analizēju 1922. g. Pirmais pa- 

raugs ņemts no oglēm, bet otrs — 

skat. 4. tab. (240. lpp.). 

no 

smilts virs oglēm. Rezultātus 

A. Lielausis uzrāda ari vienu pilnīgāku Meldzeres sērdzelzs 

parauga analizi, ko izdarījis Dr. Monke Berlīnē. (Nezināms, no ku- 

ras īsti vietas paraugs ņemts.) 

239

41,65 0,17 1,86 0,65 28,71 

240 

4. tabula. 

Sērdzelzs analizē pec Dr. Monkes. 

% °/o 

Kramskābes 41,65 Bismuta • . . 0,12 

Ka|ķu 0,17 Vara 0,04 

Mälzemju 1,86 Cinka 0,52 

Magnēzija 0,65 Dzelzs 25,56 

Sēra 28,71 Mangāna 0,54 

Fčsfora 0,05 Arsena 0,16 

Svina 0,02 Mitruma 0,29 

Sudrabs, zelts, alva, 

No analizēm redzams, 

prasībām. 

jumu 

antimons un niķelis nav atrasti. 

ka sērdzelzs pilnīgi atbilst technikas 

Mālu tieši zem smilts ir pētījuši vairāki pētnieki, 

rezultāti atrodami A. Lielauša darbā9 

To pētījis ari J. Eiduks 13 

(241.—242. lpp.). 

un šo pētī- 

(455. lpp.), kura slēdzienus še minu. 

„Savelkot šos rezultātus, jāsaka, ka mūsu terciārās formācijas 

brūnogļu mālu daži paraugi ir pieskaitāmi ugunī izturīgo mālu 

grupai. Tas gan nav noderīgs augstvērtīgu ugunī izturīgu izstrādā- 

jumu izgatavošanai, bet no tā varētu ražot ķieģeļus parasto apku- 

rināšanas krāšņu, maizes ceptuvju v. t. t. izklāšanai (izoderēšanai). 

Sīkāk izmeklējot tos (ja radīsies iespēja iegūt pietiekami lielus pa- 

raugus) varēs vēl atrast nozares (smalkfajanss, akmeņprece) šo 

mālu izlietāšanai." 

Par citiem izrakteņiem tuvāku ziņu trūkst. 

EKSPERIMENTĀLĀ DAĻA. 

1. Paraugu sagatavošana. 

Kalnu inž. A. Lielauša 1920. un 1921. g. 

brūnogļu paraugi laborātorijā nonāca gaisa 

ievāktie Meldzeres 

sausuma stāvoklī, tādēļ 

nebija iespējams noteikt šo paraugu mitruma saturu pirmatnējā, 

dabiskā stāvoklī. Tāpat šie paraugi bija ilgāku laiku gaisā stāvē- 

juši, un to dažas sastāvdaļas varēja gaisa ietekmē pārveidoties,

ka, piem., markazits un it sevišķi brūnogļu svarīgāka daļa, orga- 

niskā masa. 

Šo iemeslu dēļ 1931. g. septembrī kopīgi 

ar kalnu inž. A. Liel- 

ausi un kalnu inž. J. Gailīti noņēmām svaigus Meldzeres brūnogļu 

paraugus. Paraugus ievācām dažu metru attālumā no A. Lielauša 

1920./21. g. pirmā šurfa 9 

(194. lpp.). Šurfu izrokot, atdūrāmies uz 

apm. 1 m biezu brūnogļu slāni. Paraugu iegūšanai nogriezām šķēr- 

sām slānim visā tā biezumā plānu kārtiņu, konstatējot dažādas, ļoti 

mainīgas ogļu kārtiņas. 

Illustracijai minēšu še atrastas brūnogļu kartiņas. Zem pelē- 

kās smilts: 

A. 

8 cm — 

Il6cm — 

30 cm 6cm — 

B. 

I 

12 cm — 

5 cm — 

6 cm — 

cieta, ūdens caurlaidiga brūnogļu kārtiņa, ar erödetu virspusi; 

mālaina, ūdens caurnelaidīga brūnogļu kārtiņa; 

cieta, ūdens caurlaidīga brūnogļu kārtiņa, vietām ar lignīta un 

markazita saturu un dzelzs hidroksidu plaisās. 

blāva, ūdens caurnelaidīga brūnogļu kārtiņa, ar sīkiem lignīta 

gabaliņiem (līdz 1 cm); 

ar lignītu bagāta, ūdens caurlaidīga brūnogļu kārta; 

ar 

lignītu bagāta, drupana, plastiska, ūdens caurnelaidīga brūn- 

ogļu kārta; 

— 

65 cm 4cm vienmērīga, mīksta, mālaina, mazāk ūdens caurlaidīga brūnogļu 

15 cm — 

23 cm — 

kārtiņa; 

gabalainas (līdz 2 cm), sērdzelzs saturīgas, ūdens caurlaidīgas 

mīkstas, 

brūnogles; 

mālainas brūnogles. 

Tā kā noteiktas spilgtas robežas starp minētajām brūnogļu kār- 

tiņām nav, bet virsējie 30 cm satur cietākas brūnogles kā apak- 

šējie 65 cm, 

tad apvienojām virsējo cieto, 

30 cm biezo brūnogļu 

nodalījumu vienā paraugā, apzīmējot to ar A, un apakšējo mīksto, 

65 cm biezo brūnogļu nodalījumu otrā kopējā paraugā, apzīmējot 

to ar B. Turpmākā izmeklēšanas gaitā iegūtie dati tad arī attiek- 

sies uz šiem paraugiem. Še jāpiezīmē, ka šādi iegūtie paraugi nav 

uzskatāmi par Meldzeres brūnogļu vidējiem paraugiem; par tādiem 

arī nav uzskatāmi visi iepriekš minētie, iegūtie 

un izpētītie pa- 

raugi, kas ņemti atsevišķās, nejauši izvēlētās vietās. īsti vidēji 

brūnogļu paraugi no visa Meldzeres rajona, kā tas redzams no 

vēsturiskā pārskata, diemžēl, dažādu apstākļu dēl vēl nekad nav 

bijuši pētnieku rokās. Bet mūsu nolūkus šie paraugi pilnīgi apmie- 

rina, lai noteiktu šā rajona brūnogļu kopējo mitrumu un organis- 

LŪR. Ķrmijas fakultātes sērija 111 16 

241

242 

käs masas īpašības, jo šie faktori visā rajonā būs diezgan pastā- 

vīgi, kā tas vispār jau novērots, ka līdzīga vecuma un līdzīgos ap- 

stākļos 

radušos brūnogļu mitruma saturs un organiskās masas sa- 

stāvs maz svārstās. 

a- birete. b — 

misiņa 

Meldzeres brūnogles pieskaitāmas lignīta un zemes brūnoglēm 

(Lignit-Erdbraunkohle) l4 

, jo tās sastāv no melni-brūnas līdz gaiši 

melnai, zemei līdzīgas masas, kur organiskā ogļu viela smalki sa- 

maisīta ar minerālvielām un satur diezgan lielu daudzumu mazāku 

un lielāku lignīta gabaliņu ar tieši saskatāmu koka struktūru. At- 

sevišķi lielāki lignīta gabali tika ari, paraugus ņemot, ievākti, un 

to analizē vēlāk būs apcerēta. 

Fotogr. Nr. 1. 

tvertnes. c — 

pārveidotie 

uzliekamu stikla plāksni. 

metalla aizbīdņi ar

Svaigas mitras ogles īpatnējs svars, noteikts piknometrā, A 

paraugam ir 1,3, B paraugam 1,4. Pēc literatūras datiem lignīta 

īp. sv. ir 0,5—1, — 

zemes brūnogļu Ip. sv. 

1,2—1,3. 

B parauga īp. 

sv. 1,4 ir izskaidrojams ar lielo minerālvielu saturu paraugā. 

Tilpuma svars gaisa sausuma A paraugā (ar 11,36% H2O) ir 1,04 

un gaisa sausuma B paraugā (ar 8,08% H2O) 1,03. Tilpuma svars 

noteikts DOl c h'a un Hasche k'a 15,16 

Aparātu 

aparāta ar svina skrotīm. 

nācās mazliet pārveidot un uzlabot. Ja aparātu griež par 

180°, tad uzliekamās stikla plāksnes piknometrveidīgas tvertnes ga- 

los tvertni labi nenoslēdz un skrotis izbirst. Pārveidotā aparātā 

lieto abos galos ar stikla plāksni izliktus metalla aizbīdņus, 

aparāta lietošana norit bez traucējumiem. 

redzams fotogrāfijā 

Nr. 1. 

ar ko 

Pārveidotais aparāts 

Dabā ņemtie paraugi tālākai izmēģināšanai tika izlietoti tā, 

ka liekā mitruma noteikšanai ņēma tieši dabiskos paraugus, lie- 

lākos gabalus ātri sasmalcinot, bet citām noteikšanām tika ņemti 

gaisa sausuma paraugi. Pēdējie bija izgatavoti 

no dabiski mitrām 

brūnoglēm, tās gaisā izžāvējot. Lai dabūtu pēc iespējas homogenu 

paraugu masu, 

tie tika sasmalcināti tik ilgi porcelāna bumbu dzir- 

navās, līdz viss paraugs izgāja caur sietu ar 1089 acīm uz 1 cm 2 

Te jāpiezīmē, ka no gaisa sausuma B parauga pirms tā galī- 

gas sasmalcināšanas bija izlasīti lielākie sērdzelzs gabali, pavisam 

kopā 2,63% no gaisa sausuma parauga, kas līdzinās 1,67% no da- 

biski mitra parauga. 

Jau vēsturiskā pārskatā aizrādīts, ka sērdzelzs brūnoglēs sa- 

stopama nejaušos, dažāda lieluma gabalos, 

procentos brūnoglēs būtu jānosaka 

brūnogļu daudzuma, 

kā to dara kalnrūpniecībā. 

un tās īstais daudzums 

no ļoti liela, svaigi izrakta, 

Šā nejaušā sērdzelzs satura dēļ, kas pašām brūnoglēm nav 

raksturīgs, tad arī lielākie gabali tika izlasīti. To atradu par liet- 

derīgu arī aiz tā iemesla, ka lielāki sērdzelzs daudzumi var trau- 

cēt tālākos izmēģinājumus, sevišķi organiskās masas pētīšanu. 

2. Ķīmiskā analize. 

a) Ūdens satura noteikšana. 

Runājot par ūdens saturu vai kurināma mitrumu, ir jāizšķir 

divi mitruma jēdzieni. 

16* 

243 

.

244 

ai) Liekais mitrums (Grubenfeuchtigkeit, grobe Feuch- 

te) ir tas ūdens daudzums, kas no svaigām, tieši no zemes izrak- 

tām oglēm izgaro 

bez sildīšanas, ja ogles ilgāku laiku tur gaisā. 

Pēc pietiekami ilgas stāvēšanas gaisā šādas ogles vairs gaisam 

mitrumu neatdod, un tad tās sauc par 

trocken). 

gaisa sausuma oglēm (Luft- 

„Liekais mitrums" un „gaisa sausuma ogle" tomēr nav gluži 

noteikti jēdzieni, jo gaisa 

mitrums un temperātūra var svārstīties 

diezgan lielās robežās, un sakarā ar to var ari svārstīties liekais 

mitrums un gaisa sausuma ogļu ūdens saturs. Gaisa sausuma ogļu 

iegūšana ir palīglīdzeklis ogļu izmēģināšanā, jo reiz gaisā izžuvu- 

šās ogles 

mitruma saturs analizēs kļūdu robežās maz mainās. 

Svaigu mitru ogļu ūdens saturs gaisā pastāvīgi samazinās, bet pil- 

nīgi sausu, 

t. i. bezūdens ogļu ūdens saturs ogļu higroskopicitātes 

dēļ pastāvīgi pieaug, kādēļ šādi paraugi ar mainīgu ūdens saturu 

vairākām noteikšanām nav noderīgi. Tādēļ ogļu izmēģināšanai pa 

lielākai daļai ņem gaisa sausuma paraugus. Šādi iegūti izmēģinā- 

šanas rezultāti tomēr neraksturo pilnīgi pareizi izmeklējamo ogli, 

jo gaisa sausuma parauga ūdens saturs, kā jau augšā teikts, ir 

atkarīgs no ikreizēja gaisa stāvokļa, un tādēļ ir pareizi, ja izmē- 

ģinājuma rezultātus attiecina vai nu uz svaigām oglēm ar pirmat- 

nējo mitrumu, vai arī uz sausām, t. s. bezūdens oglēm, vai, bei- 

dzot, uz ogļu organisko masu, t. i. oglēm bez ūdens un minerālvie- 

lām. 

Liekā mitruma noteikšanu var izdarīt šādi. Līdz 10 kg svai- 

gu ogļu paraugu vienmērīgi izdala uz skārda vai papīra paliekamā 

un novieto telpā ar istabas temperātūru (18—20° C) un 50% rela- 

tīvā mitruma satura. Līdz pastāvīgam svaram žāvējot, 

svara star- 

pība pirms žāvēšanas un pēc žāvēšanas rāda ūdens zaudējumu līdz 

gaisa sausuma paraugam jeb lieko mitrumu. 

Praktiski nav viegli uzturēt žāvēšanas telpā pastāvīgi 

18—20° C 

temperātūru un 50%-īgu ūdens tvaika piesātinājumu, kādēļ liekā 

mitruma noteikšana nav pilnīgi precīza; svarīgi ir tikai precīzi no- 

teikt izgarojušā ūdens daudzumu, lai vēlāk pareizi noteiktu kopējo 

mitrumu un ogļu sastāvu. 

a2) Higroskopiskais ūdens. Par lieko mitrumu Er d- 

ma n n's v. c. pētnieki 17 uzskata to ūdens daudzumu, kas oglēs kapil- 

lāri uzsūkts, nav atkarīgs 

ne no pašas brūnogļu vielas, ne arī no

ogļu slāņa, bet gan no nejaušiem 

blakus apstākļiem, ka, piem., 

grunts ūdens, gada laika un darba vietas atūdeņošanas. 

Ja lieko mitrumu var vienkārši gaisā žāvējot atdalīt, tad pā- 

rējo, oglēs fizikālās adsorbcijas ceļā ciešāk saistīto ūdeni — 

skopisko ūdeni — 

ir 

Higroskopiskā 

daudz grūtāk atdalīt un noteikt. 

higro- 

ūdens noteikšanai ir ieteiktas loti daudz un da- 

žādas metodes. Še nav vietas šīs metodes kritiski iztirzāt, jo tās 

ir plašāk apskatītas gandrīz visās kurināmo pētīšanas rokas grā- 

matās. Arī DIN-normās tās ir uzrādītas 18 

Technikā visbiežāk lieto higroskopiskā ūdens noteikšanai žā- 

vēšanu gaisā žāvēšanas skapī 105—108° C temperātūrā. Kā es jau 

agrāk 

esmu aizrādījis 19 

, 

. 

šis paņēmiens pieskaitāms konvencionā- 

lām metodēm, un noteiktais ūdens daudzums paraugā nav abso- 

lūtais ūdens daudzums, bet gan konvencionāls jēdziens. Arī citas 

praksē lietotās metodes ir pa lielākai daļai konvencionālas, un par 

jautājumu, kāda no šīm metodēm būtu vislabākā un būtu starptau- 

tiskā lietošanā atzīstama par noteicēju, ir daudz runāts starptau- 

tiskos ķīmiķu kongresos, diemžēl gan bez noteikta slēdziena. Pla- 

šāk pie šā jautājuma pakavējās M. liuybrech t's 2o 

. Šo 

metožu 

izmēģinājumu svārstības un kļūdas praksē un arī daudzās noteik- 

šanās netraucē, bet šīs metodes precīzākos kurināmo pētījumos dod 

maldinātājus rezultātus, kā, piem., organiskās masas noteikšanā un 

clementāranalizē. Šim nolūkam arī neder par standarta metodi at- 

zītā ūdens noteikšana, destillējot ar ksilolu pēc S c h 1ä p f c r'a 21 

Schläpfer'a un līdzīgas metodes pēc Dolch'a pētījumiem neuzrāda 

visu adsorbēto ūdeni, un tādēļ kurināmiem ar adsorptīvām īpa- 

šībām, kā kūdrai un brūnoglēm, dod ūdens saturu par mazu. 

Savos pētījumos higroskopiskā ūdens noteikšanu izdarīju pēc 

16 Dolch'a un Strube's kriohidrātiskās metodes, jo Dolch'a 22 

v. c. 

tījumi rāda, ka pēc šās metodes noteiktais ūdens daudzums arvien 

ir lielāks par to daudzumu, ko atrod pēc dažādām žāvēšanas me- 

todēm, to starpā arī inertā vidē strādājot. Tas pierāda, ka arī cie- 

šāk saistītais, adsorptīvais ogļu mitruma ūdens, ko citas metodes 

neuzrāda, pēc šās metodes nosakāms. Šo metodi ieteic arī DlN- 

18 

normas 

, 

W. Fuchs's 23 

un B.Rassow's 24 

Dolch'a metodes pamatprincips ir šāds. Nosvērtu daudzumu 

izpētījamā kurināmā aplej ar noteiktu daudzumu absolūta alkohola 

un pēc parauga ūdens samaisīšanas ar alkoholu precīzi nosaka bei- 

.. 

245 

dzamā atšķaidīšanos, no kuras tad, zinot kurināmā un alkohola 

pē- 

.

246 

daudzumu, 

var aplēst higroskopisko mitrumu. Alkohola atšķaidī- 

šanās pakāpi resp. ūdens saturu tai nosaka pēc kriohidrātiskā 

punkta, t. i. alkohola ar ūdens saturu un petrolejas maisījuma emul- 

sijas pazušanas temperātūras. Noteikšanai ņemtais 

alkohols un 

petroleja iepriekš kalibrējami, t. i. nosakāma emulsijas pazušanas 

līkne. Dolch'a metodes aparātūra, kā arī šķidrumu kalibrēšanas 

paņēmiens 

ir plaši aprakstīti minētajā Dolch'a darbā. 

Bažas, ka izmēģināmo brūnogļu dažas svekveidīgās un vask- 

veidīgās sastāvdaļas, šķīstot alkoholā, varētu traucēt higroskopiskā 

mitruma noteikšanu, Dolch's noraida uz savu pētījumu pamata. Lai 

pārliecinātos, vai manā paraugā nav vielas, kas, šķīstot alkoholā, 

traucētu mitruma noteikšanu, izdarīju 

vēl šādu mēģinājumu. 

Ņēmu.so g brūnogļu parauga, apstrādāju to ar 100 g alkohola, 

kā tas paredzēts Dolch'a metodē. Nofiltrējot alkohola šķīdumu un 

to ietvaicējot, iegūto sausni (1,05 g) pieliku jaunam brūnogļu pa- 

raugam (12,49 g) un noteicu higroskopisko mitrumu. legūtie re- 

zultāti neatšķīrās no rezultātiem, kas bija iegūti no tīrām brūn- 

oglēm. 

Atrasts: liekais mitrums (gaisā žāvējot): 

Parauga A — 

34,90% — 

un 34,66% 

Paraugā B — 

36,51% un — 36,34% 

vid. 

vid. 

34,78°/0 

36,43% 

Higroskopiskais mitrums: žāvējot skapī gaisā ar 105—108° C 

temperātūru: 

Gaisa sausuma paraugā A — 

10,40% 

Gaisa sausuma paraugā B — 

pēc Dolch'a metodes: 

— 

6,89% — 

un 10,46% vid. 

un 6,78% 

Gaisa sausuma paraugāA— 1 1,37%un 11,35% 

Gaisa sausuma paraugā B— — 8,11%, 8,03% un 8,10% 

Tīrā lignitā — 

11,02% 

un 10,98% — 

Kā redzams, higroskopiskais mjitrums 

vid. 

6,84 0 ļ 0 

— vid. 11,36°10 

vid. &tf£% 

vid. ll,oo°l o 

arī šai gadījumā pēc 

Dolch'a metodes ir atrasts lielāks, un tālākiem aplēsumiem par 

pamatu aiz minētajiem iemesliem es pieņēmu Dolch'a metodes 

rezultātus, t. i. paraugā A — 

H2O un lignīta — 

11,00% 

11,36% 

H2O. 

H2O, paraugā B — 

8,08% 

Izejot no svaiga parauga liekā mitruma un attiecīgā gaisa sau- 

suma parauga higroskopiskā mitruma, ir aplēšams svaigi izraktā 

parauga kopējais ūdens saturs.

Aplēsē jāņem vērā, ka higroskopiskais 

mitrums noteikts gaisa 

sausuma oglēs, un tas vispirms jāattiecina uz mitrām oglēm, uz 

kādām attiecas arī noteiktais liekais mitrums. 

Tad dabūjam kopējo ūdens saturu mitrās oglēs: 

Paraugā 

■ 

A 34,78-f— 

Paraugā B36,43+— — 

— 11,36 X (100 34,78) 

~ 

— 8,08 X (100 36,43) 

10Q 

= 34,78 + 7,42 = 42,20% 

= 36,43+ 5,14 = 

—j- 

41,57% 

b) Karsēšanas atlikuma (pelnu) un minerāl- 

vielu noteikšana. 

Brūnogles karsējot pakāpeniski izdalās ūdens, sadeg un sada- 

lās ogļu organiskās sastāvdaļas. Paliek pāri pelni jeb karsēšanas 

atlikums, kas rodas no ogļu minerālvielām un īpaši no kramskābes, 

aluminija oksida, kalcija 

un dzelzs oksidiem un mazākiem dau- 

dzumiem alkaliju, magnēzija, sulfātiem un fosfātiem. Minerālvielas 

brūnoglēs ir cēlušās no to stādu un dzīvnieku minerālvielu satura, 

no kuriem vēlāk ir radušās brūnogles. Bet lielākā daļa minerāl- 

vielu ir sekundāri iekļuvuši brūnoglēs 

rašanās laikā. 

to veidošanās un zemē at- 

Ka galvenās brūnogļu minerālvielas jāmin silikāti (A1203, MnO, 

CaO, MgO, alkaliju silikāti), tad CaCO 3, 

FeS 2, CaSO 4 , FeSO 4 un 

dzelzs oksiduls. Pats par sevi saprotams, ka brūnogļu karsēšanas 

laikā arī šīs minerālvielas pa daļai sadalās un pārveidojas, no kā 

izriet, ka pelnu vai karšēšanas atlikuma daudzums un sastāvs var 

arī būt citāds nekā minerālvielas brūnoglēs. 

Agrāk uzskatīja 

un arī vēl tagad bieži uzskata karsēšanas at- 

likumu par vienlīdzīgu ar minerālvielām pašās brūnoglēs, lai gan 

karsēšanas atlikums, skatoties pēc minerālvielu sastāva pirmatnē- 

jās oglēs, var būt arī lielāks vai mazāks. Praktiskām vajadzībām 

ogļu izmeklēšanā apmierinās ar karsēšanas atlikuma (pelnu) no- 

teikšanu, bet organiskas masas un elementāranalizes pareizai aplē- 

šanai ir nepieciešams noteikt arī minerālvielu saturu pirmatnējās 

brūnoglēs. 

Karsēšanas atlikuma noteikšana. 

Lai karsēšanas atlikuma un īsto, pirmatnējo ogļu minerālvielu 

starpība būtu pēc iespējas maza, tad visas autoritātes ieteic kar- 

247 

šēšanu izdarīt uzmanīgi un saudzīgi 800—900° C temperātūrā (li-

22,08 22,19 39,46 39,47 

248 

terātūra: 14 

964. lpp., 16 

15. lpp., 18 20. lpp.). Bet ari tad karsēšanas 

atlikumu daudzumi svārstās sakarā ar karsēšanas veidu 25 

. Ja 

karsē 

uz parastā Bunzena degļa, deggāzes sērs SO3 veidā pāriet pelnos, 

izspiezdams CO2. Augstākās temperātūras saistītais SO3 var atkal 

pilnīgi vai arī tikai pa daļai izdalīties. Karsējot mufelī, tais pašās 

temperātūrās dabū mazākus skaitļus, jo šeit gāzes sēra radītais 

SO3 pelniem nepieskaras; varbūt šeit iedarbojas ari citi faktori. 

Karsēšanu izdarīju platīna tīģelī uz Bunzena degļa un mufelī pie 

800—900° C, no sākuma temperātūru lēni paaugstinot. Rezultāti 

rāda, ka arī karsēšanas atlikuma noteikšana pieskaitāma konven- 

cionālām metodēm. 

mus: 

Analizējot savus paraugus, ieguvu šādus karsēšanas atliku- 

Ja šādām rezultātu svārstībām arī techniskās noteikšanās nav 

tik lielas nozīmes, tad tomēr tās norāda uz to, ka analižu rezul- 

tātos jāuzrāda karsēšanas veids, kā arī jāvienojas par to, kādi 

rezultāti ir noteicēji. 

Bet visos gadījumos, kur jāizdara kurināmo elementaranalize, 

vai iegūtie rezultāti jāattiecina uz vielas organisko masu, 

ir nepie- 

ciešams zināt kurināmā minerālvielu saturu, kuru it nebūt, kā jau 

augšā sacīts, 

nevar pielīdzināt karsēšanas atlikumam. Kā Erd- 

14 

mana (97. lpp.) pētījumi rāda, parasti karsēšanas atlikums (pelni) 

ir mazāks par minerālvielu saturu pirmatnējās oglēs, lai gan ir 

arī pazīstami gadījumi, kur tas ir pat lielāks. Erdmans šo pēdējo 

parādību izskaidro ar lielāku organiski saistītā sēra saturu oglēs, 

kas, sadegot par SO2 un SO3, paliek sāļu veidā pelnos.

īsto pelnu jeb 

Minerālvielu saturs Meldzeres brūnoglēs. 

lpp.) nosaka, pamatojoties 

minerālvielu saturu Erdmans un Dolch's 14 

(97. 

uz mufelī vai skābekļa strāvā karsēto 

ogļu karsēšanas atlikumu. No karsēšanas atlikuma atņemot tai 

atrasto SO3 daudzumu un visu oglēs atrodošos dzelzi kā Fe2o3 un 

pieskaitot atlikumam pirmatnējās oglēs atrasto šķīstošo dzelzsok- 

sidulu, sērdzelzi, sulfātsērskābi (SOs) un oglekļa dioksidu (CO2), 

atrodam ogļu minerālvielu saturu. 

Karsēšanas atlikuma SOs un Fe2o3 noteicu pec parastam ana- 

lītiskām metodēm. 

Pirmatnējās oglēs atrodošos oglekļa dioksidu (CO2), dzelzs- 

oksidulu, sērdzelzi un sulfātsērskābi (SO3) var noteikt pēc dažādām 

metodēm. 

bi) Saistītās ogļskābes noteikšanai Weis- 

s c r's 26 ieteic sasmalcinātu ogļu iesvaru vārīt dažas minūtes ūdenī, 

lai atdalītos gāzējādā absorbētā ogļskābe, 

un pēc tam sadalīt ar 

atšķaidītu sālsskābi ogļu karbonātus. Atdalīto ogļskābi uzķer vai 

nu barita ūdenī (bārija hidroksida pārākumu nosaka titrējot ar skā- 

benskābi), vai savāc (iepriekš izspiežot gaisu 

no sadalīšanas trauka 

ar dzīvsudrabu) Buntes biretē un kontrolē ogļskābes saturu, absor- 

bējot to kālija sārmā. 

Konstatējot, ka mani brūnogļu paraugi nesatur sulfidus un vā- 

rot ar atšķaidītu sālsskābi neatdala arī citus gāzējādus savienoju- 

mus, izņemot ogļskābi, vienkāršoju šo noteikšanu šādā veidā. 

Manam noteikšanām lietoju 

(skat. 250. lpp.). 

2. zīmējuma paradīto aparatūru 

Kolbā A ievieto gaisa sausuma parauga iesvaru (apm. 4 g) 

3 

un 10 cm 

ūdens; dažas minūtes to vārot, atdala absorbēto ogļ- 

skābi, ko izdzen no visas aparātūras ar žāvētu un no ogļskābes 

atbrīvotu (kolonnā B) gaisu. Pēc tam ieved kolbā A caur piltuvi 

D 3 

un trejceļu krānu C 70 cm sālsskābes (īp. sv. 1,07) karbonāta 

sadalīšanai, iedarbinot dzesinātāju E un sasildot kolbas saturu līdz 

viršanas temperātūrai. Atdalīto ogļskābi žāvē ar sērskābi (F) un 

uzķer caur trejceļu krānu H kālija aparātā G. Mēģinājuma beigās 

visu ogļskābi aparātūrā pārved 

votu gaisu kālija aparātā. 

249 

ar žāvētu un no ogļskābes atbrī

250 

Atrasts saistītas ogļskābes CO2: 

Gaisa sausuma par. 

A — 0,24% (0,24%; 0,24%). 

Gaisa sausuma par. B — 

A -reakcijas kolba, B — 

D — 

piltuve, 

E — 

D2) 

dzesinātājs, 

0,15% (0,14%; 0,15%). 

Saistīto sērskābi, t. s. sulfātsērskābi var no- 

teikt pēc Erdmann'a-Dolch'a 14 (94. lpp.), ekstrahējot paraugu ar 

sālsskābi un parastā kārtā nogulsnējot šķīstošo sulfātu ar BaCk 

Šai gadījumā ņēmu iepriekšējās noteikšanas (bi) kolbas A sa- 

tura atlikuma filtrātu, kurā 

Atrasts sulfātsērskābes SOs: 

Gaisa sausuma par. A — 

noteicu sulfātu. 

1,05% 

(1,04%; 1,05%). 

— Gaisa sausuma par. B 0,54% (0,55%; 0,54%). 

b;i) Šķīstošais dzelzsoksiduls: FeO. Pēc Erd- 

mann'a-Dolch'a 14 

dzelzsoksiduls (FeO). 

(96. lpp.) sālsskābē šķīstošā dzelzs ir oglēs kā 

Tā noteikšanai tāpat var ņemt to pašu filtrātu, kurā nosaka 

sulfātsērskābi, t. i. kolbas atlikuma filtrātu (bi) pēc saistītās ogļ- 

skābes atdalīšanas. 

trauks 

Atrasts šķīstoša dzelzsoksidula FeO: 

Gaisa sausuma par. 

A — 1,29% (1,28%; 1,30%). 


2. zīm. 

— gaisa ogļskābes uzkeršanai, C trejceļu krāns, 

F — 

sērskābes 

kalija aparāts, H — 

trauks gāžu sausināšanai, G — 

trejceļu krāns. 

0,85% (0,85%; 0,84%).

i) Sērdzelzs noteikšana (FeS2). Sērdzelzs noteik- 

šanai ir ieteiktas vairākas metodes. Izvēlējos Powell'a un Parr'a 

metodi, kuru 

nuši par pilnīgi drošu. 

Foerster's un Geisle r's27 

pārbaudījuši 

un atzi- 

Tā kā no visiem oglēs sastopamiem dzelzs savienojumiem ti- 

kai pirīta dzelzs nešķīst atšķaidītā sālsskābē, tad ir iespējams to 

noteikt atlikumā, kas paliek pēc parauga sadalīšanas ar sālsskābi, 

kad noteic saistīto ogļskābi (bi). 

No iepriekšējām noteikšanām (bi, b2, bs) ar 

sālsskābi ekstra- 

hēto atlikušo parauga dalu apstrādā 4 dienas istabas temperātūrā 

ar atšķaidītu slāpekļskābi (īp. sv. 1,2). legūto šķīdumu ietvaicē uz 

ūdens vannas un nosaka tai dzelzi un sērskābi. Slāpekļskābes ie- 

darbību uz ogļu organisko sēru Foerster's un Geisler's nav novē- 

rojuši. 

Atrasts sērdzelzs FeS 2 : 

Gaisa sausuma par. A — 


9,92% (9,86%; 9,99%). 

4,34 %(4,30%; 4,38%). 

Tagad, kā jau augšā minēts, ir iespējams noteikt minerālvielu 

saturu pirmatnējās oglēs, izejot no karsēšanas atlikuma sastāva un 

nupat noteiktām pirmatnējo ogļu sastāvdaļām. 

Tālāk uzrādu aplēšanas gaitu. 

Noteicot paraugu A un B karsēšanas atlikumos (mufelī) Fe 2o3 

un SO3, ir atrasts, ka: 

Fe 2 O s 

S0 3 

kars. atlik. A satur 34,05% 11,11% 

; . 

B . 4,44% 1,53% 

Pēc minētajiem minerālvielu noteikšanas paņēmieniem ir at- 

rasts, ka 

CO, 

S0 3 

FeS 2 

FeO 

gaisa sausuma par. A satur 0,24% 1,05% 9,92% 1,29% 

. 

B 

. 0,15% 0,540/0 4,34% 0,85% 

No šiem datiem var aplēst īsto minerālvielu saturu pirmatnējās 

oglēs, salīdzināšanai attiecinot visus skaitļus 

t. s. absolūti sausām oglēm. 

251 

uz oglēm bez ūdens,

0,24% 1,05% 9,92% 1,29% 12,14% 24,96 -8,47 -2,78 +0,27 +1,19 +11,18 +1,46 =27,81% 10,34 3,56 86,10 

252 

Kā jau augstak minēts, 

24,96 — 

8,47 

Kars. Fe 2 0 3 

5. tabula. 

Paraugs A. 

6. tabula. 

Paraugs A. 

īsto minerālvielu saturu ogles noteic ša: 

— 

2,78 + 0,27 -f 1,19 + 11,18 -f 1,46 = 27,81% 

S0 3 

atl. k. atl. k. atl. 

C0 2 

S0 3 

FeS 2 

Minerālvielu saturs abs. sausā par. A — 

Karsēšanas atlikums abs. sausā par. A — 

FeO 

27,81% 

24,96% 

Starpība 2,85% 

Tā tad īstais minerālvielu saturs abs. sausā par. A ir par 2,85% 

lielāks par karsēšanas atlikumu. 

7. tabula. 

Paraugs B.

0,15% 

0,54% 

4,34% 

0,85% 

34,02% 

Dabūjam: 

8. tabula. 

Paraugs B. 

Minerālvielu saturs abs. sausā par. B — 

Karsēšanas atlikums abs. sausā par. B — 

43,41% 

42,97% 

Starpība 0,44% 

Ta tad īstais minerālvielu saturs abs. sausa par. B ir par 

0,44% lielāks par karsēšanas atlikumu. 

Lai gan minerālvielu noteikšanai oglēs 

nav nepieciešama pilna 

karsēšanas atlikuma analizē, tomēr rezultātu pārskatāmībai minēšu 

še paraugu A un B karsēšanas atlikumu pilnas analizēs, kuras iz- 

darījis asist. J. Eiduks. (Sk. 9. tabulu — 

par 

254. 

lpp.) 

Pēc karsēšanas atlikuma ķīmiskā sastāva var pa daļai spriest 

tā kušanas temperātūru. Ed. Donat h's28 

mēģina 

noteikt zi- 

nāmu sakaru starp kurināmā pelnu sastāvu un to kušanas resp. 

saķepēšanas temperātūru pēc šādas formulas: 

t. i., jo vairāk ir Sio2 un A1203 pelnos, jo grūtāk tie saķepē vai 

sārno. Pēc vina domām visvairāk sārņošanu veicina lielāks FeO 

un Fe2o3 saturs. Bet karsēšanas atlikumā parasti 

gan 

neatrod FeO, lai 

tas rodas kurināmo sadedzinot kurtuvēs un ģenerātoros. Ne 

tikai temperātūra, bet arī citi degšanas apstākļi kurtuvēs ir citādi 

nekā laborātorijās, nosakot kurināmā pelnus, kādēļ arī kurināmā 

dedzināšanas atlieku — 

sastāvs. 

sārņu 

— 

sastāvs 

253 

var būt citāds kā pelnu

25,34 

32,60 

2,20 

254 

9. tabula. 

Karsēšanas atlikumu (pelnu) analizēs. 

Tomēr zināms sakars starp sārņu kušanas temperātūru un ku- 

rināmā minerālvielām nav noliedzams. Tādēļ praksē piešķir lielu 

nozīmi karsēšanas atlikuma vai pelnu kušanas temperātūrai, lai 

varētu izvēlēties kurināmos ar sārņu kušanas temperātūru zinā- 

mās robežās. Praksē izšķir šādas kušanas pakāpes. Pelnus, kas 

kūst zem 1200° C, apzīmē par viegli kūstošiem, ar kušanas tempe- 

rātūru no 1200° C līdz 1350° C par kūstošiem, no 1350° C līdz 

1500° C par grūti kūstošiem un no 1500° C līdz 1650° C par ugunī 

izturīgiem. Zinot dažādu kurināmo sārņu kušanas temperātūru, ir 

iespējams izvēlēties kurināmā šķirni ar vēlamo sārņu kušanas tem- 

perātūru vai arī, maisot dažādas kurināmā šķirnes, iegūt vēlamo 

kurināmo. 

Pelnu kušanas punkta noteikšanai lieto vairākus paņēmienus. 

Es pieturējos pie vienkāršākās un ērtākās M. D o 1 c h'a un E. 

Pöchm ii 11 c r'a 29 

metodes, kura arī dod pietiekami labus rezul- 

tātus (± ca. 10—20°). Samērā vienkāršais aparāts (sk. fotogr. Nr. 

3, 255. lpp.) ir izveidots pēc Burgess'a metodes principa. 

Pelnu kušanas punktu novēro ar mikroskopu, novietojot ļoti 

mazu pelnu paraugu 

spiestas 

uz Le Chatelier termoelementa plakani sa- 

sakausēšanas vietas. Termoelementu var pietiekami ātri 

sasildīt, kā arī temperātūru rēgulēt ar elektrisko loku, tuvinot vai 

attālinot pēdējo no termoelementa. Novērojot safcepēšanas 

un ku-

šanas parādības pelnos, kuru temperātūra 

ta temperātūrai, šo pēdējo 

Zināmas grūtības rodas precīzi 

jo vispirms sākas pelnu saķepēšana 

nolasa uz milivoltmetra. 

ir līdzīga termoelemen- 

noteicot kušanas temperātūru, 

un tai seko masas kušana. Tā- 

dēļ arī zemāk uzrādīšu kā manu paraugu saķepēšanas sākumā, tā 

arī kušanas temperātūru. 

a — 

elektriskais 

loks, b — 

telpas izolācija, d — 

termoelementa 

Fotogr. № 3. 

sakausēšanas vieta, c — 

Lignīta karsēšanas atlikuma (pelnu) 

uz degļa 

karsēta mufelīkarsēta 

saķepēšanas temperatūra 970° C 1000° C 

kušanas temperātūra 1090° C 1150° C 

Parauga A karsēšanas atlikuma (pelnu) 

uz degļa 

karsēta mufelī karsēta 

saķepēšanas temperātūra 1210° C 1210° C 


karsējamās 

— novērošanas plāksnīte ar mazu caurumiņu, c mikroskops 

novērošanai, f — 

milivoltmetrs, 

g 

— lampu 

reostats. 

255

256 

Parauga B karsēšanas atlikuma (pelnu) 

uz degļa 

karsēta 

mufēlī karsēta 

sakepēšanas temperātūra 1180° C 1200° C 


Kā redzams, Meldzeres brūnogļu pelni pieskaitāmi pēc minētā 

sadalījuma otrai pakāpei, t. i. kūstošiem pelniem. 

c) Sēra satura noteikšana. 

Ja es šeit sēra noteikšanu izņemu no nodalījuma, kurā būs 

apskatīta brūnogļu „degošās vielas" (brennbare Substanz), jeb 

„tlrogles" (Reinkohle) sastāva noteikšana, tad daru to aiz sekojo- 

šiem iemesliem. 

Vecākā un pat jaunākā literātūrā 16 

(26. lpp) sēra noteikšana 

ir ietilpināta ogļu organiskās vielas izmeklēšanā tādēļ, ka oglēs 

„degošās vielas", „tīrogli" jeb „organiskäs vielas" parasti nosaka 

netieši pēc nolīdzinājuma: % organiskās vielas = 100% jēlkurinā- 

mā — 

(% 

ūdens + % karsēšanas atlikuma), t. i. arī sērs pa daļai 

(ja daļa paliek karsēšanas atlikumā) vai viss ir ieskaitīts organis- 

kās vielās. 

Ja techniskajās analizēs pieņem, ka brūnogles sastāv no 

ūdens, karsēšanas atlikuma un degošās vielas, tad tas izskaidro- 

jams ar vēlēšanos lietot vienkāršas un ātri izdarāmas metodes. 

Bet šāds degošās vielas noteikšanas paņēmiens ir ļoti nepre- 

cīzs, kā to pierāda agrāk sacītais par karsēšanas atlikuma un īsto 

minerālvielu sastāva un daudzuma dažādību. Uz to norāda arī D. 

Aufhāuse r's 30 

, pasvītrojot, ka pirīts, FeS2, ogļu degšanā ie- 

ņem vidus stāvokli starp karsēšanas atlikumu un degošo vielu. Arī 

M. Dolch's 16 

(59. lpp.) tālāk uzrāda „tīrogļu vielas noteiktu aplē- 

sumu", pie kura vēlāk pakavēsimies, runājot par mūsu paraugu 

tīrogļu sastāvu. Aiz minētajiem iemesliem atradu par lietderīgu 

izdalīt sēra noteikšanu atsevišķi. 

Sēra saturam kurināmos vispār piešķir lielu vērību, jo nereti 

kurināmā izlietošana zināmiem mērķiem ir atkarīga no sēra veida 

un daudzuma kurināmā. Par šā jautājuma svarīgumu liecina arī 

plašā literātūra, pie kuras, diemžēl, nevaru pakavēties 31,32 

Parasti visi kurināmie izrakteņi: kūdra, brūnogles 

. 

un akmeņ- 

ogles satur zināmus daudzumus sēra. Sērs oglēs reti kad sasto- 

pams kā brīvs sērs, bet gan sevišķi dažādos sēra savienojumos:

tīta, un 

1) organiskos savienojumos, kuru konstitūcija vel maz izpē- 

2) neorganiskos 

sera savienojumos, ka dzelzs disulfida, FeS2 

(pirītā un markazītā) un mazākos daudzumos citu sulfidu un sul- 

fātu 

kām un 

Organiski saistītais sērs ir radies no stādu un dzīvnieku atlie- 

ganisko masu. 

no neorganisko sēra savienojumu iedarbības uz ogļu or- 

Kūdrājos un brūnoglēs bieži sastopamā 

markazīta rašanos 

Bischof fs,W. F c 1 d's 33 

) v. c. izskaidro šādi. Ar sēra baktē- 

riju iedarbību uz organiskām vielām (bez gaisa) rodas H2S un arī 

brīvs sērs. Šķīstošie sulfāti pie tam pārvēršas par sulfidiem, un 

dzelzs sāļu klātbūtē rodas tad dzelzs disulfids, pa 

markazīta veidā. All c n's papildina sacīto, 

lielākai daļai 

ka markazīts rodas 

zemās temperātūrās skābā vidē, kurpretim pastāvīgākais pirīts ro- 

das visās temperātūrās 

alkaliskā vidē. 

Lai noteiktu, kādos savienojumos sers atrodas kurināma, jāno- 

saka katrs sēra savienojums atsevišķi. 

Tomēr vispirms kurināmā novērtēšanai nosaka visu tai atro- 

došos sēru kā kopējo 

sēru. Kopējā sēra noteikšanai literātūrā sa- 

stopamas ļoti daudzas metodes. Tagad parasti kopējo 

sēru cietos 

kurināmos nosaka pēc Eschka's metodes, kas ir aprakstīta visās 

rokas grāmatās, piem., Lunge's — 

Berl. 

Chem.-Techn. Untersu- 

chungsmethoden. Salīdzināšanai arī es to lietoju, lai gan tā tieši 

brūnogļu izmēģināšanā 

ir nepilnīga. 

Eschka's metode dod pietiekami labus rezultātus sēra noteik- 

šanā koksā un dažās akmeņogļu šķirnēs, bet tā neuzrāda visu sēra 

daudzumu kurināmos ar lielāku gaistošu vielu saturu. Šī parādība 

izskaidrojama ar to, ka, karsējot ogles sodas un magnēzija mai- 

sījumā, gaistošās vielas — 

destillācijas 

produkti — 

nesadeg 

alka- 

lisko absorbcijas līdzekļu vidē. Tā tad no gaistošiem destillācijas 

produktiem sodas un magnēzija maisījums neuzķer organiski sais- 

tīto sēru, bet tikai to sēru, kas atdalās sērūdenraža veidā. Uz šo 

trūkumu norāda vairāki pētnieki 34 

, 

35 

, 

36 

, 

37 un dod norādījumus tā 

novēršanai un ieteic jaunus paņēmienus. Eschka's metodes kon- 

trolei un kopējā sēra noteikšanai savos paraugos es pieturējos pie 

vienkāršākās no tām, t. i. Foerster'a un Probst'a metodes 37 


257 

, Ko

258 

23 

viņi pamato ar daudz pētījumiem un uz ko ari norada W. Fuchs's 

(410. lpp.). 

Foerster's un Probst's, pieslienoties Brunck'a aparātūrai, lieto 

Brunk'a ieteiktā kobalta oksida vietā Eschka's maisījumu un iz- 

veido savu paņēmienu šādi. 

Apmēram 1 g vielas samaisa ar I—2 g Eschka's maisījuma un 

ievieto garā un šaurā porcelāna silītē. Pēdējo ieliek apm. 

30 cm 

garā šaurā sadedzināšanas caurulē. No viena gala caurulē ievada 

lēnām skābekli un otrā galā izvada degšanas produktus caur Pe- 

ligot'a cauruli, pildītu ar ammonjakālu ūdeņraža peroksida šķīdu- 

mu. Sadedzināšanas cauruli uzmanīgi iesilda, un pamazām kāpina 

karsēšanas temperātūru līdz sarkankvēlei. Pēc apmēram 

V 2līdz 

V* stundas visa operācija ir pabeigta. Pēc tam apvieno silītes un 

Peligot'a caurules saturus, vāra dažas minūtes, lai oksidētu var- 

būtējo sulfītu un sulfidu un saskaldītu ūdeņraža peroksidu, filtrē 

un nogulsnē 

ar chlörbariju. 

Pēc Foerster'a un Probst'a pētījumiem viņu metode dodot 

Brunck'a metodei gluži līdzīgus rezultātus. 

Manu paraugu kopējais sēra daudzums noteikts pēc: 

Paraugs A . . 5,59; 5,61 — 

Eschka's metodes 

i procentos) 

vid. 5,60 

Parau^s B ■ • vid - *» 

Lignits .... 

0,92; 

0,94 — 

vid. 0,93 

Foerster'a v. Probst'a met. 

6,34; 6,34 — 

3,04; 3,08 — 

(procentos) 

vid. 6,34 

vid. 3,06 

— 1,02; 1,02 vid. 1,02 

Kā jau bija paredzams, tad ari šinī gadījumā pēc Foerster'a 

un Probst'a metodes iegūtie skaitļi ir lielāki, 

stāk sacīto tie atzīstami par pareizo kopēja 

ģinātos paraugos. 

un saskaņā ar aug- 

sēra daudzumu izmē- 

Bez kopējā sēra noteikšanas kurināmos, zināmos gadījumos 

rodas arī vajadzība aplēst, kādos savienojumos sērs atrodas kuri- 

nāmā. 

Nosakot minerālvielu daudzumu manos paraugos (sk. 249. lpp.), 

iepriekš bija jānosaka sulfāta sērskābe un sērdzelzs. Vēlāk mums 

būs jāzina oglēs organiski saistītais sērs, lai noteiktu ogļu organis- 

ko masu. 

Izejot no kas izdarīti sakarā ar ogļu minerāl- 

vielu satura noteikšanu, ir iespējams aplēst atsevišķos sēra savie- 

nojumus mūsu paraugos.

Sulfāta sērs: 

Paraugs 

Paraugs 

Sērdzelzs (Fe S2): 

atrasts S0 8 

atbilst S 

(procentos) (procentos) 

A 1,05 0,42 

B 0,54 0,22 

atrasts FeS 

2 

(procentos) 

atbilst S 

(procentos) 

Paraugs A 9,92 5,30 

Paraugs 

B 4,34 2,32 

Organisko sēru var tad noteikt pēc starpības. Organ, sērs — 

kopējais sērs — 

(sulfāta 

S + pirīta S + sulfida S). Tā kā brūn- 

oglēs parasti neatrod sulfida sēru vai arī tikai niecīgu daudzumu, 

un arī es savos paraugos neatradu sulfida sēru, tad saskaņā ar 

augstāk minēto līdzojumu mani paraugi satur organiskā sēra: 

S) == 

Kopējs S (pēc Foerster'a un Probst'a) — 

organ. S, jeb 

Paraugs A 6,34% — 

Paraugs B 3,06% — 

(0,42% 

(0,22% 

(sulfāta 

+ 5,30%) = 0,62% org. sēra. 

+ 2,32%) = 0,52% org. sēra. 

Kopsavilkumā mani paraugi satur: 

10. tabula. 

S + pirīta 

Paraugs A Paraugs B 

(g. s.) (g. s.) 

(procentos) (procentos) 

Sulfāta sera 0,42 0,22 

Pirīta sēra 5,30 2,32 

Organ. sēra 0,62 

d) Elementāranalize. 

o^2 

Kopēja sera 6,34 3,06 

di) Oglekļa un ūdeņraža noteikšana. Oglekļa un 

ūdeņraža noteikšanai kurināmos lieto parastās organiskās ķīmijas 

metodes 38 

oglekļa un ūdeņraža noteikšanai organiskās vielās, zi- 

nāms, ņemot vērā ogļu 

sēra un slāpekļa satura ietekmi uz analizēs 

rezultātiem. Šim nolūkam sadedzināšanas caurulē ievieto svina diok- 

sidu, kas uzķer kā slāpekļa, tā arī sēra savienojumus. 

Citādi pieturoties pie augšā minētajā literātūrā aprakstītās me- 

todes, atradu tomēr par nepieciešamu izdarīt zināmus pārgrozīju- 

mus darba gaitā. 

17* 

259

C-41,32 H-3,07 

260 

Nevaru pievienoties vispārīgā literatūrā dotiem norādījumiem, 

kurus Strache — 

Lant's 

17 

(448., 451. lpp.) definē šādi: „Für die 

Verbrennung wird stets bei 105° getrocknete Kohle verwendet. Das 

erkaltete Schiffchen mit der Asche wird gewogen und die Resul- 

tate der Verbrennung werden immer auf diesen Aschengehalt be- 

zogen." Pirmkārt, 105° temperātūrā žāvētas ogles ir ļoti higrosko- 

piskas, un ari ļoti uzmanīgi sverot, tās tomēr var uzņemt mitrumu. 

Otrkārt, 105° temperātūrā žāvētas ogles mitruma saturs nav 

noteikti definējams un neatbilst īstam ūdens saturam oglēs, kā tas 

plašāk aizrādīts, runājot par higroskopiskā ūdens noteikšanu. Aiz 

šā iemesla ūdeņraža aplēšana, izejot 

no sadegšanai ņemtā ogļu 

iesvara, ir neprecīza, kas ļoti lielā mērā ietekmē ari organiskās 

masas aplēsi. Tādēļ ņēmu sadedzināšanai gaisa sausuma paraugus, 

kurus sverot 

mazāk ietekmē gaisa mitrums un kuru ūdens saturs 

ir noteikts pēc Dolch'a knohidrātiskās metodes. 

Tālāk, arī sadedzināšanas rezultātu aplēšana pēc pelnu dau- 

dzuma, kas paliek silītē, nav pareiza. 

Runājot par karsēšanas atlikuma vai pelnu 

un īsto minerāl- 

vielu satura noteikšanu oglēs, jau aizrādīts uz grūtībām un svār- 

stībām, kas saistītas ar šīm noteikšanām. 

Illūstrācijai še uzrādīšu karsēšanas atlikuma daudzumus ma- 

nos paraugos (gaisa sausuma), kā arī īsto minerālvielu saturu. 

Tādēļ sadedzināšanas rezultātu aplēšanai pieņēmu īsto mine- 

rālvielu saturu pirmatnējās oglēs. 

Aplēšot oglekļa 

un ūdeņraža daudzumus no sadedzināšanā ie- 

gūtiem CO2 un H2O, ņēmu vērā paraugu CO2 saturu (mazā CO2 

daudzuma dēļ šī korrektūra bija niecīga) un H2O, noteiktu pēc 

kriohidrātiskās metodes. 

Par. A Par. B Lignīts 

(procentos) (procentos) (procentos) 

Karsēšanas atlikums mufelī . . 22,14 39,50 3,50 

Kars, atlik. uz Bunzena degļa . 25,08 41,97 4,87 

Kars, atlik. elementāranalizē . . 26,29 43,59 5,40 

īstais minerālvielu saturs . . . 24,64 39,90 — 

Dabūtie rezultāti (gaisa sausuma paraugos) parādīti 11. tabulā. 

11. tabula. 

Paraugs A

56,33; 4,14; 

Pēdējais paraugs ņemts līdzīgi citiem 1931. g. no inž. A. Liel- 

auša 1921. g. no tās pašas vietas iegūtajiem paraugiem, kas apm. 

20 t daudzumā no 1921. g. līdz 1931. g. gulējuši ārā — 

brīvā 

gaisā. 

Interesanti bija salīdzināt, vai 10 gados organiskā masa pārcietusi 

kādas pārmaiņas. Šai paraugā, kas šeit nosaukts par „vecajäm Mel- 

dzeres brūnoglēm", noteikti: 

Mitrums pēc kriohidrātiskās metodes 7,20% 

Karsēšanas atlikums mufeli 

37,86% 

Karsēšanas atlikums uz Bunzena degļa 40,55% 

Tālāk, runājot par organisko masu, būs redzams, 

atstājusi 10 gadu stāvēšana gaisā. 

Pie minētajiem rezultātiem jāpiezīmē, 

kādu ietekmi 

ka ne lignītā, ne arī 

vecajās Meldzeres brūnoglēs nav noteikts īstais minerālvielu sa- 

turs un ka rezultāti aplēsti pēc karsēšanas atlikumiem mufelī. 

dž) Slāpekļa un skābekļa 

noteikšana. Slāpekļa 

noteikšanu izdarīju pēc Kjeldahl'a metodes. Lai gan attiecīgā lite- 

ratūrā ir norādījumi, ka šī metode neuzrāda visu oglēs 

pekli, t. i. tā dod mazākus skaitļus par īsto slāpekļa saturu, 

saistīto slā- 

es pie 

tās pieturējos aiz sekojošiem iemesliem. Salīdzinot ar visām citām 

slāpekļa noteikšanas metodēm, tā ir visvienkāršākā. Manu parau- 

gu slāpekļa saturs ir vispār ļoti mazs, un arī Strache saka, ka slā- 

pekļa noteikšana kurināmos it nebūt nav tik svarīga kā citas no- 

teikšanas. 

Atrasts pēc Kjeldahl'a gaisa sausuma paraugos: 

Paraugs A 0,56%; 0,55% — 

vid. 0,56% 

Paraugs B 0,48%; 0,46% — vid. 0,47% 

Lignīta 0,40%; 0,39% — 

vid. 0,40% 

261

262 

Skābekļa tiešai noteikšanai kurināmos līdz šim vēl nav zinā- 

mas pareizas 

metodes. H. ter Meulen's 39 

pirmais dod norādī- 

jumus tiešai skābekļa noteikšanai, bet F. Senus ter's 40 pēc šās 

metodes atradis skaitļus, kuri no 0,7 līdz 2,5% ir lielāki par skait- 

ļiem, kas netieši aplēsti pēc starpības. 

Tā tad, diemžēl, skābeklis ari vēl tagad jāapleš pēc starpības, 

t. i. atņemot 

no 100 visas atrastās sastāvdaļas. 

Kopā savelkot iegūtos rezultātus, manu gaisa sausuma paraugu 

sastāvs ir šāds (sk. 12. tabulu). 

12. tabula. 

c) Paraugu organiska 

masa un tas sastāvs. 

Vecākā literātūrā organisko masu vai tīrogli aplēsa, atņemot 

no 100 parauga 

mitrumu un karsēšanas atlikumu. Jau minēts, ka 

šāds aplēšanas veids var radīt lielas kļūdas. Tāpat neprecīzi no- 

teikts ūdens daudzums paraugos dod nepareizu tīrogles daudzumu 

un tās procentuālo sastāvu. Tādēļ, ņemot vecākās un pat jaunākās 

literātūras datus par kurināmo tīrogles procentuālo sastāvu, jāņem 

vērā, kā tie ir iegūti. Diemžēl ļoti bieži nav pat norādījumu, 

kā šie 

dati ir iegūti, un tā kā svārstības rezultātos var būt ļoti lielas, kā 

to ar piemēriem pierāda Erdmann's 14 

(99. lpp.), tad dažreiz ļoti 

plaši literātūras skaitļu materiāli nav lietderīgi izmantojami. Uz 

to norāda arī W. Fuch's 23 

(164. lpp.), minot Graefe's darbus, sa- 

cīdams: „Die vorliegenden Werte können nicht als sehr genau gel- 

ten, da bei der Berechnung die Mineralbestandteile als Glührück- 

stand in Rechnung gesetzt und die Proben nicht vorsichtig ge- 

trocknet wurden." 

*) Karsēšanas atlikums, karsējot mufeli.

64,59 4,70 0,88 0,97 28,86 64,59 4,70 0,88 0,97 28,86 

Attiecībā uz saviem datiem gribu šeit pasvītrot, ka to apiešanai 

mitruma saturs noteikts pēc kriohidrātiskās metodes. īstais mine- 

rālvielu saturs noteikts paraugiem A un B. Lignītā minerālvielas 

nav noteiktas, bet ņemot vērā to loti mazo karsēšanas atlikumu — 

3,5%, tās daudz no karsēšanas atlikuma neatšķirsies. Veco Mel- 

dzeres ogļu aplēsumā, ņemot īsto minerālvielu (kas nav noteiktas) 

vietā karsēšanas atlikumu, iegūtie skaitli nav uzskatāmi par gluži 

pareiziem. Šīs ogles manos pētījumos arī ir tikai blakus ejot ap- 

skatītas. Saskaņā ar sacīto, organiskā masa vai tīrogle manos 

gaisa sausuma paraugos 

ir šāda. 

13. tabula. 

Aplēšot tīrogles sastāvu, dabūjam šādus skaitļus. 

14. tabula. 

Tīrogles sastāvs. 

3. Siltumspējas noteikšana. 

Siltuma daudzumam, ko kāds kurināmais var radīt sadegot, ir 

ļoti liela praktiska nozīme. Visos tais gadījumos, kur kurināmos 

izlieto kā siltuma avotu, kā galveno kurināmo novērtēšanas fak- 

toru uzskata to siltumspēju, t. i. to siltuma daudzumu, ko kurināmā 

svara vienība var radīt pilnīgi sadegot. Pārpratumu novēršanai 

šeit jāpasvītro, ka, runājot par siltumspēju, jāizšķir divi siltumspē- 

jas jēdzieni: virsējā siltumspēja, ko apzīmēsim ar S v 

rer Heizwert — 

H 

(vācu — 

263 

obe- 

0), un apakšējā siltumspēja, kuru apzīmēsim ar S a

264 

(vācu — 

unterer 

Heizwert — 

HJ. 

Jāpiezīmē, ka pagaidām vēl 

abiem siltumspējas veidiem nav starptautisku apzīmējumu. 

Ar virsējo siltumspēju (S ) pēc vācu normām 

v 

41 

apzīmē to 

siltuma daudzumu, kas rodas vielas svara vienībai pilnīgi sadegot, 

ja: 

a) pirms sadegšanas vielas temperātūra un pēc sadegšanas 

degšanas produktu temperātūra 

b) oglekļa 

ir +20° C; 

un sēra sadegšanas produkti ir pilnīgi gāzējādā stā- 

voklī kā CO2 un SO2; 

c) pirms sadegšanas 

un ūdens, 

ir šķidrā veidā. 

kurināmā ietvertais ūdens ir šķidrā veidā 

kas radies degšanas procesā, pēc sadegšanas arī 

Ar apakšējo siltumspēju (S a ) apzīmē to siltuma daudzumu, kas 

rodas vielas svara vienībai pilnīgi sadegot, ja: 

1) virsējai siltumspējai 

pildītas ; 

a un b punktos uzstādītās prasības iz- 

2) pirms sadegšanas kurināmā ietvertais ūdens šķidrā un 

tvaika veidā un degšanas procesā papildus radies ūdens pēc 

sadegšanas 

ir tvaika veidā. 

Virsējo un apakšējo siltumspēju mērī kilokalorijās 

uz 1 kilogramu vielas (kcal/kg). 

No sacītā arī izriet, ka: 

S a 

=S v 

- 6(9.H2% 

+ H 20%) kcal/kg, 

un attiecina 

pie kam H 2 % un H20% apzīmē ūdeņraža un ūdens procentuālo sa- 

turu viela. 

Siltumspējas noteikšanai ir ieteikts ļoti daudz paņēmienu, ku- 

rus kritiski novērtē gandrīz visas rokas grāmatas. 

Zinot kurināmā elementāro sastāvu, aptuveniem siltumspējas 

aplēsumiem 

var lietot dažādu pētnieku ieteiktās formulas, kā Du- 

long'a, Schwackhöfer'a, Balling'a, Kerl'a, Ferrini un vācu inženieru 

savienības formulu. R. Lant's 17 

(476. lpp.), kritiski novērtējot minē- 

tās formulas, nāk ar savu formulu, kas dodot vistuvākos skaitļus 

īstajai siltumspējai. 

R. Lant'a formulas: 

S = 81,37 

v ļc-Ao) -f 342,2 +25S 

S a 

=81,37 -f 342,2 — ļc +25 --~o) |h 

S- 6,35 

(W + 9.H)

Pec R. Lant'a formulas aplēšot manu paraugu tīrogļu virsējo 

siltumspēju, iegūti šādi skaitļi. 

Paraugs A S v 

= 5832 kcal/kg 

Paraugs B S = 5796 

v 

Lignits 

Vecās Meldzeres 

S = 5978 

v 

brūnogles S = 5028 

v 

, (pieņemts S = org. 0,5%) 

. (pieņemts S org. = l,o/ 0 un N = 1,0%). 

Ari šie skaitli, kā vēlāk redzēsim, ne visai labi saskan ar skait- 

ļiem, kas iegūti, nosakot siltumspēju 

kalorimetriskā bumbā. 

Minēto formulu, kā arī visu citu netiešo siltumspējas noteik- 

šanas metožu nepilnības ir par iemeslu tam, ka tagad ne tikai zi- 

nātniskiem pētījumiem, bet arī praktiskām vajadzībām noteiktu re- 

zultātu iegūšanai siltumspēju nosaka tieši, vielu sadedzinot slēgtos 

traukos, kalorimetriskās bumbās, un mērījot degšanā radīto sil- 

tuma daudzumu. Plašāk pakavēties pie šās metodes neatrodu par 

vajadzīgu, jo tā ir aprakstīta visās attiecīgās rokas grāmatās. 

Skaidrības dēl minēšu tikai dažus apstākļus, kas stāv sakarā 

ar manām siltumspējas noteikšanām. 

Strādāju ar firmas tiugershoff, Leipcigā, piegādātu kalorimetru 

un Berthelot'a-Mahler'a kolorimetrisko bumbu. Bumba ir izgatavota 

no Krupp'a V2A tērauda. 

Siltumspējas noteicot, pieturējos pie vācu normām 41 

rām strādājot rezultātu svārstības var būt +30 kcal/kg. 

, pēc ku- 

Kalorimetra ūdens ekvivalenta noteikšanai ņēmu benzoskābi 

(S = 6342 kcal/kg). 

v 

Siltuma svārstību korrektūra ir izdarīta pēc Regnault'a-Pfaund- 

ler'a formulas un sērskābes un slāpekļskābes korrektūras pēc mi- 

nētajām normām. 

Noteikšanām ņemti gaisa 

stāk uzrādītu ūdens saturu. 

īzmeģinajumos iegūti šadi rezultāti. 

Gaisa sausuma paraugu virsējā siltumspēja: 

Par. A (ar 11,36% H 2O) S v 

Par. B (ar 8,08% H 2 O) S v 

sausuma paraugi ar attiecīgu, aug- 

= 3908 ; 3933; vid. S =392l kcal/kg 

v 

= 2975; 3005; vid. S = 2990 kcal/kg 

v 

Lignīts (ar 11,00% H 2O) S = 5265; 5232; vid. S 

v 

v 

Vecās Meldzeres brūn- 


ogles (ar 7,20% H aO) S =27o7; 2671; vid. S =26B9 kcal/kg 

v 

v 

265

266 

Aplēšot pec formulas apakšējo siltumspēju (S a ) 

S a =Sv-6 (9 . H 2o/0 + H 20%) kcal/kg 

un ņemot vērā paraugu H.2un H2O attiecīgo saturu (262. lpp.), da- 

būjam gaisa sausuma paraugu apakšējo siltumspēju: 

Paraugs A (ar 11,36°/ 0 H 3O) S = 3750 kcal/kg 

a 

Paraugs B (ar 8,08% H 2O) S a 

Lignīts (ar 11,0% H 2O) 

Vecās Meldzeres brūnogles 

(ar 7,20% H 2 O) S a 

= 2795 

S = 4959 

a 

= 2515 

Izejot no gaisa sausuma parauga S v un S a, 

dabisku paraugu S v un S a . 

varam aplēst svaigu, 

Gaisa sausuma parauga 

A (ar 11,36°/ H S = 

0 2O) 3921 kcal/kg. 

v 

Svaiga parauga A (ar 42,2% H 2O) S v dabūjam 

_ 

- \ 

3921X000-42,2) 

(100 _ 

11,36) 

_ 

~ 2557 

kca, / k S- 

Tāpat, aplēšot svaiga B parauga, ar 41,57% H2O 

Svaigu paraugu S a 

2990X(ICO-41,57) 

_ 

\~ 

(100-8,08) 

var aplēst pēc 

teikšanai iepriekš nosakot H2% (Par. A — 

1,50% H2). Tad dabūjam 

svaiga, mitra parauga A S a 

kcal/kg. 

minētās formulas, tās no- 

1,96% 


svaiga, mitra parauga B S = 1571 kcal/kg. 

a 

H2 un par. B — 

Līdzīgā kārtā var aplēst bezūdens paraugu S v un S a 

S v un S a . 

Bezūdens paraugu siltumspējas: kcai/kg 

Paraugs 

Paraugs 

A 4423 4239 

B 3253 3094 

Lignīts 5898 5646 

Vecās Meldzeres brūnogles 2898 2757 

Paraugu tīroglu siltumspējas: 

Paraugs 

Paraugs 

s v 

s a 

kcal/kg 

S S 

v a 

A 6127 5873 

B 5748 5467 

Lignīts 6139 5877 

Vecās Meldzeres ogles 4895 4657 

Sekojošā tabulā sakopotas pārskatāmības dēļ 

un aplēstās siltumspējas. 

un tīrogles 

visas noteiktās

42,2 41,57 - 

15. tabula. 

Paraugu siltumspēju kopsavilkums kcal/kg. 

4. Organiskās masas pētīšana. 

a) Koksa un gaistošo vielu noteikšana. 

Ogļu īpašību raksturojumam un to lietošanas iespēju noteik- 

šanai svarīgus norādījumus 

kums, ko kāda ogle uzrāda, ja 

var dot koksa un gaistošo vielu iznā- 

vielu noteikšanu parasti izdara vienā paņēmienā, 

nāšu tikai par koksa noteikšanu. 

to koksē. Tā kā koksa un gaistošo 

tad arī tālāk ru- 

Koksa noteikšanai ir ieteiktas daudzas metodes, kas attiecīgā 

literātūrā 17 

2 0 

nevaru. 

plaši aprakstītas 

un pie kurām šeit tuvāk pakavēties 

Jāpasvītro tikai, ka visas minētās metodes nav absolūtas, bet 

konvencionālas, jo koksa iznākums ir atkarīgs no daudziem ap- 

stākļiem. Noteikšanas rezultātus ietekmē kā parauga mitruma un 

pelnu saturs, graudu lielums, tā ari izmēģināšanas trauka dimen- 

sijas un īpašības, karsēšanas temperātūra 

faktori. No sacītā izriet, 

un ilgums un vēl citi 

ka arī vienas noteiktas metodes rezultāti 

būs svārstīgi (+2,0%), un ka dažādas metodes nevar dot un ne- 

dod salīdzināmus skaitļus. Kādā piemērā 16 

stības ir 7,05%. 

(48. lpp.) šīs svār- 

Tādēļ, lai iegūtu salīdzināmus rezultātus, ikreiz ir jāuzrāda 

koksa noteikšanas metode un stingri jāpieturas pie šās metodes 

lietošanas noteikumiem. Visas minētās metodes ir domātas īpaši 

akmeņogļu izmēģināšanai. 

Nosakot koksa iznākumu brūnogles un kūdra pec 

267 

šim meto- 

dēm, ar tām īpato straujo temperātūrās pacelšanu koksējamā pa-

11,36 39,7 39,8 

268 

raugā, nereti rodas kļūdas sakarā ar pēkšņu gāzes izdalīšanos un 

parauga daļiņu izpūšanu no tīģeļa dzirksteļu veidā. Tādēļ Dolch's 

v. c. domā, 

ka šādos gadījumos koksa noteikšanai būtu jārada ku- 

rināmā īpašībām piemēroti individuāli paņēmieni, un ieteic jaunu 

paņēmienu ogļu 

paņēmiena vēlāk atgriezīšos. 

vielas sadalīšanai koksā, gāzē un darvā. Pie šā 

Lai gūtu salīdzināmus skaitļus 

un dotu iespēju citiem pētniekiem 

ar agrākiem literātūras datiem 

manus rezultātus salīdzināt, tad 

noteicu savos paraugos koksa iznākumu pēc plaši lietotā Muck'a 

paņēmiena 17 

lietoju 

(443. lpp.). 

Beidzamajos gados Vācijā turas pie vācu normām 42 

. 

Es tās ne- 

aiz aparātūras trūkuma un arī tādēļ, ka literātūras dati vis- 

biežāk attiecas uz Muck'a metodi. 

Kā jau augstāk aizrādīts, koksa iznākuma noteikšanas rezul- 

tāti ir stipri svārstīgi, kādēļ nav nekādas nozīmes tos minēt ar 0,01 

procenta. Sekojošo izmēģinājumu skaitļus tādēļ noapaļoju līdz 

0,1%. 

Lai novērstu pārpratumus par gaistošo vielu jēdzienu, tad ne- 

pieciešams ir šķirot kopējās gaistošās vielas, kas atdalās gaisa 

sausuma ogli karsējot un satur arī šīs ogles higroskopisko mitrumu, 

no degošas gaistošās vielas, t. i. bez gaistošā 

ūdens daudzuma. 

Bez tiešā koksa iznākuma koksa noteikšana uzrāda arī izmē- 

ģinātā parauga koksēšanas spējas, par kurām varam spriest pēc 

koksa atlikuma formas un struktūras. 

zultāti. 

Analizējot gaisa sausuma paraugus pec Muck'a, iegūti šadi re- 

16. tabula. 

*) Pēc vācu normām par izšķīrēju no divām noteikšanām uzskata to, kas dod lie- 

lāko gaistošo vielu iznākumu.

Pievienojot šiem datiem vēl paraugu minerālvielu saturu un 

atņemot šo pēdējo 

no koksa iznākuma (atlikumā paliek tīrkokss), 

mēs nonākam pie ogļu raksturojuma pēc t. s. īsanalizes, ko lite- 

ratūrā sauc arī par immediātanalizi. 

Labākam ogļu raksturojumam noder tīrkoksa un degošu gais- 

tošu vielu attiecināšana uz tīrogli jeb ogļu organisko masu. Dau- 

dzi pētnieki domā, ka līdzīgos apstākļos 

cēlušās ogles 

gošu gaistošo vielu saturu. 

stāvu. 

no līdzīgām izejvielām 

maz atšķiras viena no otras ar savu tīrkoksa un de- 

Pāriešot tabula minētos skaitļus, iegūstam šadu tīrogļu sa- 

Vecās Meldzeres 

Par. A Par. B Lignīts brūnogles 

Deg. gaist, vielas 44,4% 47,7% 44,1% 49,7% 

Tīrkoksa 55,6% 52,3% 55,9% 50,3% 

Ari šeit apstiprinās augša izteikta doma, un šķietama gaisa 

sausuma paraugu sastāva lielā dažādība izzūd. 

b) Ogļu 

masas sadalīšana ar karsēšanu cie- 

tos (kokss), šķidros (darva) un gāzveidīgos (gā- 

ze) produktos. 

Kā jau augstāk minēts, immediātanalizes paņēmienu lietošana 

koksa noteikšanai brūnoglēs atduras uz zināmām grūtībām. Arī 

gaistošas vielas pēc šās analizēs nosaka netieši, atņemot 

no iesvara 

koksa iznākumu un mitrumu un nepiegriežot vērības to atsevišķām 

sastāvdaļām. Turpretim gaistošo — 

vielu sastāvdaļas 

darva, 

gāze 

un sadalīšanās ūdens (Schwelwasser, Zersetzungswasser) var ļoti 

bieži dot svarīgus pamatus ogļu tuvākam raksturojumam, kā arī to 

*) Karsēšanas atlikums, karsējot mufelī. 

269

270 

pilnīgākai techniskai izmantošanai. Tādēļ ir radušies daudzi paņē- 

mieni šo sastāvdaļu noteikšanai, un tagadējām metodēm pakāpe- 

niski attīstoties, 

nākotnē technika varēs lietot blakus immediātana- 

lizei vēl dažāda veida citas īsanalizes. Uz to norāda Fuchs's 23 

(414. lpp.). 

Nevaru šeit pakavēties pie daudziem paņēmieniem, kas attie- 

cīgā literātūrā plaši aprakstīti. 

a — 

Fischer'a 

aluminija retorte, 

Savām noteikšanām lietoju F. Fischer'a metodi. Šī metode ta- 

gad visvairāk ieviesusies darvas noteikšanai oglēs. Ogļu destillā- 

ciju izdara F. Fischer'a aluminija retortē. Aluminija labā siltumva- 

dīšanas spēja un zemā kušanas temperātūra nodrošina retortes 

satura vienmērīgu sasildīšanu un pasarga no vietējās pārkarsēša- 

nas un sekojošās destillācijas produktu saskaldīšanās. Destillācijas 

produktus tieši no retortes novada labā dzesinātājā. 

Attiecīgā aparātūra 


b — 

termometrs. 

dzesinātājs, c — 

attēlota fotogrāfijā Nr. 4. Izdarot mē- 

ģinājumus ar šo iekārtu, tomēr izrādījās, ka viens dzesinā- 

miglas 

uzķērējs, d —

tājs nevar pilnīgi kondensēt visus destillātus, un tādēļ nākošos 

mēģinājumos pirmo dzesinātāju papildināju ar otro dzesinātāju un 

stikla cauruli, pildītu 

ar stikla vati, destillātu tvaiku un miglas uz- 

ķeršanai. Aparātūra attēlota fotogrāfijā Nr. 5. 

Ogļu destillāciju šādā veidā ar temperātūrās lēnu kāpināšanu 

līdz 500° C sauc par zemās temperātūrās destillāciju jeb pirmat- 

nējo destillāciju (Urdestillation) un iegūto darvu par pirmatnējo 

darvu (Urteer). 

a — 

Fischer'a 

aluminija retorte, b — 

Zināms, pirmatnējā destillācijā un īstā destillācijā (augstākās 

temperātūrās) iegūto destillācijas produktu sastāvs var būt dažāds. 

Bet šo dažādību var dot arī vienas un tās pašas ogles, ja tās des- 

tillē ar dažādiem karsēšanas veidiem un dažādi kāpinot temperā- 

tūru destillācijas gaitā. 

Tādēļ tālāk es uzrādīšu izmēģinājumu laiku un temperātūrās 

kāpināšanu. 

d — 

Izdarot manu paraugu destillāciju F. Fischer'a aluminija retorte, 

iegūti šādi rezultāti. 


pirmais 

miglas uzķērējs, c 

dzesinātājs, c — 

— termometrs. 

271 

otrais dzesinātājs,

20 

272 

bi) Gaisa sausuma paraugs B. Izdarīti trīs paralleli 

mēģinājumi a, b un c. 

Mēģinājumiem: a ņemti 241,15 g 

b 

c 

~ 

.. 

286,35 g 

272,62 g 

Sekojoša tabula ir uzradīti destillācijas ilgums un temperatūra 

un tās kāpināšana retortē. 

Destillejot iegūts: 

16a. tabula.

a kondensāti uzķerti ar vienu dzesinātāju. 

b un c kondensāti 

uzķerti bez pirmā dzesinātāja vēl ar otro dzesinātāju un cauruli 

miglas uzķeršanai, kā jau augstāk aizrādīts. Šeit gan jāpiezīmē, 

ka otrā dzesinātājā 

un caurulē uzķerts samērā maz kondensātu. 

Otrā dzesinātājā Caurulē 

b destill. atrasti 1,2 g 0,21 g 

c destill. atrasti 1,17 g 0,37 g 

Darvas daudzuma noteikšanai visu destillāciju (a, b, c) kon- 

densāti savienoti, kopā 139,35 g, un pēc uzsildīšanas un nostādī- 

šanas atdalīts ūdens. 

Atrasts: 139,33 g 

114,03 g ūdens 

darvas + ūdens 

25,32 g darvas, t. i. no kopējā ogļu iesvara — 

800,12 g 

— 3,16% 

darvas. 

Ņemot vērā B parauga (gaisa sausumā) mitruma saturu — 

8,08%, kā arī tā minerālvielu saturu — 

tillācijas bilanci. 

ir šāda: 

100 — 

39,9%, varam uzstādīt des- 

800,12 X0,0808 f= 64,65 g parauga mitruma ūdens kondensātā, 

— 

114,03 64,65 = 49,38 g konstitūcijas ūdens kondensātā, 

a, b un c vidējais koksa iznākums 72,46% (72,27; 72,99; 72,14%), 

a, b un c vidējais darvas iznākums 3,16%. 

Gaisa sausuma B parauga destillācijas bilance 

Koksa 72,46% 

Darvas 3,16% 

Mitruma ūdens .... 8,08% 

Konstitūcijas ūdens . . 

Gāzes + zudumi . . 

6,17% 

. 10,13% 

100,00% 

Pāriešot B parauga organiskā masā (tīroglē), 

(8,08 

+ 39,9) = 52,02% destillācijas bilance ir šāda: 

Tīrkoksa 62,59% 

Darvas 6,08% 

Konstitūcijas ūdens . . 

. 11,86% 

Gāzes + zudumi .... 19,47% 

Darvas īpatnējais svars + 20° C — 

0,9281. 

100,00% 

Darvas destillēša- 

3 

3 

nai 

ņemts 20,68 g (~22,3 cm ) un destillācijā izdarīta 50 cm tvaic- 

kolbiņā. 


273

274 

legūti šadi rezultāti. 

Vārīšanās sākums + 82° C. 

— Pārdestillēts 130° 1 

150° _ 

170° _ 

190° _ 

200° — 

210° — 

220° - 

240° — 

Destillācijas atlikums — 

1,6 

2,7 

4,7 

5,2 

5,85 

6,7 

8,05 

piķveidīga 

cm 3 ; 250° — 

. 

, 

. 

. 

, 

. 

. 

270° — 

290° — 

300° — 

11,6 

12,3 

— 320° 14,0 

340° — 

354° — 

masa — 

D2) Parauga B destillāci ja 

15,7 

20,0 

9,0 cm3 ; 

10,1 , 

„ 

. 

, 

. 

. 

2,17 g, 

t. i. 10,49%. 

ar pārkarsētu ūdens 

tvaiku. Lai pasargātu destillējamo paraugu, kā ari destillācijas 

produktus no pārkarsēšanas 

un pavairotu darvas iznākumu, ir iz- 

darīti destillācijas mēģinājumi ar pārkarsētu ūdens tvaiku. Tomēr 

ne ikreiz šis paņēmiens 

dod labākus darvas iznākumus. 

Izmēģinājumu izdarīšanai Schrader's ir pārveidojis Fischer'a 

aluminija retorti tādi, ka ūdens tvaiku pārkarsēšana notiek alumi- 

nija retortes sienās ievietotos kanālos. Plašāk Schrader'a aparāts 

aprakstīts visās attiecīgās rokas grāmatās. 

Gaisa sausuma paraugu 

sētu ūdens tvaiku aluminija 

jumos, ir iegūti 

šādi rezultāti. 

destillējot ar pārkar- 

retortē divos parallēlos mēģinā- 

Destillācijas temperātūra pakāpeniski 1 stundas laika pacelta 

līdz 530° C, un destillācijā turpināta šai temperātūrā vēl 30 minūtes. 

Gaisa sausuma paraugs devis 

koksa 72,34%, 

darvas 3,86%, 

tīrogle pāriešot, destillācijā devusi 

tīrkoksa 62,06%, 

darvas 7,42%. 

legūtas darvas īp. sv. + 21° C temperatūra — 

0,9573. 

bs) Dabiski mitra B parauga destillēšana alu- 

minija retortē. Literātūrā ir norādījumi, ka ilgāka ogļu at- 

rašanās gaisā un iepriekšēja žāvēšana samazina darvas iznākumu. 

F. F i s c h c r's, W. Schneide r's un A. Schellenber g's 43 

ir izdarījuši vairākus mēģinājumus, lai noskaidrotu šo jautājumu.

Uz savu pētījumu pamata viņi secina, ka iepriekš gaisā žāvētas 

ogles darvas iznākums mazliet samazinās, 

žāvētas ogles darvas iznākums nemainās. 

bet ogļskābes strāvā 

Tā kā mani abi iepriekšējie mēģinājumi ar B paraugu izdarīti 

ar gaisa sausuma paraugu, t. i. ar gaisā žāvētu paraugu, tad žā- 

vēšanas ietekmes noskaidrošanai uz darvas iznākumu izdarīju arī 

mēģinājumus ar svaigām dabiski mitrām oglēm — 

B 

paraugu. 

Ar dabiski mitru B paraugu izdarītas 3 parallēlas (a, b, c) 

destillācijas Fischer'a aluminija retortē, temperātūru 1 stundas 

laikā pakāpeniski paceļot līdz 530° C un turpinot šai temperātūrā 

destillāciju vēl 30 minūtes. 

a) iesvars 296,37 g 

b) 

„ 

292,99 g 

c) „ 291,63 g 

— koksa 

— 

— 

iznākums 136,06 g jeb 45,9%, 

„ „ 138,10 g jeb 47,13%, 

„ „ 136,72 g jeb 46,89%. 

Darva no visām trim destillācijām savākta un iegūts pavisam 

17,89 g, jeb attiecinot uz kopējo iesvaru 880,99, iznāk 2,03% darvas. 

Dabiski mitra parauga ūdens saturs noteikts žāvēšanas skapī 

(105°—107° C), 

atrasts 41,45% H2O. 

Pelnu saturs aplēsts no pelnu satura koksa (54,21%) un dod 

pelnu dabiskās oglēs 25,28%. 

Tad dabūjam destillācijas bilanci. 

legūts 

No dabiski mitra parauga 

koksa 46,63% (vid.) 

darvas 2,03% 

No tīrogles 

tīrkoksa 64,19%, 

darvas 6,1%. 

Līdzīgā kārtā, t. i. līdzīgā destillēšanas gaitā izdarītas divas 

parallēlas (a, b) destillācijas arī ar dabiski mitru A pa- 

raugu Fischer'a aluminija retortē un iegūti šādi rezultāti : 

lesvars 

a) 291,62 g 

b) 271,73 g 

Koksa iznākums 

123,9 g 42,48% 

112,37 g 41,34% 

Darvas iznākums 

1,77 g 0,61%, 

1,73 g 0,64%. 

Mitra A parauga mitrums noteikts žāvēšanas skapī (105°— 

107° C), atrasts 39,25% H2O. 

Pelnu saturs aplēsts no pelnu satura koksā — 

dod pelnu dabiski mitrā A par. 15,56%. 

A parauga destillācijas bilance: 

Dabiski mitrā paraugā Tīroglēs 

37,10% 

koksa 41,91% (vid.) tīrkoksa 58,37%, 

darvas 0,63% (vid.) darvas 1,39%. 

— 

275 

un 

18*

Adabiski mitrsAdabiski mitrs, atduļķots Bgaisa sausuma Bgaisa sausuma Bdabiski mitrs 

276 

Tālāk, salīdzināšanai ir izdarīta destillācijā ar dabiski 

mitru A paraugu, iepriekš ar ūdeni atdulķojot dalu 

sērdzelzs un mālainās sastāvdaļas. 

Destillācijā izdarīta tāpat ka jau apcerētos mēģinājumos. 

234,33 g iesvara deva 83,16 g 

(0,89%) darvas. 

(35,49%) koksa un 2,08 g 

Atdulķota A parauga mitrums, žāvējot žāvēšanas 

skapī (105°—107°) — 

45,91% 

H2O. 

Pelnu saturs aplēsts no pelnu satura destillācijā iegūtā koksa, 

t. i. 25,53%, kas, attiecinot uz mitru atduļķotu ogli, lī- 

dzinās 9,06% pelnu. Tā tad atduļķotas ogles tīrogles sa- 

turs ir 100 — 

(45,91 

+ 9,06) = 45,03%. 

Atduļķotā parauga destillācijas bilance uzrāda: 

Mitrā paraugā Ttroglē 

koksa 35,49% tīrkoksa 58,69%, 

darvas 0,89%' darvas 1,97%. 

Analizējot iegūto koksu, atrasts, 

ka tas satur 7,81% sēra, un 

absolūti sausa koksa virsējā siltumspēja ir 5558 kcal/kg. 

Destillācijā ar Fischer'a aluminija retorti iegūto rezultātu kop- 

savilkumu sk. 17. tabulā. 

17. ta 

Destillācijā ar Fischer'a aluminija 

c) Ogļu masas kvantitātīva sadalīšana ar 

karsēšanu cietos, šķidros un gāzējādos produk- 

tos (M. Do 1 c h'a metode). 

Fischer'a aluminija retorte ir izrādījusies par labi piemērotu 

darvas noteikšanai oglēs. Koksa un gāzes iznākuma noteikšanas ar 

šo aparātu turpretim ir ļoti nepilnīgas. 

*) īstais minerālvielu saturs parauga.

41,91 35,49 72,46 72,34 46,63 

Koksa noteikšana ir nepilnīga tādēļ, ka ogļu karsēšanas tem- 

perātūra aluminija aparātā nevar pārsniegt 550° C. Šai temperā- 

tūrā ogļu sadalīšanās ir nepilnīga, un iegūtā cietā atlikuma, t. s. 

pirmatnējā (Urkoks) jeb puskoksa sastāvs ir nejaušs 

un satur vēl apm. 10% gaistošu vielu44 

. Tikai 

un nenoteikts 

ca 800° C temperā- 

tūrā atdalās atlikušās gaistošās vielas un pāri paliek kokss, kas 

virs 1000° C vēl atdala mazus ūdeņraža daudzumus. No sacītā jau 

izriet, 

ka Fischer'a aparāts visas gaistošās vielas nevar atdalīt. 

Atdalītais gaistošo vielu daudzums ir nejaušas dabas, un to pilnīgu 

uzķeršanu — 

un noteikšanu traucē aparātūras īpatības 

grūtības 

blīvi noslēgt visu aparātūru, lai gāzes uzķerot nepiesūktu gaisu vai 

neizpūstu destillācijas gāzes gaisā. Arī pašas aluminija retortes 

sienas pēc ilgākas lietošanas nav vairs blīvas pret gāzēm. 

Šīs grūtības 

neizdodas novērst arī ar W. Fritsche's papildinā- 

jumiem, kas tiecas dot iespēju kvantitātīvi uzķert aluminija apa- 

rātā atdalīto pirmatnējo gāzi. 

Aiz minētajiem iemesliem tad arī nebija iespējams kvanti- 

t ā t ī v i sadalīt ogļu masu cietos, šķidros un gāzējādos produktos. 

Praksē tomēr visos gadījumos, kad uz kurināmiem iedarbojas 

ar augstām temperātūrām, 

bula. 

retorti iegūto rezultātu kopsavilkums. 

vai tā nu būtu ogļu destillācijā dažā- 

dās temperātūrās, vai pat arī tikai kurināmā tieša sadedzināšana, 

visa pārvēršanās procesa gaita 

un rezultāti ir atkarīgi no koksa, 

darvas un gāzes daudzumu attiecībām šā procesa dažādos posmos. 

Prakses prasības 

var būt loti dažādas, un arī šo prasību tech- 

niskā izpildīšana dažāda. Kvantitātīva kurināmā sadalīšana trīs 

fāzēs uz visiem jautājumiem nevarēs atbildes dot, bet jau ļoti sva- 

277 

rīgi būs norādījumi, kādā virzienā vislabāk sasniedzama jautājumu

278 


V2V tērauda retorte destillācijai pēc Dolch'a 16 

) (102. lpp.). 


Destillācijas aparātūra pēc Dolch'a18) 

(107. lpp.).

atrisināšana. Tādēļ apsveicams 

M. Dolch'a priekšlikums ar sa- 

mērā vienkāršu metodi un aparātūru sadalīt ogļu vielu ar karšē- 

šanu koksā, darvā un gāzē. 

Arī šis paņēmiens pagaidām uzrāda 

dažas nepilnības, kuras, varbūt, izdosies nākotnē novērst, 

ogļu pētīšanā būs svarīga loma. 

M. Dolch's savā paņēmienā 16 

, 

45 

un tam 

aizstāj Fischer'a aluminija re- 

torti ar destillācijas trauku, kas ietver apm. 20 g ogļu. Pēdējais 

pēc savas uzbūves līdzinās aluminija retortei un izgatavots 

no ne- 

rūsējoša V2A tērauda. Retortes noslēdzējs konveidīgais vā- 

ciņš ir labi pieslīpēts un, ar grafītu ieberzēts, dod ļoti blīvu no- 

slēgumu ari augstās temperātūrās, virs 1000° C. Retorte attēlota 

fotogr. Nr. 6 (sk. 278. lpp.). 

V2A tērauda izturība pret augstām temperātūrām atļauj lietot 

retorti arī virs + 1000° C. Karsēšanu izdara speciālā labi izolētā 

pretestības krāsnī, kas ir redzama fotogr. attēlā Nr. 7 (sk. 278. lpp.). 

Karsēšanas temperātūru 

tots tieši blakus retortei, un rēgulē ar lampu 

mēri ar termoelementu, kas novie- 

reostatu. V2A trauka 

novadcaurule ir savienota ar labi dzesinātu apalkolbu, kurā uz- 

krājas kondensāti — 

darva 

un ūdens —, 

bet gāzes uzķer gāzo- 

metrā virs piesātināta NaCl šķīduma. Lai destillācijas laikā apa- 

rātūrā nerastos ne spiediens, ne arī vakuums, tad gāzes novadcau- 

rulei pievienots manometrs, pēc kura stāvokļa rēgulē ūdens izte- 

cēšanas ātrumu no gāzometra. 

Aprakstīto aparatūru izgatavo F. Hugerschoff'a firma Leipciga, 

un tā ir attēlota fotogrāfijā Nr. 8 (sk. 280. lpp.). 

Ar Dolch'a aparātūru 

var sadalīt ogļu masu, karsējot dažādās 

temperātūrās līdz +1100°C. Darvas atdalīšana un uzķeršana dze- 

sinātājā notiek, lēni temperātūru kāpinot, tādos pašos apstākļos kā 

Fischer'a aluminija aparātā, t. i. darvas pārkarsēšana 

un sadalī- 

šanās ir gandrīz neiespējama. Ari sekojošā koksa galīgā izkarsē- 

šana un gaistošo vielu atdalīšana augstākās temperātūrās nevar 

ietekmēt darvas iznākumu. 

Koksa pilnīga izkarsēšana un gāzējādo produktu pilnīga uzķer- 

šana un noteikšana dod iespēju ar nelielām kļūdām kvantitātīvi no- 

teikt visus ogļu masas destillācijas produktus 

un uzstādīt bilanci 

ogļu masas un tās enerģijas sadalījumam šais produktos, kā tas 

būs redzams sekojošos mēģinājumos. 

Darba gaita ar Dolch'a aparātu ir šada. Apm. 20 g parauga 

iesvara ievieto retortē, noslēdz to blīvi, 

279 

un lēnām sildot (apm.

280 

30 min.) pacel temperātūru 

perātūru kāpina līdz apm. 

līdz ca 100° C. Sekojošās 30 min. tem- 

500° C un tālāk, temperātūru paaugstinot 

līdz 1000° C, destillēšanu izbeidz pēc apm. 2 stundām, kad kokss ir 

galīgi izkarsēts un gāžu atdalīšanās ir izbeigusies. Pēc koksa atdzi- 

šanas retortē zem tā aizdegšanās temperātūrās, to ievieto svara 

glāzītē, ko slēgtu 

a 

— 

retorte, b — 

atdzesē līdz svēršanai eksikātorā. 

Dzesinātājā nosaka darvas un ūdens kopsvaru. Mazus ūdens 

daudzumus nosaka pēc kriohidrātiskās metodes. Dolch's aizrāda, 

ka šāda ūdens noteikšana ir ērtāka un ne mazāk noteikta kā citi 

paņēmieni. Zinot ūdens saturu kondensātā, var aplēst iegūtās dar- 

vas daudzumu, un, atņemot no kopējā ūdens parauga mitruma 

ūdeni, dabū konstitūcijas ūdeni. 

Fotogr. № 8. 

F. Hugershoffa destillācijas aparātūra pēc M. Dolch'a. 

izolācija, 

dzesējamā kolba, f — 

c — 

manometrs, 

elektriskā 

g 

mērcilindrs, k — 

krāsns, d — 

— dzesējamā 

piltuve, h — 

milivoltmetrs, l — 

reostats. 

termoelements, e — 

gāzometrs, i — 

Destillācijā iegūto gāžu tilpumu uzrada no gazometra iztecē- 

jušā ūdens tilpums. Praktisko jautājumu noskaidrošanai var des-

tillacijas gāzi uzķert un izpētīt atsevišķas frakcijas, veļamo destil- 

lācijas temperātūru robežās. 

Vispārējam ogļu raksturojumam parasti nosaka kopējo gāzes 

iznākumu, ko arī noteicu savos mēģinājumos. 

Destillācijas gāzes pēc iespējas tūlīt analizējamas, jo, ilgāk 

tām stāvot sakarā ar NaCl piesātinātu gāzometra noslēguma ūdeni, 

pēdējais uzņem dažas gāzes, it sevišķi ogļskābi un tvaikveidīgos 

ogļūdeņražus. 

Gāžu sastāvs tika analizēts pec sekojošiem paņēmieniem. 

H2S nosaka pēc Diet z'a, Gruenert'a un Noac k'a 46 ar 

vara sulfātu piesātinātu 50% sērskābi fiempel'a biretē. CO2 — 

50% kālija sārma Hempel'a biretē. Ogļūdeņražu tvaikus — 

absolūto alkoholu. Nepiesātinātos ogļūdeņražus nosaka pēc Hem- 

pel'a ar 20% oleumu. O2 — 

un balto fosforu. CO — 

dumu. CÜ4 un H2 — 

N2 — 

nosaka 

noteic, 

noteic 

kā atlikumu. 

noteic 

Mēģinājumi Dolch'a aparāta. 

ar 

ar 

ar alkalisku pirogalola šķīdumu 

ar ammonjakālu kuprochlörida šķī- 

tos sadedzinot Drehschmidt'a kapillārē. 

ci) Paraugs A (gaisasausuma, ar 11,36% H2O), 

lesvars — 

17,13 

legūts: 

g. 

Koksa vi g 

Kondensātu, t. i. darva + ūdens 3,61 g 

Kondensātu ūdens (not. kriochidrāt.) . 

. 

. 3,175 g 

Darvas 0,435 g 

lesvara mitruma ūdens 17,13X0,1136=1,946 g. 

Kondensātā ūdens 3,175 g 

Mitruma ūdens 1,946 g 

Konstitūcijas ūdens 1,229 g 

Pelnu saturs koksā noteikts — 

Sausnes iesvarā — 

44,88%. 

17,13 X = 15 18 > g 

281 

dest. 1.

282 

Minerālvielas iesvara — 

24,64%. 

100— (24,64+ 11,36) 

. . i-r,o w 

v 

, lAn£r 

—- — — 

Tīrogle iesvarā 17,13 X ' L = 10,96 g 

A parauga destillācijas gaita. 

1 

Laiks t°C Gāzes cm 

9,45 20 0 

50 55 8 

55 95 10 

10,00 145 26 

05 190 45 

10 230 73 

15 265 90 

20 300 115 

25 330 140 

30 367 200 

35 395 250* — 

parādās balta migla; konden- 

-40 440 355 sāta ūdens balts. 

45 490 545* — 

novadcaurule 

aizķepējusi — 

50 470 575 mazliet gāzes izpūsts gaisā. 

55 575 780 Caurule izkarsēta, pārtraucot 

11,00 655 1.190 dzesēšanu. 

05 700 1.675 

10 760 2.190 

15 800 2.600 

20 845 2.940 

25 900 3.215 

30 935 3.365 

35 968 3.465 

40 995 3.525 

45 985 3.560 

50 990 3.570 

55 992 3.580 

12,00 995 3.590 t = 20,5° C p = 766 mm 

Gāzes atdalīšanās sākas 400° C temperātūrā un tad strauji pie- 

aug, kā tas arī redzams no diagrammas (sk. 283. lpp.). Diagrammās 

līkne sastādīta, nolasot ik 5 minūtes destillācijas temperātūru un 

atdalīto gāzes tilpumu. Diagrammā attēlotas abu A paraugu (dest. 

1 un dest. 2) destillācijas gaitas. 

766 mm. 

Destillācijā iegūts gāzes 

— 3590 

3 

cm 

, +20,59C temperatūra un

A parauga (destill. 1 un destill. 2) destillācijas gaita. 

legūtas gāzes sastāvs pec analizēs ir šads (tilp. proc.). 

H 2S 5,32% 

CO2 25,21% 

Ogļūdeņražu tvaiki . 0,71% 

Nepiesāt. ogļūdeņraži 0,40% 

O2 2,45% 

CO 11,85% 

CH4 17,60% 

H 2 26,17% 

Ns 10,28% 

100,00% 

283

284 

Novērojumi ir rādījuši, ka destillācijas gāzes kā tādas nekad 

nesatur skābekli. Gāzēs atrastais skābeklis ir ievadīts gaisa veidā 

kaut kādā ceļā. Gaisu var iesūkt destillācijas laikā caur neblīvu 

aparātūru, bet arī blīvā aparātūrā destillācijas gāzē pāriet tas 

gaiss, kas priekš destillācijas atrodas aparātūrā un destillējamā 

oglē. Šis pēdējais apstāklis ir sevišķi svarīgs, ja destillāciju izdara 

ar maziem ogļu daudzumiem, iegūstot samērā maz gāzes, kas pa- 

rasti ir laborātorijas izmēģinājumos. Tomēr, zinot destillācijas gā- 

zes skābekļa saturu, ir iespējams aplēst lieki ievesto gaisa dau- 

dzumu (skābekļa tilpums X 5) un, atņemot 

to no kopējā gāzes dau- 

dzuma, aplēst bezgaisa gāzes daudzumu un sastāvu. Šāds aplēsums, 

zināms, būs tikai tad pareizs, ja destillācijas laikā nenorit reak- 

cijas starp gaisa skābekli un ogli, darvu un destillācijas gāzi. 

Dolch's 10 

(92. lpp.) saka, ka normālā destillācijas gaitā blīvā 

retortē var droši pieņemt, ka gaisa skābekļa patēriņš retortē ne- 

notiek, jo vispirms ūdens tvaiki un pēc tam jau 

samērā zemā 

temperātūrā atdalītā ogļskābe un sērūdeņradis izspiež gaisu no 

retortes, pirms skābeklis varētu ieiet ķīmiskā reakcijā ar ogļu 

masu. Teorētiski iespējamo skābekļa patēriņu reakcijā starp skā- 

bekli un darvu var šinī gadījumā arī neņemt vērā. 

ir šada: 

legūtas destillācijas gāzes pāriešana bezgaisa destillācijas gāze 

destillācijas gāze 

satur . 

šim skābeklim atbilst (2,45X4) . 

kopā destillācijas gāze . 

satur . 

. 

. 

2,45% skābekļa 

9,80% slāpekļa 

12,25% gaisa. 

Slāpekļa daudzums gāzē, kas radies destillācijā, būs: 

10,28% (kop. slāpeklis) — 

3 

Tā tad no 100 cm 

87,75 cm 

3 

: 

9,80% 

(gaisa slāp.) = 0,48% slāpekļa. 

destillācijas gāzes paliks 100 — 

H2S 5,32 cm8 

CO2 25,21 „ 

Ogļūdeņražu tvaiki .... 

0,71 

Nepiesātināti ogļūdeņraži . . 

0.... . 

0,40 

bezgaisa gāzes jeb v/„ 

6,06 

28,73 

„ 0,81 

„ 

- 

„ 

0,47 

- 

CO 11,85 „ 13,51 

CH4 17,60 „ 20,06 

lh 26,17 „ 29,82 

N2 0,48 „ 0,55 

87,74 cm 3 

100,01 

12,25 

=

6,06 

Pāriešot destillācijā iegūtos 3590 cm 3 

(+20,5° C; 766 mm) ar 

12,25% gaisa bezgaisa gāzē, dabūjam 3590X0,8775 = 

3150 cm 3 

bezgaisa, slapjas gāzes (+20,5° C; 766 mm). Lai aplēstu bezgaisa 

sausas destillācijas gāzes tilpumu 0° C temperātūrā un 760 mm, 

ievērojot ūdens tvaiku spiedienu virs piesātināta NaCl šķīduma: 

+ 20,5° C temperātūrā 

14,3 mm 

un barometra korrektūra 2,7 . 

766 mm 

— 17 

749 mm 

17,0 mm 

T = 273 + 20,5 = 293,5° 

3150 273 749 

dabūjam V = 

Q 

— 

' ' 

—=2888 cm 3 sausas bezgaisa gāzes (0°; 760 mm). 

2uö,o. /bU 

legūtas sausās bezgaisa gāzes svara noteikšanai vispirms jāiz- 

leš tās litra svars, izejot no atsevišķo gāžu (komponentu) litru 

svara. 

2,99 g. 

18. tabula. 

Tad 2888 cm 8 sausas bezgaisa gāzes svars ir 1,035 g X 2,888 = 

Sausas bezgaisa destillācijas gāzes siltumspēju noteicu, pama- 

tojoties uz atsevišķo komponentu daudzumu gāzē 

un attiecīgo kom- 

ponentu siltumspējām. Šāda noteikšana ir tikai aptuvena, jo ogļ- 

ūdeņražu tvaiku un nepiesātinātu ogļūdeņražu sadegšanas siltums 

*) 

Landolt-Börnsteln 78., 320., 331. Tab. 

**) Vid. svars ogļūdeņražiem no C —C 5. 3 

***) Etilēna. 

285

286 

ir svārstīgs to svārstīgā sastāva dēļ. Pieņemot šīm vielām uz no- 

vērojumu pamata iegūtos sadegšanas siltumus, rodas tikai mazas 

kļūdas, jo šo vielu daudzumi gāzē 

samērā ar citām gāzes sastāv- 

daļām ir ļoti niecīgi. Siltuma bilances aplēsumu šāda gāzes siltum- 

spējas 

noteikšanas nepilnība ietekmē maz. 

Siltumspējas noteikšanu kalorimetrā nevarēju izdarīt, jo iegū- 

tie gāžu daudzumi bija ļoti mazi, un manā rīcībā nebija kalorimetrā 

siltumspējas noteikšanai maziem gāžu tilpumiem. 

Sakarā ar Dolch'a 16 

(101. lpp.) novērojumiem pieņēmu: 

ogļūdeņraža tvaiku siltumspēju . 

. 

. 32.000 kcal/m 3 

nepiesātināto ogļūdeņražu siltumspēju 12.000 kcal/m 3 

Tad gāzes siltumspējas aplēšana ir šāda: 

19. tabula. 

Sakopojot iegūtos rezultātus, var sastādīt šadu destillācijas pār- 

skatu. 20. tabula. 

. 

un

20. tab. dod pārskatu par kvantitātīvu brūnogļu sadalīšanu cie- 

tos, šķidros un gāzējādos produktos, attiecinot atsevišķo destillā- 

cijas produktu svaru uz destillēto brūnogļu svaru. Tāds pārskats 

rāda mums pietiekami precīzi, kādus daudzumus dažādu vielu va- 

ram technikā iegūt, destillējot brūnogles. Zināmas, bet mazas svār- 

stības ir iespējamas, jo 1000° C temperātūrā (izmēģinājumu tempe- 

rātūra) kokss vēl nav galīgi izkarsēts un arī darvas un gāzes dau- 

dzumi var mazliet svārstīties, bet uz galīgu aplēsumu šīs svārstības 

atstāj niecīgu ietekmi. Vēl svarīgāka par šādu vielu bilanci, t. i. 

par iegūto produktu svara attiecībām pret izejas materiāla (brūn- 

ogļu) svaru, 

ir siltuma bilance, kas rāda, 

cik katrs iegūtais pro- 

dukts satur degšanā izmantojama siltuma attiecībā pret izlietoto 

brūnogļu kopējo siltumu. 

Savā laikā Strache ieveda gāzes rūpniecībā jēdzienu „gāzes 

siltumspējas skaitlis" (Gasheizwertzahl), apzīmējot 

ar to siltuma 

daudzumu (kcal) gāzē, ko var iegūt, destillējot 1 kg kurināmā. (Gā- 

zes siltumspēja X gāzes daudzums no 1 kg kurināmā.) Gāzes sil- 

tumspējas skaitlis rāda kāda kurināmā destillācijā iegūto izmanto- 

jamo siltuma daudzumu gāzes veidā neatkarīgi no kurināmā 

kopējā siltuma satura. 

Lai novērtētu kurināmā izturēšanos kā pārgāzēšanas (pārvēr- 

šanas gāzē), tā arī degšanas procesos, 

attiecību starp siltumu, ko var iegūt 

kopējo siltumu. 

Dolch's 45 

šo attiecību, t. i. -:—. - 

ir daudz svarīgāk zināt 

no ražotās gāzes, un kurināmā 

kcal, iegūstamas no gāzes l , 

X 100 

... _ 

kurināma siltumspēja 

apzīmējis par „s ill urna daļu gāzē" (procentos) (Gaswärme- 

anteil). 

Gluži līdzīgā kārtā tad „s ill urna daļa koksā" (procentos) 

(Kokswärmeanteil) X 

kcal, iegūstamas no koksa 

= -— 

kurinama siltumspēja 

100 un „sil- 

turna daļa darvā" (procentos) (Teerwärmeanteil) = 

kcal, iegūstamas no darvas 

— 

kurināma siltumspēja 

X 100. 

Viņš aizrāda, ka šo jēdzienu lietošana dod iespēju 

uzstādīt sil- 

tuma bilanci un izsekot cietā kurināmā siltuma enerģijas sadalīša- 

nos pa atsevišķiem destillācijas produktiem. 

287

288 

Pats par sevi saprotams, ka atsevišķos destillācijas produktos 

ietverto siltumu kopsumma pilnīgi nesakrīt ar destillētā cietā kuri- 

nāmā sadegšanas siltumu, jo kurināmo destillējot vai pārgāzējot 

norit daudz dažādu procesu, kas saistīti ar siltuma uzņemšanu vai 

atdalīšanos, kā piem., konstitūcijas ūdens, un ogļskābes rašanos. 

Šo pēdējo ietekmi vēl var apmēram aplēst, bet neaplešamas ir da- 

žādas nezināmu ogļu sastāvdaļu pārvērtības 

un sadegšanas siltumiem. 

ar nezināmiem rašanās 

Bet šī nepilnība nemazina siltuma bilances nozīmi praktiskā 

ogļu izmantošanā, kā to Dolch's 16 

ar piemēriem pastiprina. 

Tādēļ arī tālāk minēšu manu paraugu destillācijas siltuma bi- 

lanci pēc augšā uzrādītā sadalījuma. 

Labākai rezultātu salīdzināšanai visas siltuma bilances attieci- 

nāšu uz bezūdens paraugiem. 

Parauga A (destill. 1) destillācijas siltuma bilances aplēsums. 

Parauga A (bezūdens) S v 

= 

4423 kcal/kg. 

Destillējot iegūts, no sausnes lešot (tab. 20, 286. lpp.): 

koksa 60,67% 

darvas 2,87% 

konstitūcijas ūdens . 

. 

8,10% 

gāzes 19,70% 

Atsevišķo destillācijas produktu siltumspējas, 

pat kā destillēto brūnogļu siltumspēju uz 1 kg, aplēš šādi: 

attiecinot tās tā- 

legūtā koksā pelnu saturs noteikts 44,88%, tā tad tīrkoksa sa- 

turs līdzinās 55,12%. 

1 kg koksa satur 0,5512 kg cieta oglekļa (fixer Kohlenstoff); 

no 1 kg brūnogļu iegūts 0,5512 X 0,6067 = 0,3344 kg cietā oglekļa. 

No 1 kg brūnogļu iegūta koksa siltuma daudzums ir 8140 

kcal X 0,3344 = 2723 kcal. 

Darvas no 1 kg iegūts 0,0287 kg; tās siltumspēja 10.000 kcal/kg 

(pieņemta), tad no 1 kg brūnogļu iegūtās darvas siltuma daudzums 

ir 10.000 kcal X 0,0287 = 287 kcal. 

3 

Gāzes destillācijā iegūts 2888 cm (285. lpp.) no 15,18 sausnes 

g 

(281. lpp.); gāzes siltumspēja 

3915' kcal/m 3 

Gāzes siltuma daudzuma aplēsums šāds: 

(286. lpp.). 

0,002888 m 3:0,01518 = 0,1903 m 3gāzes uz 1 kg sausnes. 

Tad no 1 kg brūnogļu iegūtas gāzes siltuma daudzums ir 3915 

kcal X 0,1903 = 745 kcal.

Ņemot par pamatu iegūtos skaitļus, dabūjam: 

1) siltuma daļa koksā — 

2723 

X 100 = 61,58% 

287 

2) siltuma daļa darvā ——X 100 = 6,49% 

745 

3) siltuma dala gāze —X 100 = 16,85% 

84,920/o 

Zudums 15,08% 

Ka jau augstāk minēts, šo zudumu var apmēram aplēst, lai gan 

tam destillācijas produktu praktiskā izvērtēšanā ir maza nozīme. 

Šie zudumi rodas sevišķi no konstitūcijas ūdens, CO2 un CO 

rašanās no ogļu sastāvdaļām 

cijā (A — 

un to rašanās siltuma atdalīšanās. 

Neminot še pilnīgu aplēsumu, uzrādīšu tikai, ka šinī destillā- 

dest. 

1) sakarā ar 8,10% konstitūcijas ūdens (286. lpp.) 

rašanos ir izdalītas 305 kcal rašanās siltuma veidā. 

Tāpat aplēsts, ka 28,73% CO2 (286. lpp.) rašanas siltums ir 240 

kcal un 13,51% CO (286. lpp.) rašanās siltums ir 34 kcal. 

Attiecinot šos siltuma zudumus procentos uz brūnogļu parauga 

siltumspēju 4423 kcal, 

tie līdzinās: 

305 

konstitūcijas ūdenim X 100 = 6,90% 

C0 2 

. : 

_240 X 100 = 5,430/0 

CO 100 = 0,640/0 

Sakopojot iegūtos rezultātus, dabūjam šādu (attiecinot uz 

absolūti sausu paraugu) gaisa sausuma A parauga 

(destill. 1) destillācijas siltuma bilanci. 

100%: 

Siltuma daudzums paraugā (1 kg) — 

1. siltuma dala koksā 2723 kcal = 61,58% 

2. siltuma dala darvā 287 „ 

3. siltuma dala gāzē 745 „ 

4. atdalīts, konstitūc. ūdenim rodoties . 

. 305 „ 

5. atdalīts, COs rodoties 240 „ 

6. atdalīts, CO rodoties 34 „ 

LŪR. Ķīmijas fakultātes sērija 111 

4423 

kca 1 = 

= 6,49% 

= 

16,85% 

= 6,90% 

= 5,43% 

= 0,64% 

97,89% 

zudumi 2,11% 

100,00% 

19 

289

290 

Svarīgi šinī bilancē ir pirmie trīs skaitļi, kas rāda, kādu daļu 

no ogļu siltuma, tās destillējot, 

produktos. 

var iegūt atsevišķos destillācijas 

C2) Paraugs A (gaisa sausuma paraugs, ar 11,36% 

H2O), dest. 2. 

I c s v ar s 

legūts : 

8,15 g 

3,52 g 

3,16 g 

— 15,055 

g. 

Koksa 8,15 g 

Kondensātu, t. i. darva + ūdens . . 

. 3,52 g 

Kondensātā ūdens (not. kriohidrät.) . . 3,16 g 

Darvas 0,36 g 

lesvarā mitruma ūdens 15,055X0,1136 = 

1,71 g 

Konstitūc. ūdens 3,16 g— 1,71 g = 1,45 g 

— Minerālvielas iesvarā 24,64% 

Pelnu koksā noteikts — 

( 

Sausnes — iesvarā 15,05X 

-rr i 3 * 

Tīrogles iesvarā — 

15,05 

44,88% 

= 13 34 

' & 

100 —(24,64+ 11,36) 

ncoc 

X —- = ' 9,635 g 

Destillācijā izdarīta tada paša kārta ka parauga A destill. 1 

(272. lpp.), un destillācijas gaita redzama no diagrammas (283. lpp.). 

3 

Destillācijā iegūts gāzes 3215 cm +21° C temperātūrā un 769 

, 

mm. Gāzes sastāvs, to analizējot, atrasts šāds (tilp. proc.): 

H2S 6,24% 

CO2 24,01% 

Ogļūdeņražu tvaiki . . 

Nepiesāt. ogļūdeņraži . 

. 

1,44% 

0,51% 

O» 1,84% 

CO 12,77% 

CH4 13,97% 

Hj 31,24% 

Nf 7,98% 

100,00% 

Destillācijas gāze satur 1,84% skābekļa 

šim skābeklim atbilst (1,84X4) . . 

. 7,36% 

slāpekļa 

kopā destill. gāze satur 9,20% gaisa 

— Slāpekļa gāzē būs 7,98 7,36 

= 

0,62% Nt.

Pāriešot bezgaisa gāze (salīdz. 285. lpp.) dabu: 

bezgaisa 

gāze cm 8 

H2S 6,24 6,87 

CO2 24,01 26,44 

Ogļūdeņražu tvaiki .... 

Nepiesātinātie ogļūdeņraži . 

1,44 

. 

v/„ 

1,59 

0.51 0,56 

O» — — 

CO 12,77 14,07 

CH* 13,97 15,39 

Hj 31,24 34,40 

N2 . . . , 0,62 

3 

Pāriešot iegūtos 3215 cm 

0,68 

90,80 cm 3 

100,00v/o 

(+2l° C, 769 mm) ar 9,20% gaisa 

3 

bezgaisa gāzē, dabū 3215 X = 0,908 2919 cm mitras bezgaisa gāzes 

(+2l° C, 769 mm). 

Ja to pārleš sausā bezgaisa gāzē — 

3 

lpp.), iznāk 2683 cm 

o°, 

760 mm (salīdz. 285. 

sausas bezgaisa gāzes (o°, 760 mm). 

Šās gāzes litra svars noteikts tāpat kā A par. dest. 1 (salīdz. 

285. lpp.) un atrasts — 

1,0035 

g/1. 

Tā tad g ā z c s s v ar s ir = 1,0035 g X 2,683 = 2,692 g. 

Tās siltumspēja noteikta (sal. 286. lpp.) 3938 gcal/1. 

21. tabula. 

A parauga, dest. 2, destillācijas rezultātu kopsavilkums. 

Siltuma bilances sastādīšanai nepieciešamos skaitļus aplēš tā- 

pat kā A parauga dest. 1 (salīdz. 288., 289. lpp.). Sakopojot šos 

skaitļus, var sastādīt šādu gaisa sausuma A par. (dest. 2) 

19* 

291

292 

destillācijas siltuma bilanci (attiecinot uz absol. 

sausu paraugu). 

100%: 


4423 

kca 1 = 

1. siltuma dala koksā 2742 kcal = 61,98% 

2. siltuma dala darvā 270 

3. siltuma dala gāzē 792 

4. atdalīts, konstitūc. ūdenim rodoties . 

. . 410 

5. atdalīts, CCh rodoties 233 

6. atdalīts, CO rodoties 35 

C3) 


„ 

„ 

„ 

„ 

„ 

= 6,11% 

= 17,91% 

= 

9,27% 

= 5,27% 

= 

0,65% 

101,19% 

Paraugs B (gaisa sausuma paraugs, ar 8,08% 

I c s v ar s — 

legūts: 

15,300 

g. 

Koksa 10,800 g 

Kondensātu, t. i. darva + ūdens 3,295 g 

Kondensātu ūdens (not. kriohidrāt.) .... 

2,699 

g 


lesvarā mitruma ūdens 0,0808 X 17,3 = 1,398 g. 

Konstitūc. ūdens 2,699 — 

1,398 

— Minerālvielu iesvarā 39,90%. 

Pelni koksā — 

64,89%. 

= 1,301 g. 

— Sausnes iesvarā 17,3 X = 15-902 S 

Tīrogles iesvarā - 

17,3 

X 

IUU 

= 8 , 999 g 

Destillācijā izdarīta tādā pašā kārtā kā par. A dest. 1 (272. lpp.), 

un destillācijas gaita 

Destillācijā iegūts gāzes — 

redzama diagrammā 293. lpp. 

3150 

3 

cm 

22. tabula. 

— +21° 

C, 768 mm.

B parauga (dest. 1 un dest. 2) destillācijas gaita. 

Destillācijas gāze satur 2,86% skābekļa 

šim skābeklim atbilst (2,86 X 4) . . 

kopā destillācijas gāze satur .... 14,30% 

Slāpekļa gāzē ir 17,11 — 

11,44 

= 5,67%. 

3 

Pāriešot destillācijā iegūtos 3150 cm 

11.44% slāpekļa 

gaisa. 

(+2l° C, 768 mm) (sal. 

285. lpp.) ar 14,3% gaisa sausā bezgaisa gāzē, dabūjam 

2478 cm 3 (0° C, 760 mm). 

Šas gāzes litra svars 

tās siltumspēja (sal. 286. lpp.) 

svars ir 1,056 X 2,478 = 2,617 g. 

noteikts (sal. 285. lpp.) 1,0560 g/l un 

3256 kcal/m 3 

. Tā 

293 

tad iegūtās gāzes

10,800 

294 

23. tabula. 

B parauga, dest. 1, destillācijas rezultātu kopsavilkums. 

Sakopojot siltuma bilances sastādīšanai aplēstos skaitļus (aplēsi 

skat. 288., 289. lpp.) var sastādīt sekojošu gaisa sausuma B 

parauga 

(dest. 1) destillācijas siltuma bilanci 

(attiecībā uz absolūti sausu paraugu). 

100%: 


3253 

1. siltuma dala koksā . 1941 kcal — 59,68% 

2. siltuma dala darvā . 375 

3. siltuma dala gāzē . . 507 

„ =11,53% 

„ 

= 15,60% 

86,81% 

kca 1 = 

lepriekšējo destillāciju bilancēs uzrādītos konstitūcijas ūdens, 

CO2 un CO rašanās siltumus kā maz nozīmīgus še neminu. 

C4) Paraugs B (gaisa sausuma paraugs, 


I c s var s — 

legūts: 

15,87 

g. 

Koksa 9,97 g 

Kondensātu, t. i. darva + ūdens .... 3,025 

Kondensātā ūdens (not. kriohidrāt.) . 

. 

. 2,461 

g 

g 


lesvarā mitruma ūdens — 

0,0808 

Konstitūc. ūdens 2,461 

Minerālvielu iesvarā — 


64,89%. 

Sausnes iesvarā — 15,87X 

__ * 

j 

Tīrogles iesvarā — 

X 15,87 =*= 

— 

39,90%. 

ļOO 8 08 

1,282 = 1,179 g. 

2— 

= 14,59 g 

1,282 g. 

100 —(8,08 + 39,901) 

15,87 X = g 

ar 8,08%

9,970 0,564 1,179 

Destillācijā izdarīta tādā pašā kārtā kā par. A destil. 1 (272. 

lpp.), un destillācijas gaita redzama diagrammā 293. lpp. 

Destillācijā iegūts gāzes 2935 3 

cm (+2o° C, 753 mm). 

24. tabula. 

Gāzes sastāvs (tilpuma procentos). 

Destillācijas gāze satur 2,38% skābekļa, 

šim skābeklim atbilst (2,38 X4) . 

. 9,52% 

slāpekļa 

destillācijas gāze satur 11,90% gaisa. 

Slāpekļa gāzē ir 16,32 — 

9,52 

Pāriešot destillācijā iegūtos 

= 6,80%. 

3 

2935 cm 

(+2o° C, 753 mm) (sal. 

285. lpp.) ar 11,9% gaisa sausā bezgaisa gāzē, dabū 2336 

3 

cm 

(O°C, 760 mm). 

Šās gāzes litra svars noteikts (salīdz. 285. lpp.) 1,0470 g/1 

un tās siltumspēja (sal. 286. lpp.) — 

3284 

Sausas bezgaisa gāzes svars = 

25. tabula. 

kcal/m 3 

1,047 X 2,336 = 

B parauga, dest. 2, destillācijas rezultātu kopsavilkums. 

. 

2,446 g. 

295

296 

Sakopojot siltuma bilances sastādīšanai aplēstos skaitļus (ap- 

lēsi skat. 288., 

parauga 

289. lpp.), var sastādīt gaisa sausuma B 

(dest. 2) destillācijas siltuma bilanci (at- 

tiecinot uz absolūti sausu paraugu). 

100%. 


1. siltuma dala koksā . 

2. siltuma dala darvā ... 

3253 

. . 1953 kcal = 60,09% 

387 

3. siltuma dala gāzē ... 

„ 

526 „ 

es) Lignīta (gaisa sausuma lignīta, 

dest. 1. 

I c s v ar s — 

legūts: 

13,15 

g. 

= 11,89% 

= 16,17% 

88,15% 

Koksa 6,37 g 

Kondensātu, t. i. darva + ūdens . . . 3,68 g 

Kondensātu ūdens (not. kriohidrāt.) . 

Darvas 

. 3,01 

« .' 0,67 . . 

g 

g 

lesvarā mitruma ūdens 0,11 X 13,15 =■= 1,446 g. 




11,66%. 

— 

Sausnes iesvarā 13,15 X 


13,15 X 

10° ~ 

3,50%. 

~ 

+ 

1uu 

1,446 

— 

= 11,70 g 

3,5) 

1,564 g. 

= 11,24 g 

kca 1 

= 

ar 11,0% H2O) 

Destillācijā izdarīta kā iepriekšējos mēģinājumos (272. lpp.), un 

destillācijas gaita 


Destillācijā iegūts gāzes 3690 3 

cm 

26. tabula. 

(+26° C, 771 mm). 

Gāzes sastāvs (tilpuma procentos).

Lignīta (dest. 1 un dest. 2) destillācijas gaita. 

Destillācijas gāze satur 2,62 + 6,68 = 

9,3% gaisa daļas. Pār- 

3 

iešot 3690 cm 

(+26° C, 

771 mm) destillācijas gāzes (285. lpp.) ar 

9,3% gaisa daļām sausā bezgaisa gāzē, dabū 3042 cm 3 

(0° C, 760 mm). 

Šās gāzes litra svars noteikts (sal. 285. lpp.) 0,9199 g/1 un 

tās siltumspēja (sal. 286. lpp.) — 

4222 kcal/m 3 

Sausas bezgaisa gāzes svars 0,9199 X 3,042 = 

. 

2,798 g. 

297

6,370 0,670 1,564 

298 

27. tabula. 

Lignīta, dest. 1, destillācijas rezultātu kopsavilkums. 

Sakopojot siltuma bilances sastādīšanai aplēstos skaitļus (sal. 

288., 289. lpp.), varam sastādīt lignīta (dest. 1) destillā- 

cijas siltumabilanci (attiecinot uz absolūti sausu 

paraugu). 

100%. 

Siltuma daudzums parauga (1 kg) — 

1. siltuma dala koksā . . . 

2. siltuma dala darvā ... 573 

3. siltuma dala gāzē . . 

3907 kcal = 

. 1097 

„ 

„ 

5898 k c a 1 

66,37% 

= 9,72% 

= 18,61% 

94,70% 

cc) Lignīta (gaisa sausuma lignīta, ar 11,00% H2O) 

dest. 2. 

I c s v ar s 

legūts : 

— 14,74 

g. 

Koksa 7,120 g 

Kondensātu, t. i. darva + ūdens . . . 4,105 

Kondensātu ūdens (not. kriohidrāt.) . . 

3,359 

g 

g 


lesvarā mitruma ūdens 0,11 X 14,74 = 1,621 g. 




11,66%. 

— 

Sausnes iesvarā 14,74 X 


14,74 

X 

3,30%. 

Q0 ~ 

10° ~ 

() 

1,621 

11,()) 

= 

= 13,12 g 

1,738 g. 

= 12,6 * 

=

7,120 0,746 1,738 3,342 

Destillācijā izdarīta kā iepriekšējos mēģinājumos (272. lpp.), un 

destillācijas gaita 

Destillācijā iegūts gāzes 


3 

4075 cm 

28. tabula. 

Gāzes sastāvs (tilpuma proc.) 

(+lB° C, 776 mm). 

Destillācijas gāze satur 2,07 + 8,28 = 10,35% gaisa. Pāriešot 

3 

4075 cm 

(+lB° C, 776 mm) destillācijas gāzes (sal. 285. lpp.) ar 

10,35% gaisa sausā bezgaisa gāzē, dabūjam 3429 cm 3 

760 mm). 

Šās gāzes litra svars noteikts (sal. 285. lpp.) 0,9746 g/1 un tās 

siltumspēja (sal. 286. lpp.) — 

4492 

kcal/m 3 

Sausas bezgaisa gāzes svars 0,9746 X 3,429 = 

29. tabula. 

. 

3,342 g. 

Lignīta, dest. 2, destillācijas rezultātu kopsavilkums. 

299 

Sakopojot siltuma bilances sastādīšanai aplēstos skaitļus (sal. 

288., 289. lpp.) varam sastādīt lignīta (d es t. 2) dest i 11 āc i- 

(o°,

300 

jas 

siltuma bilanci (attiecinot uz absolūti sausu 

paraugu). 

100%. 

Siltuma daudzums parauga (1 kg) — 

5898 

1. siltuma dala koksā . . 3903 kcal = 66,18% 

2. siltuma dala darvā . 

3. siltuma dala gāzē . . 

. 569 „ 

. 

1172 

„ 

= 9,65% 

= 

19,87% 

95,70% 

k c a 1 = 

Labākai pārskatāmībai un salīdzināšanai sakopoju savu pa- 

raugu destillācijas rezultātus (ar Dolch'a aparātu; sk. 20., 21., 22., 

25., 27., 29. tab.) sekojošā 30. tabulā. Tā kā visi iznākuma rezul- 

tāti attiecināti uz destillēto paraugu svaru, to var nosaukt par vielu 

bilanci. 

No 30. tab. redzams, ka tīrkoksa vismazāk dod B paraugs, tam 

seko A paraugs, un visvairāk dod lignīts. Turpretim vismazāk dar- 

vas dod A paraugs, tam seko lignīts, bet visvairāk dod B paraugs. 

Gāzes vismazāk dod lignīts, tam seko A paraugs, un visvairāk dod 

B paraugs. 

Siltuma bilances pārskatāmībai un salīdzināšanai starp dažā- 

diem paraugiem sakopoju destillācijas rezultātus (salīdz. 289., 292., 

294., 296. un 298. lpp.) kopējā 31. tabulā. Skaitļi, kā jau minēts, 

attiecas uz absolūti sausiem paraugiem (31. tabulu skat. 301. lpp.). 

No 31. tabulas redzam, ka siltuma daļa koksā un gāzē 

ir vis- 

mazākā B paraugam, kas turpretim uzrāda vislielāko siltuma daļu 

darvā (salīdz, vielu bilanci 30. tab.). 

30. ta 

Vielu bilances

62,43 3,45 7,52 15,12 8,08 

31. tabula. 

Siltuma bilances kopsavilkums. 

d) Bitumenu noteikšana. 

Bitumenu vielas atdala no brūnoglēm, tās ekstrahējot ar šķī- 

dinātājiem. legūto bitūmenu īpašības un daudzums stipri svārstās 

un ir atkarīgi no šķīdinātāja un ekstrahēšanas veida. Tādēļ arī 

bitūmenu definīcijas ir dažādas. Erdmann's 47 apzīmē par bitume- 

niem visas verdošā benzolā šķīstošās vielas. Par bitūmeniem sauc 

arī visas sastāvdaļas, kas ogļu destillācijā dod darvu, ūdeni un 

gāzes. Ir arī vēl citi definējumi. W. Fuchs's 23 

(172. lpp.) saka, ka 

vispareizāk būtu par bitūmeniem apzīmēt tās samērā viegli kūsto- 

šās ogļu sastāvdaļas, kas iegūstamas ekstrahēšanā ar organiskiem 

šķīdinātājiem. 

Kā šķīdinātāji ir lietoti benzīns, benzols, Chloroforms, etilalko- 

hols, amilalkohols, acētons, etilesters, piridīns, anilīns v. c. Jāpie- 

zīmē, ka daži šķīdinātāji, kā, piem., piridīns 

un anilīns v. c. šķīdina 

arī humīnskābes. Technikā parasti ekstrahē ar benzolu, 

laborātorijā visbiežāk ņem ogļu izmēģināšanai. Fuchs's 23 

bula. 

kopsavilkums. 

301 

ko arī 

(173. lpp.)

302 

aizrāda, ka ir lietderīgi tīra benzola vietā ņemt benzola un alkohola 

maisījumu 1:1, jo pētījumi rādījuši, 

ka tāds maisījums dod 20—25% 

vairāk ekstrakta kā benzols viens pats. Saviem izmēģinājumiem 

tādēļ ņēmu benzola un alkohola maisījumu 

paraugus parastā 

1:1 un ekstrahēju savus 

kārtā Soksleta aparātā. Ekstrahēšanu turpināju 

24 stundas. Rezultāti sakopoti 32. tabulā. 

Pāriešot tīroglē iegūti no: 

A parauga 

B parauga 

lignīta — 

32. tabula. 

— 3,14% 

bitūmenu 

— 5,44% 

3,04% 

Rezultāti rāda, ka mūsu brūnogles satur maz bitūmenu un ne- 

der ekstrahēšanai. Vācijas destillācijas ogles (Schwelkohle) satur 

5—10%, retāk pāri par 15% bitūmenu. 

c) Humīnskābju noteikšana. 

Humīnskābju daudzums oglēs ir ļoti raksturīgs. 

vecuma noteikšanai un arī brūnogļu atšķiršanai 

Tas noder to 

no akmeņoglēm. 

Humīnskābju noteikšanai lieto vairākas metodes. W. Fuchs's 48 

pa- 

svītro vecāko metožu empīrisko raksturu un to nepilnības 

ar priekšlikumu 

un nāk 

atrisināt šo jautājumu ar humīnskābju daudzumu 

noteikšanu. Viņš aizrāda, ka uz F. Fischer'a un fi. Schrader'a pē- 

tījuma pamata modernā ogļu ķīmija pieņem, ka brūnogles pēc sa- 

vas uzbūves nav vēl tik tālu attālinājušās 

no tām stādu atliekām, 

no kurām tās cēlušās, kā akmeņogles. Tādēļ jaunākie pētījumi 

brūnogles ierindo ogļu rašanās gaitā galvenā kārtā humīnskābju 

stāvoklī, bet akmeņogles humīnu stāvoklī. Ja kādas ogles satur 

maz vai nemaz humīnskābes, tās pieskaitāmas akmeņoglēm; ja 

tās, turpretim, satur galvenā kārtā humīnskābes, tad tās jāpie- 

skaita brūnoglēm. 

Humīnskābju noteikšanai Fuchs's izmanto F. Fischer'a un sa- 

vus novērojumus, ka brūnogles satur humīnskābes kā brīvā, tā arī

303 

sāļu veidā. Humātiem ir permūtīta raksturs, t. i. tie saskaroties ar 

citu metallu neutrāliem sāls šķīdumiem viegli apmaina savu metallu. 

Pamatojoties uz novērojumiem, ka brīva humīnskābe izspiež 

no kalcija acētāta šķīduma brīvu etiķskābi un ka humātiem ir permūtīta 

raksturs, Fuchs's izveido šādu izmēģinājuma gaitu. 

A. Nosvērtu ogļu paraugu krata ar noteikta satura kalcija 

acētāta šķīdumu. Viņš pieņem, ka norit šādas reakcijas. 

— fīum. nozīmē humīnskābes nezināmo radikālu. Ja ar humīnskābi 

nātrija vietā ir saistīts kāds cits metalls, izņemot kalciju, 

reakcija norit analogi 2. nolīdzinājumam. Nosakot pēc 1. nolīdzinājuma 

radušos etiķskābi kratīšanas filtrātā, var aplēst brīvo humīnskābi. 

Nosakot filtrātā kalcija satura samazināšanos, var aplēst 

ar kalciju nesaistīto, sāļu veidā esošo humīnskābi, ņemot, zināms, 

vērā pirmatnējā kalcija satura samazināšanos sakarā ar 1. nolīdzinājumu. 

B. Nosvērtu ogļu paraugu 

krata ar noteikta satura nātrija 

acētāta šķīdumu. Norit 1. reakcija un vēl 3. reakcija. 

Nosakot pec 

ša nolidzinajuma filtrata radušos kalciju, var aplēst 

ogļu kalcija humātu. 

1,31 

Brīvas un saistītas humīnskābes summa akmeņogles nepārsniedz 

5%, bet brūnogļu sausnē reti kad ir zem 60%. 

33. tabula.

304 

Noradot uz Fuchs'a oriģināldarbu, tuvāk nepakavešos pie ap- 

lēšanas gaitas. 

Salīdzināšanai noteicu parallēli humīnskābi kalēju oglēs no 

„lorkshire district'a", brūnogļu briketē „Ilse", Ploču purva kūdrā, 

lignītā un Meldzeres brūnogļu B paraugā. 33. tabulā ir uzrādīti 

manu izmēģinājumu rezultāti. 

Meldzeres brūnogļu vieta kurināmo klasifikācijā. 

Schēmatiska izrokamo kurināmo ierindošana kūdrā, brūnoglēs, 

akmeņoglēs un antracītā atduras uz zināmām grūtībām, jo 

šo iz- 

rakteņu pārejas veidi stipri līdzinās viens otram. Tādēļ grūti no- 

vilkt robežu starp 

brūnoglēm 

vecu kūdru un jaunām brūnoglēm un vecām 

un jaunām akmeņoglēm. Lielākā daļa cieto kurināmo 

klasifikācijas ņem par pamatu kurināmo vienkāršāk nosakāmās ķī- 

miskās un praktiski techniski svarīgākās īpašības, kā piem. Gru- 

ner'a klasifikācija. Nepakavēšos pie plašās literātūras par ogļu kla- 

sifikācijas paņēmieniem, bet mēģināšu šeit uz esošo pētījumu pa- 

mata noskaidrot Meldzeres brūnogļu vietu ogļu rašanās (Inkoh- 

lung) pakāpju garajā rindā. 

G. Stadn i ko v 549s 49 

kūdru, brūnogles 

saka, pēc ķīmiskā vecuma mēs atšķiram 

un akmeņogles. Kūdra ir mazāk vai vairāk ūdens 

ietvērējs maisījums, kas satur bitūmenus, humīnskābes un tās šālis, 

dažādus citus stādu materiāla sadalīšanās produktus un vēl nesa- 

dalītus stādu elementus (lapas, kātus, saknes, skujas). Brūnogles 

ir humīnskābju, tās sāļu, anhidridu un bitūmenu maisījums; brūn- 

ogles krāso sakarā ar savu humīnskābju 

šķīdumus brūnā krāsā. 

saturu sārmainus ūdens 

Akmeņogles ir organisko skābju, bitumenu un huminvielu dziji 

gājušas pārvērtības produktu maisījums. 

svērts, 

Stadnikovs 50 noraida tās kūdras definīcijas, kurās nav uz- 

ka kūdra arvien satur nesadalītas stādu elementu atliekas, 

pēc kurām to var viegli atšķirt 

Gothan's 23 

no brūnoglēm. 

(147. lpp.) apzīmē brūnogles kā ogles ar zemes ir- 

denu līdz cietai struktūrai, ar, bez spīduma, līdz spīdīgam lūzumam, 

kuru krāsa pa lielākai daļai ir brūna, 

Kūdras atšķiršanai 

schek's 28 

ar spīdīgu lūzumu, melna. 

no brūnoglēm Gothan's, Pietzsch's un Petra- 

(147. lpp.) min šādas pazīmes:

50-60 5-7 30-40 1-4 0,2-2 

1) 

Kūdra ir redzamas ļoti daudz šķiedru un audu daļas, brūn- 

oglēs to nav nemaz vai ir ļoti maz. 

izspiest, 

2) No svaigi 

3) 

mēm. 

raktas kūdras var ar mazu spiedienu (dure) ūdeni 

no brūnoglēm to nevar. 

Kūdru var rakt ar duršanu (lāpstu), brūnogles nevar. 

Jautājuma izšķiršanai ir vajadzīgas vismaz divas no šīm pazī- 

Meldzeres brūnoglēs 

mentu atliekas, 

nav redzamas ne nesadalītas stādu ele- 

ne ari šķiedru un audu daļas. No Meldzeres brūn- 

oglēm nevar ar vāju spiedienu izspiest ūdeni, un to rakšanai jā- 

lieto kaplis (Lielausis). To lignīta saturs ir samērā liels, 

tam ir spīdīgs lūzums ar melnu krāsu. 

un lignī- 

Visas šis pazīmes runa par to, ka Meldzeres brūnogles pieskai- 

tāmas brūnoglēm. To apstiprina arī daudzi citi manā darbā iegūtie 

dati. 

Svaigi izrakta kūdra parasti satur 85—90% ūdens, svaigi iz- 

raktas brūnogles — 

30—60% 

ūdens. Svaigu Meldzeres brūnogļu 

kopējais ūdens saturs ir 42,2%. Gaisa sausuma kūdras ūdens saturs 

ir 15—25%, gaisa — 

sausuma brūnogļu 

10—15% 

(Fuchs's). Gaisa 

sausuma Meldzeres brūnogļu maksimālais ūdens saturs ir 11,36%. 

tīrogles 

Salīdzinot sekojošā 34. tabulā uzrādīto Meldzeres brūnogļu 

sastāvu un W. Fuchs'a 23 

brūnogļu sastāvus, arī jānāk pie tā paša slēdziena. 

Tīrogļu 

34. tabula. 

(418. lpp.) minētos kūdras un 

sastāvs procentos. 

Par brūnoglēm tās uzskatāmas ari tādēļ, ka to tīrogles virsējā 

siltumspēja 5748—6127 kcal/kg ir lielāka par tīrkūdras virsējo sil- 

tumspēju (pēc Stadnikova 5000—5700 kcal/kg). 


305

306 

Ogļu rašanās (Inkohlung) pakāpes skaitliskai noteikšanai W. 

Fuchs's 23 

(429. lpp.) 

dex), ko aplēš pēc šādas formulas: 

— 0,36, 

Ogļu 

norāda uz Wieluch'a ogļu indeku (Kohlenin- 

... 

. 

indeks rX 

= 1 

2.10 + 42H +3N 

— 

~~Jc 

C, H, N un 0 ir šo elementu procenti tīrogles sastāvā. 

Pēc Wieluch'a kūdrai, bitūmeniem un humīnvielām X = 0,02 — 

brūnoglēm 0,38 — 

0,50 un akmeņoglēm 0,50 

— 0,98. 

Aplēšot pēc Wieluch'a formulas manu paraugu ogļu indekus, 

dabūju šādus rezultātus: 

Paraugam A X = 0,42 

Lignītam X — 

B X = 0,36 

0,42. 

Šie skaitli rāda Meldzeres brūnogļu piederību brūnoglēm, ko 

apstiprina arī viss augstāk sacītais. 

Ka Meldzeres brūnogles nav ierindojamas akmeņogļu grupā, 

redzams no augstāk minētajiem skaitļiem. 

To mitrums ir lielāks 

par vidējo akmeņogļu mitrumu, to tīrogles oglekļa saturs mazāks 

un arī tīrogles virsējā siltumspēja ir mazāka par akmeņogļu oglekļa 

saturu un siltumspēju. To apstiprina arī Wieluch'a ogļu indeks, kā 

arī lielais humīnskābju saturs 65,23%, kas akmeņoglēs nepār- 

sniedz 5%. 

KOPSAVILKUMS. 

Iztirzājot šai darbā agrākos ģeoloģiskos 

un ķīmiskos pētījumus 

par Kurzemes brūnoglēm, ir konstatēts, ka šiem pētījumiem pa lie- 

lākai daļai ir nejaušs raksturs un ka tie nav sistēmatiski līdz galam 

izdarīti. Sakarā ar to arī slēdzieni par to krājumiem un īpašībām 

ir nepilnīgi. 

Izmēģināju Kurzemes Meldzeres rajona brūnogles, kuras var 

apzīmēt uz agrāko un manu pētījumu pamata par vienīgām acu- 

mirklī mums zināmām brūnoglēm Kurzemē. Daži līdz šim par 

brūnoglēm apzīmētie izrakteņi ir tagad noteikti kā veca, intergla- 

ciāla kūdra, bet par 

citiem trūkst vēl pētījumu. 

Daži pētnieki norāda, ka nepilnības 

vai neuzrādīto izmēģinā- 

jumu metožu dēļ daudzi literātūrā sastopami dati nav pilnīgi iz- 

mantojami. 

Lai turpmākie pētnieki varētu salīdzināt savus darba rezultā- 

tus ar manējiem, biju spiests 

savā darbā plašāk novērtēt dažādas

izmēģinājumu metodes un tās darba gaitā noteikti uzdot. Tas at- 

tiecas īpaši uz mitruma, 

un elementāranalizi. 

koksa un destillācijas produktu noteikšanu 

Izpētījot 10 gadu brīvā gaisā stāvējušās Meldzeres brūnogles, 

konstatēts, ka arī šeit novērojama jau pazīstamā parādība, ka ogles 

gaisā stāvot top mazvērtīgākas, t. i. samazinās to oglekļa un ūdeņ- 

raža saturs un siltumspēja. Šai gadījumā atrasts, ka brūnogļu tīr- 

ogles siltumspēja samazinājusies par apm. 20%. Lietojot izmēģi- 

nājumos vēl maz ieviesušos ogļu 

tos, šķidros 

masas kvantitātīvu sadalīšanu cie- 

un gāzējādos produktos destillācijā ar Dolch'a aparātu, 

ir rādīti šo produktu daudzumi, kā ari visa brūnogļu siltuma dau- 

dzuma sadalīšanās atsevišķos produktos. Tas rāda ceļu racionālai 

techniskai brūnogļu izmantošanai. 

No šiem pētījumiem arī redzams, ka Meldzeres brūnogles sava 

mazā ūdeņraža 

satura un mazā darvas iznākuma dēļ nav pieskai- 

tāmas sapropēla brūnoglēm, kā agrāk domāja (M. Glazenaps), bet 

ir humus brūnogles. 

Nav izslēgts, ka Meldzeres brūnogles satur, tāpat kā daudzas 

citas humus brūnogles, niecīgus sapropēla daudzumus, uz ko it kā 

norāda B parauga izmēģinājumu rezultāti ar savu lielāko ūdeņraža 

saturu un darvas iznākumu, nekā to redzam A paraugā un īstajā 

humus brūnogļu pārstāvī — 

lignītā. 

Pētījumu rezultāti ari ar diezgan lielu pārliecību pierāda, ka 

Meldzeres rajona brūnogles nav pieskaitāmas kūdrai, bet brūn- 

oglēm. 

Uz jautājumu par Meldzeres brūnogļu izmantošanas iespējām 

nav viegli dot atbildi. Brūnogļu sastāvs un īpašības, kas šai darba 

pētītas, 

ir tikai viens šā jautājuma izšķīrējs faktors. 

Šai darbā jau minēts, 

ka techniski ir pilnīgi iespējams Meldze- 

res brūnogles uzlabot, atdalot sērdzelzi un citas minerālvielas, un 

izmantot tās kā kurināmo. Tās var izlietot ne tikai kurināšanai, bet 

sakarā ar jaunākiem pētījumiem arī par izejas materiālu dažādu 

vērtīgu 

vielu ražošanai. 

Beigās vēl 

jāmin brūnogles kā vērtīgs mēslošanas līdzeklis 

lauksaimniecībā. F. Fischer's un R. Lieske 1932. g. nāk uz savu 

pētījumu pamata „Kaiser Wilhelm — 

Mülheim — 

Ruhr" 

Institut'ā 

für Kohlenforschung 

un parauglauku praktiskiem izmēģinājumiem pie 

slēdziena, ka tuvākā nākotnē brūnoglēm 

vai vēl labāk to humīn- 

skābēm preparētā veidā būšot svarīga loma lauksaimniecībā. 

20* 

307

308 

Praktiska dzīve Meldzeres brūnogļu izmantošanas jautājumu 

izšķirs ne tik daudz techniskās iespējamības, kā saimnieciskie ap- 

lēsumi. Pēdējie ir atkarīgi no daudziem faktoriem, no kuriem mi- 

nēšu tikai dažus, kā piem. brūnogļu gultnes lielumu, izrakšanas un 

varbūtējas brūnogļu uzlabošanas pašizmaksu, satiksmes ceļus un 

īpaši kurināmā un citu no brūnoglēm izgatavojamo preču tagad tik 

loti svārstīgos tirgus apstākļus. 

Sava darba mēģināju noskaidrot daju no visas šo jautājumu 

virknes, cerēdams griezt arī citu pētnieku vērību uz Meldzeres 

brūnoglēm. Kopējie pētījumu rezultāti mums 

pārskatu un novērtējumu par 

lai vajadzības gadījumā droši varētu stāties pie 

lesniegts fakultātei 1936. g. 23. maijā. 

389 (1920). 

varēs dot pilnīgāku 

vienu no mūsu derīgiem izrakteņiem, 

Literatūra. 

tā izmantošanas. 

1. M. Glasenaps. Latvijas mineraliskās vielas. Ekonomists 13. 386, 

2. E. Rozenšteinsun Z. Lancmanis. Latvijas derīgo izrakteņu 

pētīšana un izmantošana. Ekonomists 23, 24 (1932). 

3. Franz Fischer. Ziele und Ergebnisse der Kohleforschung. Brenn- 

stoff-Chemie 229 (1921). 

4. Vansovičs. Gornij žurnal. VIII. 48—49; 57 (1827). 

5. C. Grewingk. Geologie von Liv- und Kurland. Archiv für die Na- 

turkunde Liv-, Est- und Kurlands. Erste Serie. 11. 679, 688 (1861). 

6. Prof. Dr. E. Krau s. Studien zur ostbaltischen Geologie. Korrespon- 

denzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga 1927. IV. Über die tertiären Braun- 

kohleablagerungen in Südkurland. 35, 56 (1927). 

7. 1. c. 689 (C. Grewingk. Geologie v. Liv- und Kurland). 

8. G. v. Helmersen. Bericht über die in den Jahren 1872 bis 1876 in 

den Gouvernement Grodno und Curland ausgeführten geologischen Untersuchun- 

gen zur Kenntnis der dort vorkommenden mineralischen Brennstoffe. — 

de l'academie imperiale des sciences de St. Pētersbourg. 23, 177 (1877). 

Bulletin 

9. A. Lielau s i s. Kurzemes brūnās ogles. Ekonomists Nr. Nr. 5, 6 237— 

238 (1933). 

10. Stud. ehem. M. Skuja. Diplomdarbs. Kurzemes brūnogļu sastāvs un 

īpašības. 1925. 

11. P. Galen ieks. Interglaciāls kūdras slānis pie Dēseles Lejniekiem. 

Kurzemē. Latvijas ūniversitātes raksti XII. 565.—574. (1925). 

(1931). 

12. J. Gailītis. Ģeoloģiskie darbi 1930. gadā. Ekonomists Nr. 17. 607. 

13. J. Eiduks. Latvijas derīgie izrakteni. N. Malta. P. Galenieks. Lat- 

vijas zeme, daba un tauta. I. 523 (1935).

1933. 

14. Erdmann, M. Dolch. Die Chemie der Braunkohle. 49 (1927). 

15. W. Thör n e r. Chem. Zeit. 29, 744 (1905). 

16. M. Dolch. Brennstofftechnisches Praktikum. 50. (1931). 

17. H. Sträche u. R. Lant. Kohlenchemie. 436. (1924). 

18. DIN Deutsche Normen. Prüfung von Brennstoffen. DVM 3721. März 

19. M. Prīmanis. Pareizu izmēģinājumu rezultātu iegūšana laborātori- 

jās. Ekonomists Nr. 3. (1930). 

20. M. Huybrechts. Comptes rendus de la VI Conference internatio- 

nale de la chimie. 320—370. Bucarest. 1928. 

21. P. Schläpfer. Angew. Chemie. 27. I, 52 (1914). 

22. M. Dolch, E. Föch m ü 11 e r und H. David. Chem. Apparatur. 

XVI. 13. 14. 

23. Walter Fuchs. Die Chemie der Kohle. 411. (1931). 

24. B. Rassow u. A. Reckeier. Angew. Chemie. 14, 266 (1932). 

25. R. de Benedetti. Beitrag zur Normung der Analysenmethoden 

fester Brennstoffe. II Weltkraftkonferenz. 1930. Section 33. Bericht Nr. 396. 

26. F. Weis s e r. Chem. Zeit. 36, 758 (1912). 

27. F. Foer s t e r u. W. Geis 1 e r. Angew. Chemie. 35, 193 (1922). 

28. Ed. Donath. Die Verfeuerung d. Mineralkohlen. 58 (1924). 

29. M. Dolch u. E. Pöch m ü 11 er. Feuerungstechnik. XVIII. Nr. 15/16. 

30. D. Aufhäuser. Brennstoff und Verbrennung. 12 (1926). 

31. F. Muh ler t. Der Kohlenschwefel. Halle (1930). 

32. J. Stokl a s a. Die Beschädigungen der Vegetation durch Rauchgase 

und Fabrikexhalationen. Berlin, 

Wien (1923). 

33. W. Feld. Angew. Chemie. 24, 97 (19.11). 

34. O. Brunck. Angew. Chemie. 18, 1560 (1905). 

35. A. Ho 11ige r. Angew. Chemie. 22, 436 (1909). 

36. R. Lant und E. Lant-E kl. Brennstoffchemie. 21, 330 (1921). 

37. F. Foerster u. J. Probst. Brennstoffchemie. 23, 357 (1923). 

38. Gatt er mann. Die Praxis d. anorg. Chemikers. 96. (1910). 

39. H. ter Meulen. Ree. Trav. chim. Pays-Bas. 37, 509 (1922). 

40. F. Schuster. Brennstoffchemie. 6, 1 (1925). 

41. DIN, DVM 3721. Prüfung von Brennstoffen. (1931). 

42. DIN, DVM 3725. Prüfung von Brennstoffen. (1933). 

43. F. Fisc h e r, W. Sehne i d e r und A. Schellenberg. Abh. Kohle. 

5, 76 (1920). 

44. F. Fischer. Brennstoffchemie. 2, 225 (1921). 

45. M. Dol c h. Montanistische Rundschau. XXV. Nr. 1 (1933). 

46. Dietz, Gruenert und Noack. Brennstoffchemie. V, 33 (1924). 

47. Erdmann. Angew. Chemie. 34, 309 (1921). 

48. W. Fuchs. Brennstoffchemie. 8, 337 (1927). 

49. G. Stadnikoff. Proishoždeuije uglei i oefti. 211. (1931). 

50. G. Stadnikoff. Neuere Torfchemie. 3. (1930). 

309

Forschungen über die Braunkohle des Gebietes 

Meldzere in Kurzeme (Kurland). 

Von M. Priman. 


Wenn man alle früheren geologischen und chemischen For- 

schungen über die Braunkohle von Kurzeme kritisch betrachtet, so 

stellt es sich heraus, daß sie meistenteils zufälliger Art sind und 

nicht systematisch zu Ende geführt wurden. Deshalb sind auch die 

Schlüsse über die vorhandenen Vorräte und die Eigenschaften die- 

ser Braunkohle mangelhaft. 

In der Einleitung 

seiner Arbeit schildert der Verfasser die ge- 

schichtliche Entwickelung der Forschung der Braunkohle von Kur- 

zeme, die von Wansowitsch, C. Grewingk, G. v. Helmersen im XIX 

und E. Kraus u. a. im XX Jahrhundert ausgeführt worden sind. 

Ausführlicher sind die neuesten geologischen Untersuchungen des 

Berg-Ingenieurs A. Lielausis (1920—1921) besprochen worden, und 

es werden auch die vom Verfasser ausgeführten chemischen Unter- 

suchungen der von A. Lielausis gesammelten Braunkohlemuster mit- 

geteilt. 

Um den bis dahin nicht bekannten Wassergehalt der natürlichen 

Braunkohle festzustellen, wurden vom Verfasser 1931 in Meldzere 

Muster vom Braunkohlelager entnommen. Diese Muster dienten 

auch als Ausgangsmaterial für die weiteren Untersuchungen, weil 

die Muster von A. Lielausis (1920—1921) 

im Laboratorium im luft- 

trockenen Zustande und nach längerem Stehen an der Luft 

eingeliefert wurden. Die entnommenen Proben wurden geteilt: die 

obere, härtere Schicht ist mit A und die untere, weichere Schicht 

mit B bezeichnet. 

Die Braunkohle von Meldzere gehört zu den Lignit-Erdbraun- 

kohlen. Sie enthält viele kleinere und größere Lignitstücke mit 

deutlicher Holzstruktur. Die ausgesuchten reinen Lignite sind 

besonders untersucht worden.

Die in der Fachliteratur angeführten Untersuchungsergebnisse 

der Braunkohleforschung sind oft nicht vergleichbar, weil sie nach 

verschiedenen, oft nicht genau angegebenen Methoden ermittelt 

worden sind. Diese Tatsache wird auch von W. Fuchs bestätigt. 

Aus diesem Grunde hat der Verfasser es für zweckmäßig gehalten, 

die in dieser Arbeit angewandten Methoden genau zu beschreiben. 

Das spezifische Gewicht der natürlichen Braunkohle wurde auf 

1,3—1,4 festgestellt, das Volumgewicht — 

1,03—1,04. 

Letzteres 

wurde im Apparat von Dolch u. liaschek ermittelt, wobei der Ap- 

parat dadurch für die Arbeit handlicher gemacht wurde, daß man 

als Verschluß statt Glasplatten mit Glasplatten ausgelegte Metall- 

schieber verwandte. (Vergl. Abb. Nr. 1.) 

36,43%. 

A — 

11,36% 

Die Grubenfeuchtigkeit beträgt für A — 

— 

34,78% und für B 

Das hygroskopische Wasser wurde nach Dolch bestimmt (für 

und für B —8,08%), woraus der Wassergehalt der 

natürlichen Braunkohle für A — 

42,2% 

und für B — 

berechnen läßt. Aus den Tab. 6 und 8 ist zu ersehen, 

wasserfreien Proben enthalten: 

41,57% 

A B 

Mineralische Bestandteile 27,81% 43,41% 

Qlührückstand (Asche) 24,96% 42,97% 

Differenz 2,85% 0,44% 

sich 

daß die 

Es wird auch eine Analyse der Aschen (Tab. 9) und deren 

Schmelzpunkte angegeben (nach M. Dolch und E. Pöchmüller). 

Tab. 10 zeigt den Schwefelgehalt der lufttrockenen Proben: 

A B 

Sulfat-Schwefel 0,42% 0,22% 

Pyrit-Schwefel 5,30% 2,32% 

Organischer Schwefel 0,62% 0,52% 

Qesamt-Schwefel 6,34% 3,06% 

Der Gehalt an Reinkohle in lufttrockenen Proben und deren 

Zusammensetzung 

ist aus den Tab. 13 und 14 zu ersehen. 

Bei der Berechnung dieser Zahlen wurden die Feuchtigkeits- 

bestimmungen nach Dolch und der entsprechende Gehalt an mine- 

ralischen Bestandteilen zugrunde gelegt. 

311 

Die Heizwerte der Proben in feuchtem, lufttrockenem und 

wasserfreiem Zustande und auch der Reinkohle sind in der Tab. 15

312 

angegeben. Der Gehalt an flüchtigen Bestandteilen, nach Muck 

bestimmt, 

ist in der Tab. 16 angeführt und ergibt für Reinkohle fol- 

gende Zusammensetzung: 

A 

B 

Lignit 

Reinkoks 55,6% 52,3% 55,9% 

Brennbare flüchtige Bestandteile 44,4% . 

47,7% 44,1% 

Die Resultate der Destillation in der AI-Retorte nach Fischer 

findet man in der Tab. 17. 

Die quantitative Aufteilung der Kohlenmasse in feste, flüssige 

und gasförmige Produkte wurde nach M. Dolch ausgeführt. Die 

Ergebnisse dieser Aufteilung sind aus der Tab. 30 zu ersehen. Die 

sich daraus ergebende Wärmebilanz für die Wärmeanteile im Koks, 

Teer und Gas gibt die Tab. 31 wieder. 

Die Menge des Bitumens (Alkohol-Benzol 1:1), berechnet auf 

Reinkohle, ergab für 

A — 

B — 

3,14% 

3,44% 

Lignit 3,04%. 

fiuminsäuren wurden nach W. Fuchs bestimmt; die gefundenen 

Werte sind in Tab. 33 zu finden. 

Aus den physikalischen Eigenschaften und der chemischen Zu- 

sammensetzung der Braunkohle von Meldzere ist es ersichtlich, 

daß sie zu den Lignit-Erdbraunkohlen gehört. Fälschlicherweise 

sind früher zur Braunkohle auch einige, in der Nähe von Meldzere 

liegende, interglaziale Torflager gerechnet worden. 

Die Braunkohle von Meldzere kann nicht, wie es früher einige 

Forscher angenommen haben, als Faulschlammkohle gelten, son- 

dern sie muß auf Grund ihres geringen H-Gehaltes und der klei- 

nen Teerausbeute zu den Humuskohlen gezählt werden. 

Aus den Untersuchungsergebnissen der Braunkohle von Mel- 

dzere kann man folgern, daß sie zu den niederwertigen Braunkohlen 

gehört. Damit ist aber nicht gesagt, daß sie als Feuerungsma- 

terial nicht verwendbar wäre. Wir finden in der einschlägigen Li- 

teratur viele Beispiele, daß ähnliche Braunkohlen unter gegebenen 

Verhältnissen in großen Mengen zur Wärmeerzeugung verwandt 

werden. 

Für besondere Zwecke kann man die Braunkohle veredeln, und 

die moderne Technik stellt uns dafür eine ganze Reihe 

von Möglich-

keiten zur Verfügung. 

ben, 

Da die neuesten Forschungen bewiesen ha- 

daß die Braunkohle als Ausgangsmaterial für die Herstellung 

vieler wertvoller Stoffe verwandt werden kann, sind der Braun- 

kohle von Meldzere auch neue Verwendungsmöglichkeiten gegeben. 

Wie überall, so werden auch für die praktische Verwendung 

der Braunkohle von Meldzere nicht die technischen Möglichkeiten, 

sondern es wird die wirtschaftliche Berechnung entscheidend sein. 

Diese ist von vielen Umständen abhängig, wie z. B. von den schwan- 

kenden Marktpreisen der Kohle und ihrer Erzeugnisse, der Größe 

und Lage des Braunkohlenlagers, den Selbstkosten der Gewinnung 

u. s. w. 

Wie schon einleitend gesagt wurde, sind die geologischen Un- 

tersuchungen des Braunkohlengebietes von Meldzere leider noch 

nicht systematisch durchgeführt, 

wodurch eine Kalkulation über die 

Braunkohlegewinnung unmöglich ist. Im laufenden Jahre (1936) 

wird nun dieses Braunkohlengebiet, das laut früheren geologischen 

Untersuchungen auch Kreide und feuerfeste Tone unter und über 

der Braunkohle führen soll, systematisch untersucht. 

Hoffentlich wird diese wertvolle Arbeit zu Ende geführt werden 

und uns ein abgeschlossenes 

Bild über den praktischen Wert dieses 

bis jetzt in Lettland einzig bekannten Braunkohlelagers geben. 

313

levads 

SATURA RĀDĪTĀJS. 

Vēsturisks pārskats par Kurzemes brūnogļu pētījumiem 231 

Lapp. 

Eksperimentālā dala 240 

1. Paraugu sagatavošana. īpatnējā svara un tilpuma svara noteikšana 

2. Ķīmiskā analizē 243 

a) Ūdens satura noteikšana 243 

b) Karsēšanas atlikuma (pelnu) un minerālvielu noteikšana . . . 

229 

240 

247 

c) Sēra satura noteikšana 256 

d) Elementāranalize 259 

c) Organiskā masa un tās sastāvs 262 

3. Siltumspējas noteikšana 263 

4. Organiskās masas pētīšana 267 

a) Koksa un gaistošo vielu noteikšana (immediātanalize) .... 

267 

b) Ogļu masas sadalīšana ar karsēšanu cietos, šķidros un gāzējādos 

produktos (F. Fischer'a metode) 269 

c) Ogļu masas kvantitātīva sadalīšana ar karsēšanu cietos, 

šķidros un gāzējādos produktos (M. Dolch'a metode).... 276 

d) Bitūmenu noteikšana 301 

c) Humīnskābju noteikšana 302 

Meldzeres brūnogļu vieta kurināmo klasifikācijā .... 

... 304 

Kopsavilkums 306 

Literātūra 308 

Forschungen über die Braunkohle des Gebietes Meldzere in Kurzeme (Kur- 

land). Zusammenfassung 310 

Satura rādītājs 314



ĶĪMIJAS 

FAKULTATS SERIJA III, 7. 

Par Knēvenagela „acētonanila" merkurēšanu. 

Pauls Kalniņš. 

Iepriekšējs ziņojums. 

Ar acētona un anilīna kondensācijas produktu, tā saukto Knē- 

venagela „acätonanilu" 1 

par 

, 

kuru Redelīns un Turms2 uzskata 

dihidrochinolīna derivātu, bet kura īpašības labāk izteic a-izo- 

propēnil- p-metīl-indolīna formula3 

, 

izdarījām merkurē- 

šanu. Savienojums ļoti viegli merkurējas. Salejot „acetonanila" šķī- 

dumu atšķaidītā sērskābē ar merkuriacētāta šķīdumu atšķaidītā 

etiķskābē, momentāni parādās tumšsarkana krāsa, un pēc dažām 

minūtēm izdalās tumšdzeltānas amorfas nogulsnes lielā daudzumā. 

Šīs nogulsnes satur kādu dzīvsudraba savienojumu. Kristalliskā 

veidā šo savienojumu neizdevās iegūt; tas bija samērā nestabils. 

Viena no šā savienojuma raksturīgākām īpašībām ir šķīšana etiķ- 

skābē un skudrskābē ar intensīvu sarkanvioletu krāsu. Ja to ap- 

strādāja ar fosforpaskābi, tad ieguva kādu bazi ar chinolīniem rak- 

sturīgo smaku. 

nīgi 

„Acētonanila" merkurēšanu izdarot ledusetiķī, ieguva kādu pil- 

baltu dzīvsudraba savienojumu, ko izdevās dabūt arī kristal- 

liskā veidā, jo tas bija stabilāks un to varēja labi tīrīt. Arī tas ļoti 

labi šķīda etiķskābē un skudrskābē ar sarkanvioletu krāsu. Viegli 

notika šā savienojuma sadalīšanās, sevišķi strādājot ledusetiķa šķī- 

dumā. Tad izdalījās merkuroacētāts. Vielas molekulāro svaru neiz- 

devās noteikt. Empīriskais 

Ci2Hi2NHg4(OCOCH :!)S. 

sastāvs atbilst puslīdz labi formulai 

Aplēsts 63,31% Hg; 20,83% C; 2,13% H; 1,10% N. 

Atrasts 63,47% Hg; 19,60% C; 2,20% H; 1,15% N. 

X E. Knoevenagel, Ber. 54, 1722 (1921). 

2 G. Reddelien und A. Thurm, Ber. 65, 1513 (1932). 

3 

Paul Kalniņ, Lieb. An. 523, 118 (1936).

316 

Ka savienojums 

satur nevis četras, bet piecas etiķskābes gru- 

pas, uz to nepārprotami norāda skābekļa procents analizē: 

Aplēsts 12,62%. 

Atrasts (netieši) 13,52%. 

Liekas, ka viena etiķskābes molekula var viegli atdalīties, do- 

dot savienojumu ar 66% Hg, un ka beidzamais savienojums 

kal viegli uzņemt etiķskābes molekulu. 

Metīlētais „acētonanils" 4 

var at- 

ar merkuriacētātu etiķskābā šķīdumā 

deva tādu pašu krāsojumu kā „acētonanils", bet hidrētais „acēton- 

anils" 5 

līdzīgos apstākļos 

2 gramus „acetonanila" 6 

nedeva nekādu krāsu efektu. 

Eksperimentālā daļa. 

šķīdināja 25 gramos 10%-īgās sērskā- 

bes, un šim šķīdumam pielēja 60 gramus 10%-īga merkuriacētāta 

šķīduma 5%-īgā etiķskābē. Minētās attiecības bija tādas, ka uz 1 

molu „acētonanila" nāca 1,5 mola merkuriacētāta. Šķīdumus sale- 

jot, tūlīt parādījās tumšsarkana krāsa, un pēc dažām minūtēm iz- 

dalījās tumšdzeltānas amorfas nogulsnes lielā daudzumā. Nogul- 

snes pēc 15 minūtēm nofiltrēja, skaloja ar ūdeni un pēc tam ar 

ēteri, tādējādi tās arī izsausinot. Iznākums 5,5 g. 

Kad iegūto vielu aplēja 

ar etiķskābi (ņemta koncentrēta un arī 

atšķaidīta), tad pēdējā ātri krāsojās violetsarkana. No violetā šķī- 

duma nātrija hidroksids izgulsnēja iedzeltānas nogulsnes, kuras 

etiķskābe atkal šķīdināja ar sārtu krāsu. NaOfl pēc tam izgulsnēja 

tikko manāmi dzeltānas nogulsnes v. t. t. Arvien vairāk atšķaido- 

ties, krāsainums skābā un bāziskā vielājā palika vienmēr vājāks, un 

šī krāsas pavājināšanās notika stipri strauji. Līdzīgi izturējās 

skudrskābē. 

Atšķaidītā sērskābē dzeltānā viela šķīda niecīgos daudzumos 

ar vāju sārtviolētu krāsu, kura tikai ilgākā laikā pieņēma 

to inten- 

sitāti, kāda tai bija etiķskābā šķīdumā. Kad vēl vāji sārtvioletam 

šķīdumam pielēja klāt nātrija hidroksida šķīdumu, tad violetā krāsa 

tapa arvien spilgtāka, un beigās pārgāja tumši violetsarkanā. Lie- 

lāki sārma daudzumi izgulsnēja dzeltānbrūnas nogulsnes. 

4 Skat. Lieb. Arm. 523, 125—126 (1936). 

5 Ber. 55, 2309 (1922). 

6 Par tā pagatavošanu sal. Lieb. Arm. 523, 118—129 (1936).

Etiķskābe, skudrskābē, sērskābe stāvot, šis vielas krāsainie 

šķīdumi ātri zaudēja krāsu, vai arī to pārmainīja. 

Tumšdzeltānā viela, kā to jau norādīja reakcijas iznākums, sa- 

turēja dzīvsudrabu. Tā nekusa, bet karsēšanā pārogļojās. Tā bija 

stipri nestabila. Pat stāvot parastā istabas temperātūrā, tā pār- 

mainījās neilgā laikā. Šo pārmaiņu varēja jau 

viela palika tumšāka. 

no ārienes novērot: 

Dažas dienas stāvējušais dzeltānais produkts jau stipri mazāk 

šķīda etiķskābē, un šķīduma krāsa bija vāji 

sārta. Tāda pati bija 

šās vielas izturēšanās pret skudrskābi. Sērskābē šī viela šķīda 

mazā mērā ar zilzaļu krāsu; koncentrētāki šķīdumi caurejošā gais- 

mā vēl bija tumšsarkani, bet atšķaidīti palika tīri zilzaļi. Kad dzel- 

tānā viela stāvēja vēl ilgāk, tad tā etiķskābē šķīda 

dzeltānbrūnu krāsu un stipri 

etiķi, tad tās izšķīda visas. Atšķaidīts 

vairs tikai ar 

maz. Kad nogulsnes karsēja ar ledus- 

ar ūdeni, šis šķīdums pie- 

ņēma zaļu krāsu, bet nekas neizkrita. Alkohols šo vielu šķīdināja 

niecīgā mērā ar dzeltānbrūnu krāsu. Nedaudz šķīdināja metīletil- 

ketons, benzilalkohols un benzaldehids. īsti labi šķidinātāji bija fe- 

nols un difenilamins. 

Fosforpaskābes reakcija 

ar dzeltāno dzīvsudraba savienojumu. 

• Dzeltāno dzīvsudraba savienojumu ieguva filtrējot reakcijas 

maisījumu jau pēc 15 minūtēm. Nogulsnes skalotas ar ūdeni un 

suspendētas stipri atšķaidītā sērskābē. Šķīda niecīga daļiņa, nokrā- 

sojot šķīdumu vāji sarkanu. Pielejot suspensijai fosforpaskābes 

šķīdumu, 

vēl izkrita baltas amorfas nogulsnes. Sildot nogulsnes 

tapa nedaudz tumšākas, bet tālāk šķīdumu vārot palika atkal gai- 

šākas, un beigās nosēdās liels daudzums baltu nogulšņu. Virs no- 

gulsnēm 

esošais šķidrums bija dzeltāns. 

Dzeltāno šķidrumu pārsātinot 

ar NaOH, izdalījās emulsija, kas 

ļoti ātri pārvērtās dzeltānās pārslās. Bāziskajam šķīdumam pie- 

mita stipra chinolīnu bažu smaka. Bāze ekstrahēta ar ēteri, 

un ēte- 

riskais izvilkums sausināts ar kālija hidroksidu. leguva dzeltān- 

zaļu, fluorescējošu šķīdumu. Pēc ētera attvaicēšanas palika pāri 

tumšbrūna eļļa, kas nesacietēja. Kad to izšķīdināja sērskābē un 

pēc tam izgulsnēja ar NaOH, tad tā atkal sacietēja dzeltānās pār- 

slās, un jo vieglāk, jo lielākā ūdens daudzumā tā bija izlieta. 

317

318 

Kad bāzes sērskābam šķīdumam pielēja kālija bichromāta šķī- 

dumu, tad radās ļoti intensīvs zilviolets krāsojums 7 

varēja 

un gar malām 

novērot kādas dzeltānās kristalliskas adatas. Pikrīnskābe 

deva amorfas, dzeltānās pārslas, bet lielākā daļa savilkās kopā piķ- 

veidīgā masā. Bāzes fluorescence un izturēšanās pret pikrīnskābi 

atgādināja dzeltāno amorfo, ar ūdens tvaikiem negaistošo vielu, ko 

ieguva „acetonanilu" pārgrupējot 2,4-dimetīlchinolīnā ar chlör- 

ūdeņradi 8 

. 

■ 

Merkurēšana ledusetiķa šķīdumā. 

36 grami merkuriacētāta izšķīdināti 400 gramos ledusetiķa, bet 

80 gramu „acētonanila" atšķaidīti ar nedaudz ledusetiķa (uz viena 

mola „acētonanila" apmēram 1 mols merkuriacētāta). Saliešanas 

momentā viss šķīdums palika tumšsarkans. Vēlāk šķīduma krāsa 

pieņēma violetu niansi, un beidzot līdzinājās koncentrēta kālija 

permangānāta 

krāsai. Noslēgtā pudelē šķīduma krāsa palika pāris 

dienas nemainījusies. Tad arī neizkrita nekādas nogulsnes. Gaisā 

šķīdums jau pēc pāris stundām sadalījās, paliekot zaļgandzeltāns. 

Ilgākā laikā ari noslēgtā pudelē sarkanvioletais šķīdums sadalījās: 

radās iedzeltānas duļķes, un šķīdums pieņēma zaļgandzeltānu krā- 

su. Kad šķīdumu atšķaidīja ar ūdeni, tad sadalīšanās notika loti 

ātri. 

No minētā reakcijas maisījuma pēc 4,5 stundas ilgas stāvēša- 

nas, pielejot lielāku daudzumu ētera, izgulsnēja baltas amorfas no- 

gulsnes. Šim nolūkam pavisam izlietāja ap 

5 litri ētera. Pēc da- 

žām stundām nogulsnes filtrēja. Filtrējot jāuzmanās, lai nogulsnes, 

kamēr tās vēl satur etiķskābi, būtu vienmēr apklātas 

ar šķidrumu; 

citādi tās ļoti ātri krāsojas sarkanas, un gaisa ietekmē ātri tālāk 

sadaloties top brūnganzaļas. Vēlāk, kad etiķskābe ar ēteri jau ir 

aizskalota, gaisa pieeja nogulsnes 

šķīduma nofiltrēšanas vēl pamatīgi izskaloja 

vairs nesadala. Nogulsnes pēc 

ar ēteri, un tad tās vēl 

pāris minūtes sausināja 60° temperātūrā. Iznākums 13,4 g. Filtrāts 

bija gaiši dzeltāns; pielejot ēteri, tas vēl drusku duļķojās. legūtā 

baltā viela ļoti viegli atkal šķīda etiķskābē (koncentrētā un arī at- 

šķaidītā) ar tumšsarkanu krāsu. Kad ledusetiķa šķīdumam pielēja 

7 

Līdzīgs tam, kādu dod „acetonanils"; sal. Lieb. Arm. 523, 126 (1936). 

8 

Pārgrupēšanas starpprodukts Lieb. Arm. 523, 120 (1936).

ēteri, tad atkal izkrita baltas amorfas nogulsnes, un šķīdums tapa 

bezkrāsains. 

Tāpēc, ka visi šās vielas kristallizēšanas mēģinājumi beidzās 

ar neveiksmi, tad to varēja tīrīt tikai ar vairākkārtēju izgulsnēšanu 

ar ēteri. Šķīdināšanu etiķskābē un izgulsnēšanu ar ēteri atkārtoja 

3 reizes. 

Analizē: 

63,47% Hg; 19,66% C; 2,20% H; 1,15% N. 

Vienreiz izgulsnētā viela atkal uzrādīja 66,00% Hg un 1,15% N. 

Beidzot jāpiezīmē, ka eksperimentālo daļu esmu strādājis kopā 

ar V. Grīnšteinu. 

lesniegts fakultātei 1936. g. 11. sept. 

319

Merkurierung des 

Über 

Azeton-anils" von Knoevenagel. 

„ 

Von Paul Kalniņ. 


Das Kondensationsprodukt von Azeton und Anilin, das sogen. 

„Azeton-anü" von Knoevenagel 1 

, 

das G. Reddelien und 

A. Thurm 2 als ein Dihydro-chinolinderivat ansehen und das von 

mir 3 als Msopropenyl- ß-methyl-indolin erkannt wurde, wurde 

merkuriert. Es wurde ein Quecksilberderivat isoliert, welches 

63,47% Hg enthält und in Essigsäure und Ameisensäure mit rotvio- 

letter Farbe löslich ist. Bei der Reduktion der Quecksilberverbin- 

dung mit phosphoriger Säure erhält man eine Base, die charakte- 

ristisch nach Chinolin riecht. Die Zusammensetzung wird ganz gut 

durch die Formel Ci2Hi2NHg4(OCOCH3)S wiedergegeben. Die Ver- 

bindung enthält also in einer Molekel 4 Quecksilberatome und wahr- 

scheinlich 5 Essigsäurereste, von denen der eine Rest eine beson- 

dere Stellung einnimmt. 

geführt. 

Die Erforschung der Konstitutionsformel wird vorbehalten. 

Die Experimente wurden gemeinsam mit W. Grīnšteins aus- 

1 Ber. 54, 1722 (1921). 

2 

Ber. 65, 1513 (1932). 

3 Lieb. Arm. 523, 118 (1936).



ĶĪMIJAS FAKULTĀTES SERIJA III, 8. 

Pētījumi par brōma un silicija daudzumiem 

Rīgas jūŗas līcī un Baltijas jūŗā. 

Prof. Dr. E. Zariņš un cand. pharm. J. Ozoliņš. 

Literātūrā nav nekādu aizrādījumu, kādus daudzumus broma 

un silicija satur mūsu jūras ūdens. Ari mūsu iepriekšējos pētīju- 

mos par Rīgas jūras līča un Baltijas jūras ūdens sastāvu 1 šo vielu 

daudzumi nebija noteikti. 

Šo jautājumu noskaidrošanai ūdens paraugi iegūti Zemkopības 

ministrijas zvejniecības 

un zivkopības nodaļas termīnbraucienos ar 

Jūrniecības departamenta tvaikoni „Hidrografs" pag. gada rudenī 

un šā gada pavasari*. Paraugi ievākti kartē atzīmētās vietās da- 

žādos dziļumos ar modificēto Wi 11 i n g'a automātisko ūdens smē- 

lēju tāpat kā tas jau aprakstīts iepriekš minētā mūsu darbā. Tā kā 

jūras ūdens šķīdina stikla silicija dioksidu, tad silicija noteikšanai 

ievāktie paraugi 

ievietoti un uzglabāti labi izparafīnētās pudelēs. 

Izmeklēšanas metodes. 

Temperatūra un chlors noteikti tāpat ka musu iepriekš 

minētā darbā 1 

. 

Broms noteikts jödometriski pēc Zoltan Szabö 2 

tode pamatojas 

oksidējas par bromātionu: 

. Me- 

uz to, ka brömiöns sārmainā vidē ar chlorūdeni 

Br'+3Cld-60H'=BrO's+6Cr+3H*0. 

* Zemkopības ministrijas zvejniecības un zivkopības nodaļas vadītājam V. 

Mieža kgm izteicam pateicību par laipno pretimnākšanu ūdens paraugu sagā- 

dāšanā un šā darba sekmēšanā. 

LUR. Ķīmijas fakultātes sērija 111 21

322

Chlora pārākumu saista ar fenolu. Broma daudzumu noteic jo- 

dometriski, titrējot 

atbrīvoto jödu ar n tiosulfātu. 

Analizei ņem 50—100 g jūras ūdens 200 cm 3 Jenas stikla Er- 

lenmeiera kolbā, iztvaicē līdz apmēram 10 cm 3 

, 

pieliek I—21—2 g kris- 

talliska kālija bikarbonāta, vajadzīgo daudzumu svaigi pagatavota 

chlorūdens un oksidē, sildot uz ūdens vannas. Oksidēšanās norit 

pilnīgi tikai koncentrētos šķīdumos 

un noteiktā chlöra pārpilnībā, 

pie kam lietotais chlorūdens nedrīkst saturēt mazāk par 4,5—5 mg 

3 

Cl/l cm Lai . 

nodalītu chlöra pārākumu, šķīdumu iztvaicē uz ūdens 

vannas, atdzesē, atlikumu izšķīdina 100 cm3 destillēta ūdens, un 

3 

brīvā chlöra saistīšanai šķīdumam pieliek, to skalojot, 10 cm 

fenola šķīduma. Pēc apm. 10—20 min. šķīdumam pieliek dažus kris- 

3 

talliņus kālija jödida, paskābina ar 40 cm 

5% 

20% sērskābes un titrē 

izdalījušos jödu ar n tiosulfātu. Broma daudzums izteikts mg 

Br'/kg. 

Metode pārbaudīta ar kālija brömidu, pieliekot noteiktus dau- 

dzumus n kālija brömida šķīduma destillētam ūdenim un māk- 

slīgam jūras ūdenim, kas bromu nesatur, pie kam noskaidrojās, ka 

jūras ūdens sāļu daudzums neietekmē analizēs rezultātus. 

Silicijs noteikts kolorimetriski pēc Dienert'a un 

Wanderbulck c's 3 

. Metode 

pamatojas uz to, ka ūdenī šķīstošie 

silikāti vāji skābos šķīdumos (pH apm. =2) ar ammönija molibdātu 

dod dzeltānu krāsu, kuru salīdzina ar zināmas koncentrācijas pik- 

rīnskābes šķīduma krāsu. 

Vajadzīgie reaktīvi: 

1) 10% ammönija molibdāta šķīdums. 

2) Sērskābe: 1 tilpumu konc. sērskābes atšķaida 

destillēta ūdens. 

ar tilpumu 

3) Pikrīnskābes šķīdums: 0,0256 g pikrīnskābes izšķīdina 1 litrā 

destillēta ūdens. Pikrīnskābei jābūt sevišķi tīrai, 

un pirms svēr- 

šanas tā jāizžāvē eksikātorā. Šāda pikrīnskābes šķīduma krāsa ir 

tāda, kādu dod minētie reaktīvi ar jūras ūdeni, kas 1 litrā satur 

23,4 mg Si. 

21* 

323

3,60 3,52 

324 

nija 

Silikātu noteikšanai 100 cm 3 

jūras ūdens pieliek 

2 cm3 

ammö- 

molibdāta šķīduma un 4 pil. sērskābes. Kolorimetrēšanu izdara 

pēc 10—20 min. Hehner'a stobros. Silicija daudzumu aplēš mg 

Si/m 3 

. 

Izmeklēšanas rezultāti. 

Izmeklēšanas rezultāti sakopoti tabulas, kuram seko attiecīgie 

paskaidrojumi. 

1. tabula. 

1935. g. rudenī ievāktie ūdens paraugi.

2. tabula. 

1936. g. pavasari ievāktie ūdens paraugi. 

325

326 

Analizējot tabulas sakopotos datus, jāatzīmē sekojošais. 

Siliciju pieskaita jūras planktona nepieciešamām minimumvie- 

Jām, jo algas 

un citi jūras augi satur ievērojamus daudzumus sili- 

cija, ko tie var uzņemt tikai no jūras 

ūdens. Tabulās sakopotie 

skaitļi rāda, ka Rīgas jūras līča un Baltijas jūras ūdens aizvien sa- 

tur tādus daudzumus ūdenī šķīstošo silikātu, ka šeit nav pamata tos 

pieskaitīt minimumvielu grupai, jo augi tanīs trūkuma nejūt. 

Pavasarī un vasarā, kad jūrā 

norit intensīva fotosintēze, tad 

šķīstošo silikātu ir stipri mazāk. Rudenī un ziemā, kad augu dzīve 

uz laiku apstājusies, silicijs netiek patērēts, bet nonīkušajiem jūras 

augiem trūdot un šķeļoties, silicijs 

tošā veidā un līdz ar to tā daudzums ūdenī pieaug. 

jūras 

īstās minimumvielas, fosfātus, ammönjaku, 

no nešķīstošā pāriet ūdenī šķīs- 

nitrītus un nitrātus, 

ūdens satur tik niecīgos daudzumos, ka pavasarī un vasarā, 

kad intensīvi norit augu fotosintēze, jūras asimilācijas joslā tās bie- 

ži vien nemaz nav sastopamas, kamdēļ augu augšanai un vairoša- 

nās procesiem 

uz laiku jāapstājas 1 

Broms un visas citas jūras 

. 

ūdens minerālvielas atrodas ar 

chloru stingri noteiktās daudzuma attiecībās. Ar siliciju chlöram 

šādu attiecību nav, un nevar arī būt, jo silicija daudzumi jūras ūdenī 

atkarīgi no planktona attīstības un noārdīšanās procesiem. Augam 

augot, tas siliciju no ūdens uzsūc, pārvēršot nešķīstošā veidā, bet 

trūdot un organiskai matērijai noārdoties, silicijs pāriet atkal šķī- 

dumā un tā daudzumi jūras ūdenī pieaug. 

joslā, apm. 

Arī silicijs asimilācijas 

līdz 80 m dziļumā, sastopams daudz mazākos daudzu- 

mos nekā dziļākos ūdens slāņos, 

2. tab. 16. st. sakopotajos skaitļos. 

kā tas redzams 1. tab. 10. st. un 

No tabulās sakopotiem skaitļiem ir redzams, ka broma dau- 

dzums Rīgas jūras līča ūdens virsū svārstās no 8,60 līdz 10,19 mg 

kg, pie kam tāpat kā citas ūdens sastāvdaļas arī broma daudzums 

līdz ar dziļumu pavairojas. Broma daudzumi Rīgas jūras līcī, sā- 

kot no Daugavas ietekas, atklātās jūras virzienā pakāpeniski 

pieaug. Netālu no Daugavas ietekas 1. st. jūras 

virsū ūdens satur 

8,60—8,98 mg/kg broma, Irbes jūras šaurumā (6. st. 1. tab. un 

10. un 11. st. 2. tab.) 10,58—11,00 mg/kg, bet Baltijas jūrā broma 

daudzums sasniedz 12,5 mg/kg. 

1. tab. 10. st. un 2. tab. 16. st. sakopotie skaitļi rada, 

tijas jūrā 

ka Bal- 

no virsas līdz apm. 60 m dziļumam ūdens satur vienādus

daudzumus bröma, dziļāk, apmēram līdz 160 m, tā daudzums pa- 

kāpeniski pieaug, un pēc tam līdz jūras dibenam tas vairs nemai- 

nās. Šie fakti pastiprina mūsu agrāko apgalvojumu, ka Baltijas 

jūrā ūdens no virsas līdz dibenam ir sadalījies trīs dažādos slāņos 1 

Bröma un chlöra daudzumu attiecības ir viscaur ūdenī no vir- 

sas līdz dibenam vienādas un proti: 

Rīgas jūras 

līcī: Br'/Cl' = 

0,00340. 

Irbes jūras šaurumā: Br'/Cl' = 

Baltijas jūrā: Br'/Cl' = 0,00335. 

0,00337. 

327 

.

Untersuchungen über den Brom- und Siliciumgehalt 

im Rigaschen Meerbusen und im Baltischen Meere. 

Von E. Zariņš und J. Ozoliņš. 


Die schon früher von uns angefangenen Untersuchungen über 

die Zusammensetzung des Meerwassers im Rigaschen Meerbusen 

und im Baltischen Meere 1 

uns 

fortsetzend, haben wir in dieser Arbeit 

mit der Bestimmung des Brom und Siliciumgehaltes beschäftigt. 

Die Wasserproben sind im Herbst 1935 und im Frühjahr 1936 

in den auf der Karte bezeichneten Stellen entnommen. Die Stellen 

der im Herbst entnommenen Proben werden mit • bezeichnet, 

die im Frühjahr entnommenen mit o. 

Die Entnahme der Proben und die Bestimmung der Wasser- 

temperatur und des Chlors geschah 

früherer Arbeit beschrieben worden ist 1 

in der Weise, wie es in unserer 

. Brom 

wurde nach der 

von uns vorher nachgeprüften Methode Zoltan Szabo' 2 

Silicium nach Dienert und Wanderbulcke 3 

bestimmt. 

und 

Die Untersuchungsresultate der im Herbst 1935 entnommenen 

Proben sind in der Tabelle 1, 

Tabelle 2 zusammengestellt. 

die der Frühjahrsproben 1936 in der 

Aus den Tabellen ist ersichtlich, daß der Brom-lon zum Chlor- 

lon im folgenden Verhältnis steht: 

Im Rigaschen Meerbusen: Br'/Cl' = 0,00340. 

In der Irbeschen Meerenge: BrVCl' = 0,00337. 

Im Baltischen Meere: Br'/Cl' = 0,00335. 

LITERĀTŪRA. 

1. Zari ņ š, E. un Ozol i ņ š, 1., R. L. B. Zinātņu komitejas rakstu kraj. 

21., Latv. Farm. žurn. 1935., Journal du Conseil international pour l'exploration 

de la mer 1935, 10, 275. 

2. Zoltan Szabö, Ztschr. f. anal. Chem. 1931, 84, 24. 

3. Wa 11 enbe r g, H., Arm. d. Hydr. etc. 1931, 59, 111. 

lesniegts fakultātei 1936. g. 23. maija.

LŪR ķīm. 111. AUL ehem. 111. 

Nr. 5. V. Šķilters. Daži dati par cilvēka zarnu pa- 

razītu izplatīšanos Latvijā (sevišķi Latgalē) . 145 

Einige Daten über die Verbreitung 

parasiten in Lettland (besonders 

von Darm- 

in Latgale) . 227 

Nr. 6. M. Primanis (M. Priman). Pētījumi par Kur- 

zemes Meldzeres rajona brūnoglēm 

Forschungen 

über die Braunkohle des Gebietes 

Meldzere in Kurzeme (Kurland) 

Nr. 7. Pauls Kalniņš (Paul Kalniņ). Par Knēvenagela 

229 

310 

„acetonanila" merkurēšanu 315 

Über Merkurierung des „Azeton-anils" von 

Knoevenagel 

Nr. 8. E. Zariņš un J. Ozoliņš. Pētījumi par bröma 

un silicija daudzumiem Rīgas jūras līcī un 

Baltijas jūrā" 

Untersuchungen über den Brom- und Silicium- 

gehalt im Rigaschen Meerbusen und im Bal- 

320 

321 

tischen Meere 328 

Valstspapīru spiestuve, Rīgā, L. Maskavas ielā 11.

UNIVERSITĀTES RAKSTI - DSpace - Latvijas Universitāte

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?